Vajag Dalailamu, šņabja pudeli un pautus

Ja saskaita izdevības, ko viņi radījuši pie pretinieku vārtiem, tad tās pietiktu divām komandām un vēl pāri paliktu. Līdzjutēji ir pamatotā nemierā – kas notiek? Kur skatās treneri, ko dara kluba vadība, kāpēc spēlētāji tik lieli neprašas? Ideja, ka Rautakalio spēles stils prasa lielu darba apjomu kā aizsardzībā, tā presingojot viņā galā, tādejādi puikām nepietiek spēka spēles noslēdzošajās fāzēs – tā tas varētu būt. Vienīgi, tad nākas atgādināt, ka somu treneris šajā komandā nav atklājis ne Rīgu, ne Helsinkus – tādā manierē spēlē lielākā daļa KHL komandu. Tātad – nevajadzētu domāt, ka esam unikāla eksperimenta sastāvdaļa. Tāpat ir pilnīgi absurdi iztēloties, ka šajā karjeras posmā, kurā atrodas mūsu komandas spēlētāji, viņi pēkšņi sevī atradīs apslēptās meistarības rezerves. Ar iemaņām pieaugušo hokejā ir ārkārtīgi vienkārši – vai nu tās ir, vai nav. Kāpēc treneri neiemāca hokejistiem mest vārtus? Atvainojiet, mēs runājam par profesionālo hokeju, kur par darbu maksā algu. Tātad – tevi ņēma komandā, jo tu kaut ko proti. Prasmes nav virtuālas – ir konkrēts iemaņu un talantu kopums, kas nosaka spēlētāja vietu hokeja tirgū, komandā. Tieši tāpēc viņi saņem par ripas dzenāšanu naudu. Ir cilvēki, kas saka – mums nevajag to bezjēdzīgo skraidīšanu, labāk atgriežamies pie skaistā pretuzbrukuma hokeja... Pirmkārt, neviens šajā komandā neskraida bez jēgas – katram solim ir doma un ideja. Otrkārt, arī pretuzbrukuma hokejā vārtu priekšā ar ripu jātiek galā kā tajās situācijās, kuras mums te jau sapņos rādās. Tā kā, mainot taktiku vai spēlētāju pielietojumu laukumā, mēs pēkšņi par bumbvedējiem nepārtapsim.

Komplektējot komandu, ir jāņem vērā daudzi apstākļi – pirmkārt, savas finansiālās iespējas, otrkārt - spēlētāja statistiku, treškārt – rakstura īpašības, ceturtkārt – atsauksmes, piektkārt – vai viņš ir uzvarētājs? Par kuru no esošā sastāva jūs varat teikt, ka viņš ir uzvarētājs? Žirū ir divas reizes AHL ticis pie galvenās balvas, Daugaviņam un Ivanām ir pa vienam gredzenam, Šremps ar Karsumu kaut ko salasīja junioru vecumā... Teorētiski un praktiski viņiem tā kā būtu visvairāk skaidrs, kas ir jāizdara, lai vinnētu. Viņi ir bijuši tajās ģērbtuvēs, kad uzvaras izplēš, nevis izcīna. Rīgas „Dinamo” īpatnība ir vienkārša – pie esošās personāla atlases izpratnes un budžeta apjoma, komanda ir KHL viduvējība. Tātad – sākot ar pirmo sezonas spēli, katras vakars ir kā sērijas septītais mačs par kausu. Bez jebkādām atkāpēm. Psiholoģiski tas nav viegli, bet – tāpēc jau to hokeju viņi spēlē... Tātad – ar kājām vien nepietiks. Jābūt arī galvai, aknām un... pautiem. Ja „Dinamo” nebūtu iepriekš bijuši šādās situācijās kā šī, mēs droši vien raustītu plecus un teiktu – mainām treneri (-us)... Tomēr konkrētajā gadījuma līdz kūlenim ir pavisam smalks pavediens, jo zaudēts jau netiek ar nolemtību un bezspēcību. Tātad – komanda nav vāja fiziski un vēl jo mazāk, pēc izvēlētā spēles modeļa. Grūdiens jāmeklē spēlētāju galvās jeb – kam piederēs „Dinamo” ģērbtuves. Varbūt ir jāizdzer par visiem kopā viena šņabja kaste, varbūt kādam ir jāiedod pa muti, bet – šobrīd „Dinamo” ir vajadzīgs Dalailama. Komandas garīgais līderis. Turklāt, tā nav mistiska šķīvīša griešana – mums patiešām vajag veci ar pautiem, kas tieši šobrīd paņems komandu pēc dziedamās rīkles un arī pats nodemonstrēs, ka viņš, piespiests pie sienas, uzbrūk vai cērt pretī... Labais mikroklimats nav slikta pazīme, bet tagad vajag līderi, virsaiti. Kurš no esošajiem kadriem tāds var būt? Amizanti, ka klubs, piedāvājot līdzjutējiem nākamo divu spēļu biļetes, tās nosaucis par Kapteiņa paku... Pareizi, Kapteinim tagad jānāk. Plašākā nozīmē...

Tiesa, tas gan nenozīmē, ka pašreizējais kapteinis Guntis Galviņš nekam neder, vai netiek galā ar saviem uzdevumiem. Nē, viņš cenšas... Vai viņš ir autoritāte? Te nu atgriežamies pie puišu sarunas ģērbtuvē. Ja viņi tajā konkrētajā mirklī tādu atradīs vai – tāds pats pieteiksies, tad vajadzīgais impulss būs uz ledus. Tad būs arī vārti un uzvaras. Ja komanda turpinās priecāties par mikroklimatu, tad sauksim šo sezonu par labdarības pasākumu... Kaut kā šajā sakarā vajadzētu paskatīties acīs Daugaviņam – ar muguras sajūtām spriežu, ka Berģu suni tieši šajā reizē vajadzētu iznākt pagalmā bez kakla siksnas. Jo Kasparam vēl svaigā atmiņā ir daži karjeras krustojumi, kur viņš ar gribasspēku un attieksmi šī vārda tiešā nozīmē – bija kaplis... Tatad – izkaplēja savu vietu vagā. Turklāt, nonākot NHL ģērbtuvē, viņš tomēr kļuva nevis par vienu no labajiem puikiem, kas viņa gadījumā varbūt pat piestāvētu vai iederētos, bet gan veidoja šīs komandas garīgo spēku... Ja Daugaviņš nepazuda tajā līgā, tad nepazudīs arī šeit. Tā spriežu uz papīra. Kas notiks dabā – skatīsimies. Starp citu, sastāva papildinājums arī šobrīd iederas scenārija kontekstā – kaut kas ir jāmaina. Nav jēgas zelēt un zīlēt, vai Pols Šehura ir labs vai slikts ieguvums – šobrīd komandai jāatrod tā īpašā līnija, kas viņus vadā ar iedomāto apsēstību, sak – nu, kā tā var neveikties... Vienam ir jānāk ar kulaku un pārliecinošu sejas izteiksmi.