Īsti veči saiet kopā un spēlē!

Cik reizes no Latvijas pludmales volejbolistiem esam dzirdējuši sakramentālo frāzi „no jauna kopā sagājušiem spēlētājiem vajadzīga sezona, varbūt pat divas, lai saspēlētos un sāktu pretendēt uz regulāriem panākumiem”? Bieži. Un tā arī ir. Latvijas bīčā ir tikai viens izņēmums – pirms šīs sezonas kopā sastiķētie Jānis Šmēdiņš ar Aleksandru Samoilovu.

Atskatoties citu Latvijas spēcīgāko pludmales volejbola duetu panākumu vēsturē, ņemam vēsturiski pirmo – Mārtiņu Pļaviņu un Samoilovu. Sākot kopā spēlēt 19 gadu vecumā, „jaunie gurķi” pieaugušo konkurencē tikai savā trešajā sezonā pasaules tūrē tika līdz 5. vietai Rozeto degli Ambrucci, pēc gada to pašu izdarot Barselonā, bet kopīgās karjeras noslēguma akcentu uzliekot ar pasaules ranga pirmā numura amerikāņu Dalhausera un Rodžera šokēšanu, kā arī 9. vietu Pekinas olimpiādē.

Pēcpekinas divu Latvijas duetu ērā kā pirmie pie panākumiem tika Samoilovs kopā ar Ruslanu Sorokinu. Kaut kāda meistarība jau bija sasniegta, un Saša ar Ruslanu bieži viesojās devītajās un 13. vietās pasaules tūres posmos, 2009. gadā izcīnot augsto 9. vietu arī pasaules čempionātā Stavangerā. Tomēr pirmais lielais pāra (un Latvijas pludmales volejbola) panākums tika sasniegts pusotru mēnesi vēlāk Kristiansandas openā – 2. vieta!

Tikmēr Mārtiņš paspēja izspēlēties kopā ar Tomu Šmēdiņu, Lauri Iecelnieku, līdz pēcolimpiskajā sezonā nonāca līdz savienībai ar Jāni Šmēdiņu, bet debijas sezonā Pļaviņam nekas vairāk par trim 17. vietām un devīto Kristiansandā nesanāca. Tikai 2010. gadā Jānis ar Mārtiņu kāpa uz goda pjedestāla otrā pakāpiena Marseļas openā. Pēc trim nedēļām abiem bronza Eiropas čempionāta finālturnīrā Berlīnē, bet pēc tam līdz pat Londonas olimpiādei medaļu tukšums, kaut arī 2011. gada pasaules čempionātā Romā puiši nokļuva līdz spēlei par bronzu. Savādāk atkal tās pašas devītās un 17. vietas. Tad gan nāca sprādziens Londonā un Starejablonku zelts.

Visbeidzot šī sezona. Trīs pāri kuļ pasaules tūres druvas, bet tikai vienam dažādu iemeslu dēļ tā īsti labi sanāk. Visi trīs kopā sanākuši pirms sezonas, taču izejas pozīcijas visiem dažādas. Mārtiņš ar desmit gadus pludmalē nebijušo Jāni Pēdu ir dzīvojušies pa 17. (arī pasaules čempionātā Starejablonkos), 25. un 33. vietām. Sorokinam talkā tika norīkots Toms Šmēdiņš, kurš, sākot skaitīt ar junioru sacensībām, pasaules apritē ir jau 12. sezonu. Pirmajā sezonā no Ruslana un Toma tika gaidīts vairāk par vienu devīto vietu Romā (37. vieta pasaules čempionātā), taču mierinām sevi ar domu par piebružāšanos nākotnē.

Un visbeidzot Jānis Šmēdiņš ar Aleksandru Samoilovu. Sezonu sāka ar 17. vietu, tad devīto. Un pēc tam panesās... Pēc tam astoņos turnīros četri fināli, divas uzvaras un divreiz zemākā devītā vieta (arī pasaules čempionātā), sudrabs Eiropas čempionāta finālturnīrā, kā arī vieta pasaules ranga galvgalī. Ak, jā, un vēl Jānim kopā ar Pļaviņu bronza pasaules kausa finālturnīrā Brazīlijā.

Ko rāda tendences? Ar katru olimpisko ciklu arvien ātrāk izdodas adaptēties jaunajiem pāru dalībniekiem, vismaz vienam pārim. Tie paši Saša ar Mārtiņu pirmajās sezonās sapņotu kaut par tādu sniegumu, kāds šogad ir bijis pa spēkam Mārtiņam ar Jāni Pēdu, kaut gan paši un līdzjutēji sezonu uzskata par izgāšanos. Šobrīd kopā var mēģināt likt trīs vīrus (interesanti, kā izskatītos Sorokins kopā ar kādu no lielā trio (J. Šmēdiņš, Samoilovs, Pļaviņš) šosezon?), un ir pārliecība, ka rezultāti būs. Otrkārt, salīdzinot ar 2005. gadu, ir ievērojami augusi mūsu vadošo pludmales volejbolistu meistarība. Treškārt, arvien mazāk laika vadošie ziemā pavada zālē, arvien vairāk specializējoties.

Un tagad par brazīliešiem. Pirms Maskavas grandslama Brazīlijas volejbola federācija vieglu roku ņēma uz izjauca divus pārus (pieredzējušo – Alisons/Emanuels un jaunos – Vitors Felipe/Evandru) un saskrūvēja kopā divus jaunus – Alisons/Vitors Felipe un Evandru/Emanuels. Galvenais burkšķētājs par pastāvošo kārtību jau kopš iepriekšējās sezonas beigām bija Alisons, kurš taisījās norakstīt lūžņos veco Emanuelu. Laikam jau arī ceturtā vieta pasaules čempionātā pie sirds negāja. Un federācija, kura maksā volejbolistiem algas, izdarīja ķeizargriezienu – sajauca pārus.

Kas sanāca? Vecajos sastāvos Berlīnes grandslamā Alisons ar Emanuelu bija devītie, bet Vitors Felipe/Evandru uzvarēja. Jābūt drosmei pēc tam izjaukt uzvarētājus! Jaunajos sastāvos Emanuels ar Evandru zaudēja finālā Šmēdiņam ar Samoilovu, bet Alisons/Vitors Felipe ieņēma 17. vietu. Te nu varētu skatīties arī, vai galvenajam burkšķētājam maiņa ir nākusi par labu un kāpēc vecais Emanuels ir ticis līdz finālam, bet tās jau ir brazīliešu problēmas. Skatāmies savādāk – savā pirmajā turnīrā kopā Alisons&Co ir septiņpadsmitie – tāpat kā Kreilis ar Samoilovu sezonas pirmajā kopīgajā turnīrā, bet otrā vieta Emanuelam&Co ir rādītājs pats par sevi. Protams, ar vienu turnīru ir par maz, lai izdarītu tālejošus secinājumus, tomēr otro vietu neviens nejauši neizcīna. Skatieties rakstā iepriekš, cik ilgi līdz finālam cīnījās mūsējie iepriekš, cik pasaules ranga pirmais numurs šosezon un cik ilgs laiks bija vajadzīgs Alisonam ar Evandru.

Secinājums – ja esi kārtīgs vecis (pludmales volejbolists), mācēsi uzvarēt – pirmajā vai piektajā turnīrā, ja ne... Pirmā daļa šosezon pilnā mērā attiecas uz Latvijas spēcīgāko duetu, kā arī Pļaviņu un Jāni Šmēdiņu pasaules kausa finālturnīrā, abos pārējos pāros tātad vismaz viens no abiem spēlētājiem nevelk. Kādi ir cēloņi, vai tie ir novēršami, vai ir kopā pareizie cilvēki, ar to jātiek galā pašiem volejbolistiem, jo pārējos divos pāros vismaz pa vienam „liekajam” ir bijis. Tas nenozīmē, ka šādos sastāvos jāmet plinte krūmos, jo pieredze liecina, ka ar laiku var gūt panākumus, taču šobrīd var droši apgalvot, ka Emanuels/Evandru un Šmēdiņš/Samoilovs (un tieši šādā secībā, jo mūsējie tomēr lopā aizvadīja plānveidīgu pirmssezonas treniņciklu) ir veči, bet pārējiem latviešiem muskuļi vēl jāaudzina. Ir pārliecība, ka, piemēram, samainot vietām vienu brazīlieti un vienu latvieti, pāri joprojām grozītos pa turnīra tabulas augšu, bet par pārējiem mūsējiem tādas nav. Ko darīt? Jāstrādā! Vispirms jau katram pašam ar sevi, tad pāra ietvaros, līdz notiek klikšķis. Un būs mums seši „veči”!