Ķiksis ir gatavs... Pārējie?

Nākamgad – ziedu nolikšana pie federācijas

Pēdējā laikā Ainārs Ķiksis darbojas ar Krievijas izlases trekistiem, turklāt – ar ļoti labiem panākumiem. Astoņas medaļas – tieši tik krievi atveda mājās no pēdējā pasaules čempionāta. Ķiksis ir izlases treneru konsultants – viņš viņus apmāca, gatavo, lai ķēdīte tālāk aizietu līdz sportistiem. Proti, pakāpi augstāk par treneriem. Pirms tam Ķiksis savas zināšanas nodeva grieķiem, un arī šo laiku savā nu jau trenera – konsultanta karjerā viņš sauc par ļoti veiksmīgu. Ķiksis sarunas sākumā pauž gandarījumu, ka tagad izdodas pavadīt vairāk laika ar ģimeni, jo vēl sportista karjeras laikā šādas ekstras nebija.

Ķiksis atzīmē kādu datumu: 2003. gada 18. septembris. „Drīz būs 10 gadi, kopš Latvijā vairs nav šāda sporta veida. 2013. gada 18. septembrī apritēs 10 gadi kopš treka riteņbraukšanas Latvijā vairs nav. Nākamgad septembrī visi, kas vēlas, var apsveikt Riteņbraukšanas federāciju ar apaļo jubileju. Es septembrī uzvarēju Eiropas čempionātā un – tas arī bija viss,” atceras Ķiksis. Pēdējos 9 gadus ik pa laikam uzzibsnī runas par treka riteņbraukšanu, tiek pārbaudīts pulss, lai vēlreiz konstatētu – beigts...

Kādreiz visa Latvija juta līdzi mūsu trekistu sniegumam Sidnejā, kad gaidīts tika daudz, taču – nesanāca. Tomēr jau tad, arī Latvijas treka riteņbraukšanas ziedu laikos, Latvijā nebija nekādas sistēmas un nekas netika darīts, lai, izmantojot sporta veida atpazīstamību un panākumus, tādu izveidotu. „Sidnejā visa Latvija juta mums līdzi, skatoties uz riteņbraucējiem, kam Latvijā nemaz nav treka, nav bāzes. Labi, to vēl varēja paciest tik ilgi, kamēr mēs bijām prom, bet, arī Latvijā esot uz vietas, mēs vēl šeit kaut kā trenējāmies. Kāpēc tolaik neviens neko nedarīja?” vaicā Ķiksis.

Ķiksim liekas paradoksāli, ka valsts, kas savulaik ir ieguldījusi tik daudz līdzekļus viņā kā sportistā, ir zaudējusi viņu kā speciālistu, jo vienkārši nav kur strādāt, jo – nav vairs tāda sporta veida. „Līdz šim treka riteņbraukšana Latvijā turējās tikai uz maniem, Bērziņa, Veipa un vēl dažu cilvēku pleciem. Bez jebkādas attīstības. Valsts un federācija mūsos ir ieguldījusi nenormālākos līdzekļus, kurus tagad izmanto dažādas valstis. Piemēram, manas zināšanas izmanto Krievija! Izaudzināt augstākās klases treneri – tās ir ļoti lielas finanses. Mums bija tā: ir tobrīdējs rezultāts, bet nav tālākās attīstības,” uz kļūdām norāda Ķiksis. „Vismaz laikā, kad mēs braucām, nebija bardaka, jo – nebija nekā! Bija sportisti, kas rada rezultātu, par ko tiek atalgoti. Federācijai neko nevajadzēja darīt, lai varētu attīstīties tālāk,” norāda Ķiksis, sakot, ka arī ilgstošā atrašanās LOV paspārnē ir likusi federācijai vēl mazāk domāt par trekistu labklājību, jo viss taču bija. Un tomēr – varbūt atbilde uz jautājumu par to, kāpēc nekā nav, ir vienkārša un slēpjas viena cilvēka gribā jeb – tās trūkumā. Proti, allaž ir gaisā lidinājusies leģenda, ka Vilnis Baltiņš savulaik Ķiksim ir pateicis: „Kamēr būšu es, treka Latvijā nebūs!” Bija tā vai nebija? „Jā, manā klātbūtnē Vilnis pateica: treka nekad nebūs!” atceras Ķiksis un ir pārliecināts, ka arī šis tā laika LOK prezidenta „solījums” ir iecirtis naglu treka riteņbraukšanas zārkā.

Gatavs sākt trenēt kaut rīt

Tomēr iniciatīvas uzplaiksnījumi ir ik pa laikam. Viens no tādiem bija vērojams šonedēļ, kad Murjāņos satiktie Riteņbraukšanas federācijas pārstāvji atklāja, ka kaļ plānus un cer, ka ar laiku Rīgā būs kārtīgs treks. Viceprezidents Jānis Siliņš šonedēļ uzrunāja arī Ķiksi. „Es runāju ar Jāni Siliņu. Bija ļoti attāls, miglā tīts redzējums. Protams, pozitīvi, ka kāds vispār kaut ko cenšas darīt. Šis jautājums (treka riteņbraukšanas -R.R.) ir jāadresē federācijai. Tas ir jādara atbildīgajai organizācijai, nevis privātpersonai jācenšas kaut ko darīt, triecoties ar galvu pret betona sienu, kā es līdz šim. Nesaskatu šobrīd nekādu atbalstu,” vērtē Ķiksis. Ainārs piebilst: „Ir aktīvi cilvēki, esmu dzirdējis pozitīvas lietas, bet tālāk par runām es neko neesmu redzējis. Ir šis jautājums stāvējis arī ministrijā – Murjāņu treks. Toreiz es pats piedalījos Murjāņu treka sāgā, bet pēc tam vairs neesmu neko tādu darījis, jo es šādi riskēju pazaudēt savu trenera kvalitāti, nodarbojoties ar tik banālām lietām, kuras neiet uz priekšu. Viss ir ļoti labi, cilvēki ļoti skaisti runā, bet šobrīd es neredzu nekādu pozitīvu virzību.”

Ķiksis pauž cerību, ka riteņbraukšanas saime pratīs izmantot kā nākas savu jau otro zelta medaļu, lai procesi sāktu kustēties visos četros federācijas paspārnē esošajos sporta veidos. „Mums ir jau otrā zelta medaļa riteņbraukšanā. Es tagad gribētu redzēt federācijas taktiku – kā viņi izmantos šo divkārtējā olimpiskā čempiona zelta medaļu? Es gribu redzēt, kā tās gudrās galvas, kas tur sēž, izmantos šo jau otro zelta medaļu. Līdz šim es neesmu redzējis neko pozitīvu. Arī neko negatīvu. Neko! Kā man viens draugs biznesmenis teica: ja notiek kaut kas pozitīvs vai negatīvs, tad tas nozīmē, ka darbs rit un tas ir piedodami. Bet – ja nekas nenotiek, tad tas ir bēdīgi, šausmīgi...Nulle!”

Ķiksis aicina atslābt ar treka celtniecības jautājumu, jo treks ir Lietuvā, Paņevežā, kas ir salīdzinoši netālu no Rīgas. Protams, vajag arī savu, bet – tas nedeg, trenēties var sākt kaut rīt. Ķiksis iezīmē secību, kādā vajadzētu darīt darbus: valsts atbalsta saņemšana, struktūras izveidošana, kas, viņaprāt, ir ātrs un viegls darbs un – sākam rukāt, lai jau 2020. gadā būtu medaļas treka riteņbraukšanā. Ķiksis ir gatavs iespēju robežās nest karogu un vilkt vezumu, taču ir jāsaprot, ka ir nepieciešams valsts atbalsts, lai uz tā bāzes piesaistītu privātos investorus. Tas attiecas vistiešākajā mērā uz treka celtniecību, jo ārzemju arhitektu elite esot norādījusi skaidri: privātajiem celt treku ir finansiāla pašnāvība, toties shēma valsts + privātie investori pasaulē rullē gana braši.

Turklāt nedrīkstam izslēgt iespēju, ka nākamajās olimpiskajās spēlēs, ja visi kauliņi sakrīt veiksmīgi un laicīgi, atkal atgriežas pārstāvji treka riteņbraukšanā, tiesa – ar piebildi, ka tie ir bijušie BMX braucēji. Pasaulē tā ir normāla prakse: ar gadiem ātri zūd nepieciešamā elastība, kas nav tik svarīga trekā un braucēji pārkvalificējas uz treku un ātri vien jau ir olimpiskie medaļnieki. Ķiksis atceras, ka Lakuču pirms Sidnejas par labu trekistu izdevies izveidot pusotra gada laikā un ir pārliecināts – divu gadu laikā viņš jebkuru no mūsu labākajiem BMX braucējiem izveidotu par pasaules elites treka riteņbraucēju, ja vien pašam sportistam būs vēlme un Latvijā – radīti apstākļi. Ja nē, tad jāceļ viss no jauna – optimālais vecums, kad sākt ar šo sporta veidu nodarboties, ir 13 gadi.

Ķiksis norāda: šī nav jauna sporta veida ieviešana, bet gan atjaunošana. Jautājums – vai valsts ir gatava, vai federācija ir gatava un – vai paši sportisti( jau ar riteņiem saistītie un arī tie, kas vēl tikai topošie) ir gatavi? Ķiksis ir gatavs...