Kurš tirgo Minhenes upuru piemiņu?

Runa ir par notikumiem, kas pirms četrdesmit gadiem notika Minhenes olimpisko spēļu laikā. Toreiz palestīniešu teroristi olimpiskajā ciematā nogalināja 11 Izraēlas sportistus. Vai maz ir speciāli jāatgādina, kā domājošākā un saprātīgākā pasaules daļa, kas par laimi ir nospiedošā vairākumā, vērtēja un joprojām vērtē šo traģēdiju? Tādas nelaimes nerosina izdarīt vienaldzīgus vēsturiskus secinājumus, tādu uzbrukumu izvērtēšanai nav vēsturiskā noilguma. Vai tas nav skaidrs? Tomēr ebreji nezin kāpēc ieņēmuši galvā, ka pasaulei Minhenes traģēdija ir sausa statistika... Kā lai savādāk izskaidro fonu, kas tagad tiek krāsots pirms Londonas spēlēm – dažādi grupējumi, kas valkā holokausta un semītisma priekšautus no rītiem un vakarā, apelē pie Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) sirdsapziņas, prasot Minhenes notikumiem veltīt pienācīgu vietu arī spēļu atklāšanas ceremonijā. Klusuma brīdis, klusuma minūte, klusuma mirklis... SOK neveikli atgaiņājas, ne mirkli neapšaubot zināmās traģēdijas mērogu, tomēr pieklājīgi un ar pietāti norāda – ir lietas, ar kurām nevajadzētu spekulēt, turklāt vieta un laiks, neatbilst piemiņas brīža kontekstam... Doma tāda – nejauciet sportu ar politiku. Uz ko ebreji atbild – tieši tā būšot politika, ja šāds piemiņas brīdis nenotikšot. Un tomēr - novērtēsim kontekstu, kas ebrejiem liek tik spītīgi turēties vai ekspluatēt šo traģēdiju.

Četrdesmit gadus pēc Minhenes notikumiem, Izraēlas un Palestīnas attiecību plūsma nav uzlabojusies ne par naga melnumu... Turklāt, tas nav tāpēc, ka tikai musulmaņi ir stūrgalvji un apzināti konfrontē ar saviem izaicinātājiem – arī ebreji ar skubu izmanto jebkuru abu valstu saasinājumu, liekot vidutājiem vai tiem, kas vēlas viņus samierināt, bezspēcībā noplātīt rokas... Izraēlas puse tagad pārmet pasaulei, ka tā nevēlas pieminēt traģiski bojā gājušos atlētus, tajā pašā laikā neko nesaka par lietām, kas vienkārši ar viņu pašu rokām visus šos pēdējos četrdesmit gadus ir bijušas atstātas politiskajam tirgum... Kāpēc viņi nesaka, ka pasaule pēc Minhenes tomēr mainījās, vienīgi abas traģēdijā iesaistītās puses palika katra savā ierakumu pusē, tādejādi apliecinot, ka starpvalstu etniskos konfliktus izrādās var tirgot vai būsim piezemētāki – izmantot... Kas interesanti – oficiālā Izraēla visā šajā Londonas jezgā noraugās no malas, tēlojot, ka nav iesaistīta, tajā pašā laikā ebreju sabiedriskās organizācijas un runas vīri maļ savas dzirnaviņas nenoguruši. Raug, viens citāts no raksta Lonsandželosas „Times” slejām, kur kāds autoritatīvs ebrejs Eliots Endžels secina: „"The only reason they haven't done this in 40 years is because it's Israeli athletes.… If this had happened to athletes of any other country but Israel, there would have been this minute of silence years ago." (Vienīgais iemesls, kapēc tas (godināta Minhenes upuru piemiņa – aut.) nav izdarīts šajos četrdesmit gados, tāpēc, ka tie ir Izraēlas atlēti... Ja tas būtu noticis ar citu valstu atlētiem, šāds piemiņas brīdis jau būtu noticis pirms daudziem gadiem.”) Vai šie vārdi jums neatgādina tādu kā vēlmi runāt no tribīnes, pāri galvām, kur citi jau atkal ir iezīmēti? Kāpēc Izraēla, zinot, cik liela ietekme Londonā ir arābu naudai un pārstāvniecībai, par katru cenu vēlas dzīt šo ķīli – šeit un tagad, olimpisko spēļu kulminācijā? Vai tā ir daļa no lolotā līdzjūtības projekta, vai tomēr politiska provokācija, kam nav nekāda sakara ar Minhenes upuriem? Domājam...