Šaha trakums

Var jau būt, ka pasaulē klīstošajam Krievijas baltemigrantam šis apgalvojums pasprucis vieglā šampanieša skurbulī, rautā pēc simultānspēles seansa Rīgā, kurā, sacenšoties ar 50 latviešiem, pasaules meistars (tobrīd gan troni uz brīdi "aizdevis" holandietim Maksim Eivem) ar lielām mokām panāca pavisam mizerablu pārsvaru: 16 partijās zaudēja, 16 beidza neizšķirti un pie 17 galdiņiem uzvarēja. Bet Aļohins gāja vēl tālāk par uzslavas vārdiem vien: viņš ierosināja praktisku rīcību. Proti— sarīkot Latvijā prestižu starptautisku šaha turnīru, uz līdzenas vietas jau apsolot tajā savu līdzdalību.
Aļohina vārdam bija svars ne tikai šaha pasaulē. Viņa aicinājumu nopietni uztvēra Latvijas valdība, pats Kārlis Ulmanis, un nepagāja ne divi gadi, kad šāds Latvijā vēl nebijis turnīrs notika. Tas risinājās nule uzceltajā, augstas starptautiskas klases Ķemeru viesnīcā. 1937. gadā viss norisa tip-top, augstākajā līmenī un savstarpējā cieņā.

Protams, ka plikā vietā uzreiz nekas nerodas. Latvijas šahistu tradīcijas tika koptas jau kopš 19. gadsimta vidus, pirmais melnrūtoto "karogu" pacēla vācietis Fridrihs Āmelungs, šaha teorētiķis. Krievs Andrejs Ašarins rosināja 1890. gadā dibināt pirmo Rīgas šaha biedrību, kura tad aicināja pie mums spēlēt vai visas sava laika slavenības: Čigorinu, Tarašu, Šteinicu, Laskeru, Kapablanku... No pirmajiem spēcīgākajiem latviešu šahistiem minami trīs brāļi Bētiņi, vēlākais valstsvīrs V.Zāmuels un citi. Kārlis Bētiņš bija korespondencšaha meistars, vadīja Rīgas sacensības ar daudzām Eiropas valstu galvaspilsētām — un allaž uzvarēja.
Pēc Pirmā pasaules kara sevi pieteica Hermanis Matisons, Fricis Apšenieks, vēlāk Vladimirs Petrovs. Spožs bija iesākums, kad pirmajā vispasaules šaha olimpiādē 1924. gadā Parīzē latvieši guva dubultuzvaru: pirmais Matisons, otrais Apšenieks. Aiz viņiem palika vēlākais pasaules meistars Eive, daudzi citi tobrīd slavenāki šahisti...
Apšenieks bija ierindā arī Ķemeru turnīrā 1937. gadā, kurā piedalījās pavisam 18 šahistu. No tiem trešā daļa pārstāvēja Latviju: pats Apšenieks, Teodors Bergs, Movša Feigins, Volfgangs Hāzenfūss, Kārlis Ozols un jaunais Latvijas čempions, Rīgas 6. kājnieku pulka obligātā dienesta kaprālis Vladimirs Petrovs. (Nacionālās valsts internacionālā komanda: pa diviem latviešiem un vāciešiem, jūds un krievs.) Septiņu starptautisko lielmeistaru vidū gan neatradās neviena mūsējā, jo Latvijā līdz tam neviens nebija spējis aizsniegties...

Latvijas meistars Vladimirs Petrovs, senas Rīgas krievu ģimenes atvase, mācījās tolaik krieviem prestižākajā Lomonosova ģimnāzijā. Kā visi puikas, vispirms aizrāvās ar dinamisko futbola spēli, kaut labprāt vadīja laiku arī pie šaha galdiņa. Bet tur viņam nebija necik interesanti — pretinieki padevās pārāk ātri. Toties futbolā, "Uniona" jauniešu komandā uzbrūkot pa kreiso malu, varēja gūt īsto cīņas un piedzīvojumu azartu...
Tā līdz 1924. gadam, kad 1. Latvijas šaha kongresā (tā tolaik sauca meistarsacīkstes) blakus turnīrā (galvenais bija — meistarklase) pirmo vietu ieguva 16 gadus jaunais ģimnāzists Petrovs. Nu šaha azarts ņēma visu roku. Pēc diviem gadiem, 2. Latvijas šaha kongresā, jau meistarklasē Petrovs dalīja otro vietu ar Bergu - aiz uzvarētāja Apšenieka. Bet 1930. gadā Petrovs pats kļuva par uzvarētāju, pārspēlē ar 4:1 uzveicot Feiginu. Pavērās starptautisko turnīru ceļi, Petrovs Latvijas izlases sastāvā cīnījās Vispasaules šaha olimpiādēs. Sākumā pie trešā (aiz Matisona un Apšenieka), bet kopš 1935. gada —pie pirmā galdiņa. Visaugstākais Vladimira Petrova panākums pienāca divus gadus pēc Ķemeru turnīra. Argentīnā notika kārtējā Vispasaules olimpiāde. Latvija 27 valstu konkurencē ierindojās 7. vietā, pie pirmā galdiņa, protams, cīnījās Petrovs. Summējot rezultātus izrādījās, ka Latvijas šahists savā grūtajā vietā ir ieguvis visvairāk punktu — 13. Tikpat gan arī igaunim Keresam, taču estipoisis aizvadījis vienu partiju vairāk. Kapablankam bija 8,5 punkti 11 partijās, Aļohinam 7,5 punkti 10 partijās. Matemātiski sarēķinot Kapablankam iznāca 77 %, Petrovam 76,9 %, Aļohinam 75 %. Turnīra aculiecinieki gan pauda: "Morāliski mēs pirmo vietu bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem varam piešķīrt mūsu šahistam, jo tā jau nu laikam nebija vienīgi sagadīšanās, ka Kapablanka netika spēlējis ne pret Aļohinu, ne pret Keresu, kamēr Petrovs cīnījās arī ar visiem spēcīgākajiem spēlētājiem."
Tad Petrovs jau bija starptautiskais lielmeistars, bet 1937. gadā, Ķemeru turnīru sākot — vēl nē. Tādēļ tagad žigli uz Ķemeriem, uz 1937. gadu, uz laiku no 15. jūnija līdz 10. jūlijam. Ķemeru viesnīcas torņa karogmastā ceļas Latvijas karogs...

Ja uz Ķemeriem būtu atbraukuši arī uzaicinātie Maksis Eive un Mihails Botviņņiks, tad varētu šo turnīru gandrīz vai nodēvēt par mazajām pasaules meistarsacīkstēm. Diemžēl Eivem un Botviņņikam tajā vasarā bija citas, agrāk aizrunātas saistības. Tomēr dalībnieku sastāvs gana spēcīgs, lai ar augstu vietu turnīrā varētu sasniegt lielmeistara nosaukumu. Latvieši tur klusas cerības uz Apšenieku, varbūt arī Petrovu...
Fricis Apšenieks ir "...lielā Latvijas cerība, mūsu šaha bohēmietis. Sava nepastāvīgā rakstura dēļ viņš tomēr laiku pa laikam mēdza svārstīties starp ģenialitāti un viduvējību. Visvairāk Apšeniekam trūka pacietības un izturības. Vai pietiks abu šo īpašību četru nedēļu ilgajam turnīram?"
Nepietika. Uzsācis līdergrupā, Apšenieks pamazām vien slīdēja lejup, lai beigas iznāktu gandrīz katastrofālas — pēdējās trijās kārtās trīs zaudējumi, turklāt nepavisam ne pret līderiem.
Bet ko Petrovs?
Par viņu viens no Latvijas šaha meistariem — Augusts Raņķis — trimdā atcerējās:
"Vladimirs Petrovs bija trešais Latvijas šaha meistars. Ja pirmais — Hermanis Matisons izcēlās ar sistemātisku darbu un izsmalcinātu spēles veidu un otrs — Fricis Apšenieks žilbināja skatītājus ar savu izdomas bagātību un nevaldāmo kombinātorisko ģenialitāti, tad Petrovs parādījās kā jauns, spēka pilns meistars ar savai personībai pilnīgi atbilstošu lielu vitalitāti, enerģiju un talantu, bet arī ļoti konservātīvu gaumi. Pēc sava spēles veida viņš bija solids, atteicās no nevajadzīga riska, kādēļ uzskatāms par "veselīgāko" šahistu no visiem trim.
Kaut atklātnes Petrovs zināja labi, "grāmatu gudrības" viņu tomēr daudz netraucēja. Viņa pieeja bija praktiska. Ja izvēlētā atklātne vai variants bija labs, tad arī pietika. Petrovs apmierinājās ar to, ja zināja, ka tur, kur grāmata beidzās, tālāk jāspēlē katram pašam.
Vladimira Petrova mērķi bija lieli. Viņš vienmēr gribēja spēlēt ar stipriem pretiniekiem, lielos turnīros."

Pirmajā kārtā mūsu Petrova izlozētais pretinieks bija Polijā dzimušais ASV jūds Samuils Reševskis — kuru, starp citu, no ASV čempiona troņa spēja nogāzt vien Bobijs Fišers pēc vairāk nekā 20 gadiem. Arī 1937. gadā Reševskis bija viens no spēcīgākajiem pasaulē. Petrovs ar sāncenša iepriekšējo slavu nerēķinājās — 35. gājiens iezīmēja mājnieka itin drošu uzvaru. Taču šaha mēris ceitnots (laika trūkums) šoreiz nokautēja mūsējo, kurš nākamajos četros gājienos izsēja visu, ko iepriekšējos 35. bija iekrājis. Rupjas kļūdas deva uzvaru apmierināti no sprukām izmukušajam Reševskim. Amerikānis ar šo stimulu jutās tik pacilāts, ka līdz 12. spēļu kārtai guva tāda ranga turnīram gluži fantastiskos 86,36 rezultativitātes procentus. Viņu uzskatīja par vienīgo neapstrīdamo uzvaras kandidātu turnīrā. Petrovs tikām pirmo uzvaru pēc diviem neizšķirtiem sasniedza pret cienījamo zviedru Štālbergu. Sestajā kārtā viņa uzvara pār vācieti Rellštabu vēlāk izpelnījās speciālgodalgu kā Latvijas pārstāvja skaistākā partija pret ārzemnieku. Šo partiju publicēja šaha mācību grāmatās ar komentāru: "Droši vien viena no viselegantākajām partijām, kāda jebkad spēlēta!" (The Fireside Book of Chess, USA, 1949.)

Sākoties turnīra otrajai pusei Reševskis (varbūt paguris?) vairs nebija tik pārliecinošs. Toties Petrovs izvirzījās otrajā vietā, nospēlējot neizšķirti arī ar Aļohinu. (Viņu visu cīņu attiecības galu galā palika šādas: pa uzvarai katram, trīs partijas neizšķirtas.) Turnīrs izgāja finiša taisnē, un tad, pirms 14. kārtas, Latvijas Šaha savienības priekšsēdētājs A.Melnbārdis domājās sacerējis mazu viltību — par labu savējam. Lietuvieti Vladu Mikenu, ar kuru nākamaja dienā bija jātiekas Petrovam, Melbārdis varenā dāsnumā ielūdza krodziņā "Jautrais ods". Tika lietoti lepni, dārgi un stipri dzērieni, ievērojami patukšojot priekšsēža maku. Taču Mikēns otrā rītā vienalga bija svaigs kā gurķītis. Uzveica Petrovu 47. gājienā un šo partiju turnīra nobeigumā vēl novērtēja kā visskaistāko... Dzer nu ar leišiem!
Pirms pēdējās kārtas Reševskis bija puspunktu priekšā Petrovam un Floram, punktu — Aļohinam un Keresam. Visgrūtākajā situācijā atradās Petrovs ar Floru, kuriem nācās tikties savā starpā. Taču tad Reševskis pret somu Ēvo Beku, kaut pretojās izmisīgi, 73. gājienā piedzīvoja zaudējumu. Nu Petrova un Flora partijas uzvarētājs varēja kļūt arī par visa Ķemeru turnīra lauvu! Taču risks zaudēt, īpaši jau Petrovam, bija pārāk sāpīgs, lai atļautos vērienīgu spēli. Sacensība beidzās neizšķirti 41. gājienā, kaut Petrovs visu laiku bija rīcības iniciators. Tātad— Ķemeru turnīrā tika sumināti trīs līdzuzvarētāji: S.Reševskis (ASV), S.Flors (tolaik — Čehoslovākija) un Latvijas pārstāvis Vladimirs Petrovs, kurš līdz ar šo panākumu kļuva par pirmo starptautisko lielmeistaru Latvijas šaha vēsturē! Eh, ja būtu maķenīt paveicies pret Reševski un Mikenu...