Hartigans...

Droši vien Marka Hartigana atgriešanās Rīgā ir loģiska – te viņam patīk, te dzīvo viņa aģents, te viņš pirmoreiz sastapās ar tā saukto krievu/padomju hokeja skolu. Pēc pirmā gada, nopelnījis lielus plusus Dinamo sastāvā, Marks no KHL tirgus paņēma to, ko viņam deva. CSKA saskatīja uzbrucējā tās kvalitātes, kas atļāva viņiem vieglu roku iedot solīdu līgumu – Sējējs pat gribot, varēja nesaspringt, jo nauda bija daudz lielāka, nekā Hartigans pelnīja mūsu arēnā. Tāpat loģiska bija viņa palaišana pa apli – labākos ārzemniekus Dinamo nekad nespēs noturēt, viņi kotēsies pie visiem galdiem. Lai gan jāteic – tādā nozīmē, kādā no Hartigana armijnieki vēlējās sagaidīt lietderīgo pienesumu, viņi nedabūja. Marks bija labs, aktīvs, gudrs, ar ļoti trāpīgu metienu, bet – nebija divas galvas tiesas pārāks pār krieviem. Jo tā jau saka – ja ņem leģionāru, viņam jālec par metru augstāk un jāskrien par visiem pieciem ātrāk. Hartigans tik ļoti nespēja sagriezt CSKA dreifējošo laivu un tālāk par pirmo kārtu izslēgšanas spēlēs viņi netika. Kaut kur krievu presē pat tika nosaukti vainīgie un, portams, Marka vārds tur bija atrodams.

Hartigans pēc kvalitātēm ir labāks par jebkuru no pagājušajā sezonā Rīgā spēlējošajiem ārzemniekiem. Arī Hosu... Vēl viena priekšrocība – viņam ir izcila spēles situācijas garša un raksturs. Viņš spēj ne tikai asi nospēlēt pats, bet arī izprovocēt pretinieku. Pavaicājiet Vitjaz džekiem, kas pirmajā sezonā gribēja Hartiganu uz ledus nosist. Ja šie ir par tālu, paņemiet aiz svārku gala kādā klusākā stūrī kapteini Sandi Ozoliņu – viņš pateiks vēl skaidrāk. Apmērām kaut ko tamlīdzīgu – ja tu spēlē ar Hartiganu vienā komandā, tad viņš ir labs hokejists, taču, ja sanāk iet pret viņu, tad rēķinies ar visām iespējamajām cūcībām un mikro nejaucībām, ko uz ledus spēj izpildīt viens, teiksim tā – raksturā savdabīgs indivīds. Starp citu, tieši šādi ļaudis bieži vien spēj mainīt mača gaitu. Nu, jā – pret Ozoliņu viņš (Hartigans) nospēlēja kā Rēzija Kalniņa un ar ko tas beidzās? Mūsējam neizturēja nervi, bet tiesnesis to novērtēja ar Dinamo radošā līdera nodzīšanu no laukuma. Patiesībā, pašam Sandim arī tīri labi patīk paķircināt pretspēlētājus, taču Hartiganu viņš līdz tam nebija iepazinis. Tagad zina...

Hartigans atgriežas Rīgā kā iepazīta vērtība. Jādomā, Šupleram un Ābolam te nevajadzētu saspringt, lai ar pirkstu bakstītu mākoņos un teiktu – mēs nezinājām, mēs nesapratām... Par Marku viss ir skaidrs, arī tas, ka viņš ir viens no principiālākajiem sava līguma sargātājiem – arī tas liecina par cilvēka raksturu, izpratnes un vērtību skalu. Tipisks leģionārs, algotnis, kas par sev atvēlēto naudu, uz ledus nenomirs, taču darbiņu padarīs. Cīnīsies par katru dolāru, prēmiju un dienas naudu. Tas, ka viņš vienojās ar Dinamo šobrīd, savā ziņā ir apstākļu sakritība – nebūtu atteikuši Sējējam citi, nebūtu iestrēgušas sarunas ar Karsumu, nebūtu pauzējis un beidzot atteicis Vasiļjevs. Taču, ja esam objektīvi – Hartigans tomēr par minētajiem spēlē labāk. Tā tas bija pirms pusotra gada, tā tam vajadzētu būt arī tagad. Ja reiz viņš no CSKA atskrēja atpakaļ – tad būs vien taisnība, ka Rīgai kā hokeja pilsētai ir savs smeķis. Vismaz par to prieks. Kā būs laukumā? Jāliek puika pie darba... Ja no viņa prasa, viņš dod.
P.S. Atvainojiet, ka vakar lasītājus šajā sakarā ķircināju - kāmēr līgums nebija parakstīts, nebija gudri te mētāt uzvārdus. Lai gan prieks, ka daļa no jums šo personu izskaitļoja. Tagad gan - cepieties uz nebēdu!