Ādolfa spēlēt(maksāt-)nespējas mīkla

Starp latviešu sporta mīklām var atrast daudz gadījumu, kur līdzjutējs tā arī netiek skaidrībā – bija, nebija, redzēju, neredzēju, ticu, neticu... Piemēram, slavenais Prāgas tilts, uz kura vienā no pasaules čempionātiem esot redzēts hokejists Sandis Ozoliņš. Viņš tajā pavasarī solīja palīdzēt izlasei, taču pievīla komandu. Liels bija dažu līdzjutēju pārsteigums, kad viņi slaveno tautieti visā godībā atpazina pilsētā – čempionāta laikā. Viedtālruņi vēl nebija izgudroti, tāpēc šo vēsturisko mirkli neviens nav fiksējis, taču patiesība izrādījās visai skumja: Ozoliņš tajā laikā dzēra savās mājās Amerikā un – to pašu acīmredzot darīja līdzjutēji Prāgā, kam bija sācies pēcpaģiru plosts... Tādā stāvoklī uz Prāgas tilta var satikt daudzus pasaku varoņus.

Vēl viena mistiska ir saistīta ar barjerskrējēju Staņislavu Olijaru. Viņš ir viens no retajiem, kas ir ticis pieķerts dopinga lietošanā, tomēr tiesā panāca, ka šo konkrēto gadījumu nesauc par dopinga pārkāpumu. Te uzslavas pelnījis viņa advokāts, kam izdevās pierādīt, ka dopinga ņemšanas procedūras laikā bijis viens procesuālais pārkāpums – kaut kas nebija aizdarīts vai pievērts... Nav svarīgi – vai tās bija durvis uz tualeti vai uz istabu, kur tika marķētas mēģenes ar Olijara urīnu – taču tāds fakts bija. Tas ļāva barjerskrējējam izsprukt no diskvalifikācijas, taču viens palika – dopinga prove, ko toreiz ņēma, bija pozitīva. Neatkarīgi no durvīm un advokāta meistarības, no šīs ēnas Staņislavs tā arī neatbrīvojās un kā atceramies – viņa neapšaubāmi daudzsološā karjera aizdomīgi žēlīgi izčākstēja... Kā smejies – ar advokātu 110 metrus kopā neskriesi.

Starp citu, dopinga sakarā noteikti ir vērts atgādināt Viktora Ščerbatiha pēkšņo atteikšanos no sapņa vai domas par Londonas olimpiskajām spēlēm. Ziemā viņu meklēja dopinga kontrolieri un nesatika vietā, kuru sportists bija uzrādījis par savu treniņu vietu. Tas būtībā ir klasificējams kā pārkāpums. Pieņemsim, ka tā ir tikai sakritība, bet dažus mēnešus vēlāk Ščerbatihs pēkšņi nolemj nebraukt uz Eiropas čempionātu, kur varēja izcīnīt olimpisko ceļazīmi, svinīgi pieliekot punktu raibajai karjerai. Iemesls? Veselība. Loģiski, ka viņš jaunāks nepaliek, tikai aizdomīgi dīvaini, ka dopinga kontrolieri savu ziemā saņemto kurvīti vispār neaktualizēja, kas citos gadījumos un apstākļos tomēr ticis darīts. Vai tā bija vienošanās? Sak – mēs tev liksim mieru, bet savu kāju pie svarcelšanas paaugstinājuma, lūdzu, gan vairs nesper... Atgādināsim, ka reiz jau Viktors iekrita dopinga katliņā un izcieta diskvalifikāciju. Toreiz versija bija šāda – dzēris no atkorķētas pudeles ūdeni. Iespējama konkurentu ļaunprātība... Bet tādā gadījumā labprāt sagaidītu no svarcēlāja arī skaidrojumu, par mīklaino pazušanu ziemā. Jo smuki tas nebija...

Totalizatori futbolā – un tagad arī basketbolā - ir vēl viena Latvijas sporta mīkla. Cik aizkustinoši klusi savulaik no futbola federācijas notinās kāds jauneklis, uz kuru Indriksons rādīja ar pirkstu, bet – kam neko nešuva klāt... Pēc tam bija virkne publikāciju par šo tēmu. Iztēlojaties – jums pārmet kaut kādas nesmukas lietas. Reakcija? Var taisnoties, var sūdzēt tiesā... Pirmais bija, otrais – nē. Kāpēc? Vai cilvēks tā arī līdz galam nebija sapratis, cik dziļi zem viņa parakts, vai tieši otrādi – Futbola federācijas prezidents bija jaunajam censonim populāri paskaidrojis, kādi fakti vai pierādījumi ir zem galda? Un, protams – ne mazāk uzjautrinošā izrāde, kad tas pats figurants, pabīdīts tālāk no futbola ķēķa, kā jaunais latvietis sāka tērēt pēkšņi uzradušos naudiņu „prestižajā” dāmu basketbolā. Mīlestība pret dzimto pilsētu – tas izskaidro, bet nesniedz visas atbildes... Jo naudiņa ir jānopelna. Vai otrs variants – jāatpelna.

Kas atjaunoja Rīgas „Dinamo”? Pie baļķa nešanas saskrējuši gan kozioli, gan lipmani, gan savicki... Tiesa, daudz interesantāk tomēr būtu pavaicāt – ko šajā klubā, kuru, starp citu, uztur nozīmēts krievu miljardieris, dara tādi mūsu tautas bāliņi kā bijušais valsts prezidents un premjers? Kā pie VDK darbinieka Jura Savicka vadītās kompānijas ir nonākuši šie atvaļinātie tautas kalpi, kuri noteiktā laikā pieņēma un atbildēja par nozīmīgiem valsts ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem? Kurš viņus rekomendēja, kurš ieteica? Vai tam ir kāda saistība ar savulaik Tautas partijas nodrošināto gāzes piegādes monopolu vienam konkrētam uzņēmumam, kas – kāda sakritība! – arī pieder krievu čekistiem? Kāpēc Satversmes aizsardzības birojs šajā apstāklī nesaskata neko aizdomīgu un valsts interesēm neatbilstošu, nemaz nerunājot par KNAB, kam sen jau vajadzēja pārrakt šo vagas galu? Vai tiešām Kalvītim ar Ulmani savulaik nebija pieeja tā sauktajam valsts noslēpumam un klasificētajai informācijai?

Bet tagad par Ādolfa jeb Kristapa Valtera gadījumu. Viņš šajā pavasarī ir izcēlies ar divām nespējām – maksātnespēju un spēlētnespēju. Par pirmo skaidrība ir tiktāl, ka tiesa nolēma apmierināt vienas privātpersonas personiskā bankrota prasību. Tas nav nekas ārkārtējs – Kristaps, acīmredzot savulaik ir ņēmis lielus kredītus, bet nespējot tos apkalpot, nolēma izmantot likumā noteikto normu par maksātnespēju, kas viņam ļauj uz brīdi ievilkt elpu un atslogot maku. Kurš par to uztraucas? Nu, protams – bankas, kas tagad ir atstātas jaņos un ar nelikvīdu bagāžu... Nebrīnīties, ka tieši bankas vai tām tuvu stāvošas mārketinga aģentūras bija tās, kas uzdeva medijos jautājumus – ja Valters ir bankrotējis, cik viņš saņem par spēlēšanu Malagas Unicaja, kas ir viens no finansiāli stabilākajiem Spānijas līgas klubiem? Var gandrīz simtprocentīgi pieņemt, ka tieši banku darbības un aizkulišu spēles (formāli viņiem jārespektē tiesas lēmums, kas bija labvēlīgs Kristapam) tagad ir piespiedušas basketbolistu vēl vienam manevram – spēlētnespējai. Gan jau esat dzirdējuši pēdējos jaunumus, ka Unicaja vairs nelaiž Valteru laukumā un, pilnīgi iespējams, viņu izmetīs arī no komandas. Pirms mēneša man bija tā iespēja klātienē vērot Valtera un viņa komandas spēli. Viņš tajā vakarā bija neapšaubāmi labākais komandā, vadīja saspēli un vāca kopā komandu dažādās taktiskajās sadarbībās. Šo rindu autoram ir grūti noticēt, ka mēneša laikā Kristaps pēkšņi ir tā nolaidies sportiskajā ziņā, ka neder nekam...Tātad – pastāv liela iespēja, ka īstenībā šajās savdabīgajās buļļu dejās, īstie iemesli Valtera pēkšņajām pārvērtībām, ir pavisam citi. Visticamāk, ka maksātnespējas process, ko Kristaps vinnēja, iet roku rokā ar šo pārsteidzošo spēlētnespējas izrādi. Vai viņš savāc aiz sevis pierādījumus vai kaut ko citu – tam ir nozīme tikai paša basketbolista pārliecībā par esošo situāciju. Vien dzīve māca – par visu ir jāmaksā... Diemžēl personiskā maksātnespēja, kurā Kristaps Valters iekūlās, tiešā veidā sit pa viņa karjeru, kas jau sāka izskatīties pēc kaut kā stabila, loģiska un veiksmīga. Ko viņš darīs tālāk? Spēlēs komandās, kurās viņam nemaksās algu? Formāli nemaksās, ja saprotat, par ko ir runa...