Skarbo somu laiku priekšvakars

Piecdesmit septiņus gadus vecais soms Peka Rautakalio atbilst gandrīz visiem publiski izvirzītajiem kritērijiem, ko kluba vadība paģērēja no galvenā pretendenta. Viņš patiešām nepārstāv tā saukto krievu hokeja skolu, kas Dinamo it kā nepiestāvot (J.Savickis). Tajā pašā laikā uz papīra vairāk izceļama ir Rautakalio hokejista karjera, kas bijusi izcila. Latvijas mērogā viņš varētu būt Baldera vai Ozoliņa kalibrs, bet paši somi nekautrējas Peku saukt par vienu no visu laiku izcilākajiem savas valsts hokejistiem, liekot viņu blakus tādiem personāžiem kā Jari Kurri vai Tīmu Selannē. Tas, ka savas karjeras pilnbriedā aizsargs varēja mierīgi pakārt uz nagliņas NHL kontraktu un divdesmit deviņu gadu vecumā atgriezties Somijā, lai palīdzētu saviem bērniem nepazaudēt dzimtās saknes un iegūt atbilstošu izglītību – pelna cieņu un apbrīnu. Kā hokejists viņš ir spēlējis visaugstākajā līmenī un pēc šīs pieredzes visticamāk veidojis arī savu izpratni par spēli un hokeju kopumā. Pirmdienas vakarā Rautakalio atkal bija redzams Rīgas Dinamo ložā, kur kopā ar kundzi noskatījās Latvijas un Norvēģijas izlases spēli. Atšķirībā no iepriekšējās reizes pirms trīs nedēļām, kur viņam šajā pašā dārziņā apkārt bija sasēduši kluba vadības resnais gals, tagad Peka jau bija kopā ar menedžeri Sējēju, treneriem Ābolu un Ignatjevu, administratoriem Kalvīti un Priedi. Tātad – nu jau veči nevis vienkārši skatās hokeju un pļāpā par dzīvi, bet strādā. Ja Pekam rokā bija lapiņa, ko viņš ik pa brīdim piebakstīja ar pildspalvu, tad tas drīzāk bija darba instruments, nevis sacerējums – ko es darīju pagājušajā pavasarī... „Viņam ir skaidra vīzija– varētu būt aktīva un agresīva hokeja piekritējs. Piemēram, vakar, skatoties izlases spēli, tā arī pavaicāja – kāpēc viņi tik maz met pa vārtiem? Savu vērtējumu par spēlētājiem vēl neesmu izteicis, lai nerodas kaut kādi stereotipi vai zemteksti. Gan jau viņš iepazīsies un tad saliksim galvas kopā. Tomēr par cilvēku daudz ko pasaka arī valoda, rokasspiediens, spēja argumentēt vai izteikt savu viedokli. Šajā ziņā mani iespaidi par Rautakalio ir konkrēti – prasīgs un stingrs”, tādās pārdomās pēc tikšanās ar jauno galveno treneri dalās Artis Ābols, kam tagad ar Peku būs jāveido viena komanda. „Manuprāt, pēc hokeja mentalitātes viņš mums piestāvēs, tajā pašā laikā treneris atzina, ka ar galvu sienā neskries – ja kaut kas buksēs, būs elastīgs, lai mainītu kursu...”

„Es gribētu salīdzināt Rautakalio ar Fetisovu – viņš bija hokeja pussargs nevis aizsargs. Labi slidoja, meta pa vārtiem, bija ļoti ātrs un spēcīgs”, savu laiku atceras Hemuts Balderis, kas spēlējis pret Peku gan kā Rīgas Dinamo, gan PSRS izlases dalībnieks. Septiņdesmito gadu otrajā pusē Dinamo bieži viesojās Pori, kas bija Rīgas sadraudzības pilsēta un Assat hokejisti ik mīļu rudeni sniedza atbildes vizītes, piedaloties tradicionālajā Sovetskij Sport balvas izcīņā. „Nevar teikt, ka mēs bijām lieli draugi, taču viens otru zinājām labi – šķiet, ka arī pa kādam polšam viņam esmu dāvājis kā ciemakukuli, kad satikāmies Somijā”, atceras Balderis. Reti par kādu no hokejistiem mūsu izcilais uzbrucējs izsakās ar pietāti, taču runājot par Rautakalio, Helmuts neslēpj savas simpātijas. „Foršs puika. Man patika, kā viņš spēlēja, labi pieslēdzās uzbrukumam, bija tehnisks. Ja nemaldos, karjeru Peka pabeidza Šveicē, kad tur vienā klubā par treneri strādāja Boriss Mihailovs – vēl viens, pret kuru septiņdesmitajos viņš spēlēja Somijas izlasē.” Tomēr par virsotni Rautakalio hokejista karjerā jāsauc septiņdesmito un astoņdesmito gadu miju, kad viņš trīs sezonas spēlēja NHL (sākumā Atlantas Flames, pēc tam šī komanda pārcēlās uz Kalgarī) un kļuva par pirmo somu, kas atzīmēts NHL All Stars mačā. Toreiz viņš svinīgajā pirmsspēles ceremonijā uz ledus stāvēja blakus Veinam Greckim un salīdzinoši mierīgi uztvēra pasauli, kurā bija nokļuvis un, kurā kā izrādījās - nepazuda. Priekš eiropieša tas tolaik bija grūts piedzīvojums.

Pabeidzis hokejista karjeru Šveicē (Rapersvilā), neizbrīnīja, ka tieši šajā klubā Rautakalio sāka savu pieaugušā hokeja trenera karjeru. Uzreiz savā pirmajā gadā kopā ar komandu izsities no B līgas uz A augstumiem, Peka ielika pamatu savam arodam, kas noteica arī viņa vēlākās veiksmes un arī - neizdošanās. 1994. gada rudenī kā viens no komandas leģionāriem Rapersvilā spēlēja latviešu uzbrucējs Harijs Vītoliņš. „Tā nebija viegla sezona, jo komanda bija iekļuvusi A grupā un izrādījās, ka uzvaras vairs nav ikdiena – kā tas bija B līgā... Rautakalio bija stingrs, cik vispār treneris debitants tāds spēj būt vai vismaz izlikties, ka tāds ir. Viņam bija svarīga sadarbība ar komandas pieredzējušajiem hokejistiem, arī leģionāriem, jo tieši viņi veidoja komandas spēku. Pret jaunajiem bija daudz prasīgāks. Tā kā savu autoritāti bija iemantojis hokeja laukumā, tā automātiski viņu pavadīja uz trenera soliņa. Ja nemaldos, tieši Rautakalio ieviesa ģērbtuvē vairākus jauninājumus, kas tajā laikā Šveices hokejam nebija raksturīgi – piemēram, augļi ģērbtuvēs... Tāpat atceros viņa organizētos cepumu vakarus, kad viņš ielūdza pie sevis hokejistu ģimenes.” Vaicāts par trenera rokrakstu vai piekopto spēles stilu, Harijs atsaka: „Viņš jau tajā laikā tikai sāka kā treneris, tāpēc tāds izteikts rokraksts vēl nebija izveidojies. Stingrību un prasīgumu gan atceros – tas bija. Tāpat atceros, ka Peka allaž atstāja pārliecinošu iespaidu savās prasībās – viņš zināja un spēja pamatot, kāpēc spēlētājiem uz laukuma ir jādara tieši tās lietas, ko viņš vēlējās sagaidīt.” Vaicāts par Rautakalio trenera karjeras turpinājumu, kas Šveicē izvērtās visai saraustīta, Vītoliņš paskaidro: „Atceros, ka trenerus kanādiešus tajā laikā daudz mainīja, jo viņi bija stingri un tas savukārt daudzos gadījumos neapmierināja klubu saimniekus – hokejisti žēlojās, ja vēl nebija uzvaru, tad tas jau bija trenera beigu sākums... Vai kaut kas līdzīgs notika ar Rautakalio? Nezinu, taču stingrs viņš bija – to varu apliecināt.”

Savas trenera karjeras laikā Peka Rautakalio trīs reizes nokļuvis situācijās, kad sezonas vidū viņam jāsāk stumt vai stāvēt pie ratiem. Karjeras pirmsākumos ar Espo Blues (Somija), 1998. gada novembrī – tikai dažus mēnešus pēc čempionāta sākuma – viņu nomainīja Hannu Saintula. Tā bija Pekas pirmā sezona kā galvenajam trenerim Somijā, pēc atgriešanās no Šveices. Ironiski, ka 2004/05. gada sezonā viņš uz Espo Blues soliņa atgriezās, nomainot Hannu Virtu, bet 2006/07. gada sezonā viņu pašu pie Ambrì-Piotta (Šveice) stūres aizstāja Larijs Hurass. Pērn Rautakalio trenēja Pori Assat, kas pēc regulārā čempionāta rezultātiem bija otrie (ceturtais labākais rādītājs pēc zaudētajiem vārtiem) – to paši somi sauc par sezonas lielāko pārsteigumu un šajā sakarā Rautakalio varētu tikt atzīts par Somijas līgas labāko treneri. Vismaz Rīgas Dinamo saimnieki var savās runās pasvītrot, ka komandai pievienojies viens no pagājušās sezonas labākajiem somu hokeja treneriem – melots nebūs. Pori hokeja vienkāršais līdzjutējs šo izvēli uztver ar dalītām jūtām, taču Dinamo piedāvājumā tiek drīzāk saskatītas Rautakalio iespējas – trenēt komandu finansiāli varenajā KHL esot daudzu sapnis. Gluži tāpat kā spēlēt. Šajā sakarā pa forumiem tiek spekulēts arī par Assat sastāva izmaiņām, jo tiek vaidēts, ka Peka droši vien uz Rīgu ņemšot līdzi dažus savējos hokejistus. Uzvārdi? Lai nu paliek... Ļausim Sējējam turpināt darbu, jo šajā nedēļā Normunds grib savākt pie līguma vai nodomu protokola galda visus vietējos, ko noskatījis un tad atliks tikai vieta vēl leģionāriem. Gan jau arī Pekam Rautakalio šajā sakarā tiks dots vārds.