Aiz kalniņa (arēnas) dūmi kūp...

Artis Ābols būs Rīgas „Dinamo” galvenais treneris un kluba administrācijai nav praktiski neviena iemesla, kas viņa kandidatūru varētu apšaubīt vai noraidīt. Viedākā no dinamiešu galvām Juris Savickis atzīst, ka viņam pašam arī Ābols kā treneris patīk vislabāk, taču uzreiz tiek precizēts – „nu par to es nelemju viens, par to lemj padome, valde...” Tie, kas vakar ir sākuši sekot līdzi „Dinamo” gaitām, iespējam, Savicka meņģēšanos uztvers kā demokrātijas paraugstundu, kā labas pārvaldības piemēru. Tajā pašā laikā līdzšinējā prakse rāda – ja Savickim patīk, patīk arī citiem, kas sakās esam „padomē” vai „valdē”. „Dinamo” vadošajiem cilvēkiem šajā ziņā nav jābūt ar savu izpratni par lietām, jo tad viņi tur nestrādātu, neatrastos... Svarīgi ir nolasīt no lūpām Svētā Jura vēstījumu, ko viņi centīgi dara. Un tādā vidē arī pašam Savickim sāk likties, ka Skanstes ielas konklāvā patiešām ik reizi notiek Latvijas hokejam piestāvošas vēsturiskas lietas, lēmumi, pagriezieni utml. Trenera Ābola sakarā – par laimi – viņi neko nevar sačakarēt. Jo šādu lēmumu diktē lietu loģiskā kārtība, kas izriet no viņu izpratnes par savu saimniecību.

Ābola kandidatūra ir jāaplūko uz aizvadītās sezonas fona. Pirmoreiz, kopš pastāv KHL, dinamieši neiekļuva izslēgšanas spēlēs. Pirmoreiz sezonas laikā tika mainīti treneri. Pirmoreiz sezonu pabeidzam ar galveno treneri, kam bija klāt rakstīts dīvainais „vietas izpildītājs”. Te gan jāsaprot, ka trenera amatā ir ārkārtīgi sarežģīti izpildīt vai aizpildīt vietu, jo darbs prasa nevis pasīvu vērošanu, bet atbildīgu un drosmīgu lēmumu pieņemšanu. Nē, nu var jau arī rullēt gurķi, var mēģināt arī kaut ko aizpildīt, taču Ābols ar to pārslimoja pirmajās pāris nedēļās. Tādā nozīmē, ka visai ātri saprata, ka – vai nu viņš kaut ko dara, vai nedara vispār. Ar esošo materiālu brīnumi nenotika – Gagarina kausā neiekļuvām, lai gan brīdī, kad uz treneru tiltiņa notika pārmaiņas, gan teorētiski, gan praktiski „Dinamo” kāroto ‘play off” zonu vēl varēja sasniegt. Salīdzinājumam jāmin Mitišču „Atlant” piemērs, kas turnīra gaitā vienubrīd bija vēl lielākā pakaļā kā mūsu dinamieši... Tiesa, viņi ar finiša spurtu beigu galā blakus Gagarinam tomēr nostājās. Mēs – nē. Līdz „play off” zonai Rīgu šķīra graujošie 22 punkti, kas tomēr vērtējams kā bezdibenis. Rietumu konferencē 14 komandu konkurencē ieņēmām pēdējo vietu, pēc izcīnītajiem punktiem līgā kopumā apsteidzām vēl tikai divus klubu. Tātad – ja respektējam KHL reglamentu, tad šogad esam 24. vietā. Sliktāk kā iepriekš... Tiem, kas tagad velk ārā izcīnīto Nadeždas kausu un rāda ar pirkstu, ka esam bijuši labākie starp sliktākajiem, kas it kā automātiski nozīmējot, vietu uzreiz aiz labāko sešpadsmitnieka, vēlos norādīt – vietu dalījumu KHL čempionātā tām komandām, kas neiekļuva Gagarina kausa izcīņā, pēc nolikuma nosaka komandas izcīnīto punktu skaits regulārajā sezonā. Nadeždas kauss ir tikai un vienīgi gandarījuma turnīrs, ar labu finansiālo segumu. Izdomāts trīs nedēļas pirms sezonas beigām, tāpēc nekādu ietekmi tas uz šīs sezonas sportisko atskaiti nevar nest... Jā, esam šo kausu ieguvuši, tāpat kā ieguvām pirms sezonas Dzelzceļa kausu. Nu, un? Rakstām vēsturi, sitam plaukstas, rīkojam uguņošanu – ja kādam no tā paliek labāk, tad kausam ir ne tikai vēsturiska, bet pat dziedējoša funkcija.

Ābolam pēcsezonas kausa izcīnīšana ir morāls gandarījums ar sekām... Nešaubos, ka Artis labi apzinās, cik sportiski niknā cīņā viņam tas nāca, tajā pašā laikā trenera arods prasa elementāro – nu, ej un noskaņo tagad komandu, pamaini sastāvu, domā par izspēlēm, atgādini spēlētājiem, kad beidzas viņu līgumi...
- Ābols jau visu mūžu te nestrādās, nez vai viņš būs galvenais nākošgad...
Lūk, arī tā runāja komandā pirms Nadeždas kausa, kuru vadīt bija uzticēts trenerim Artim Ābolam ar palīgiem. Domājiet, šī atmosfēra iedvesmo revolucionāriem pārkārtojumiem? Tas pats jau izstaroja arī no administrācijas. Tagad viņi paijā Arta un Viktora rociņu, sit uz pleca, daži bučo vaigus, bet – no tā brīža, kad tika nomainīts Rautakalio, komandas jaunajiem/vecajiem treneriem nebija nekādu priekšstatu, kas ar viņiem notiks tālāk? Vai kluba plānos ir meklēt jaunus celtniekus, vai saglabāt esošos, vai Ābolam būs darbs šajā organizācijā pie jebkura sezonas turpinājuma, iznākuma? Vai iespēlēt jaunos, vai sisties par uzvarām ar vecajiem, pieredzes bagātajiem? Tās nav nianses, kuras var ignorēt. Teiksiet, vadībai sava doma, viņi taktiski paskatījās no malas, gudri - maitas... Tagad sanāk patiešām taktiski un stratēģiski gudri, vienīgi, kad dzird svētavotu burbuļojam, ka „beidzot mēs atkal spēlējām savu hokeju, bez visādām shēmām un, tāpēc - uzvarējām”, nākas atzīt, ka tā drīzāk ir bijusi nevis kompetence, kas virzījusi administrācijas domas, bet gan klusā daba ar līdzjūtību... Nu, jā – bet kā lai Ābols tagad pasaka, ka viņš tomēr piespieda savu komandu ievērot nu vismaz kaut kādu plānu, kas izrietēja no konkrētām treneru prasībām, stingras rokas? Labāk paklusēt un atstāt padomi un valdi ar savu pārliecību – jo tas bieži vien šajā organizācijā ir efektīvāk.

Vai Rīgas „Dinamo” treneru sakarā ir varianti? Ja Savickis saka, ka ir – nevajag ticēt... Ja komandai joprojām nav ģenerālmenedžeris, runāt kaut ko par citiem rūķīšiem vai elfiem ir galīgi nenopietni. Jo vispirms ir vajadzīgs cilvēks, kas hokeju saprot un, kam ir konkrēta vīzija, ko darīt ar šo materiālu, kas ir viņa rīcībā. Kā pēc iespējas labāk un efektīvāk ieguldīt komandas ierobežoto budžetu tādos cilvēciskā resursa aktīvos, kas dod konkrētu rezultātu. Sakot ar treneriem, beidzot ar pēdējo rezervistu. Vajadzīgs tāds cilvēks, kas adekvāti saprot hokeja tirgu, kas māk sarunāties, kam ir sakari, pazīšanās. Starp citu, Normunds Sējējs nebija ideāls, bet viņš par tādu menedžeri veidojās. Viņš bija gana viltīgs, lai Skanstes ielas vēderiem acīs teiktu vienu, bet darītu tā, lai labāk komandai... Tur bija Sējēja veiksme – prasme būt žīdam pie šī īpatnējā galda. Tostarp šogad bija situācijas, ka mūsu spēlētājos ieinteresēti ārzemju klubi mēnesi nesaņem nekādu atbildi uz saviem pieticīgajiem vaicājumiem... Kāpēc „Dinamo” vadībai nemeklēt cilvēku, kas spētu noorganizēt komandu? Kam uztic budžetu un pasaka – mūsu mērķis ir piecos gados izveidot komandu, kas nevis piedalās, bet cīnās. Kāpēc tas nenotiek? Tāpēc, ka naudai ir smaka – tā netiek nopelnīta. Tā tiek iedalīta. Krieviem tie desmit miljoni ar astīti vienmēr atradīsies un viņiem patiešām ir vienalga – kā tas uz vietas izskatās. Galvenais, lai kaut kas notiktu. Bet – „kaut ko” var vienmēr salipināt un – arī pāri paliek... Tāpēc jau par Nadeždu jākliedz kā trakiem, lai pat krievi paši sāktu ticēt, ka kauss ir izrādījies vērtīgāks par to absurdo ideju, kas dzima aizvakar...

Ja Savickis saka, ka „neko nezina, kas notiks ar Ozoliņu”, tad visticamāk abas puses jau ir konkrēti vienojušās, ka būs kopā. Normāli. Bet tagad iztēlojieties, ko šīs galvas krata tālāk. Tā – Ozoliņš mums ir. Tātad – kapteinis, līderis, ģērbtuve un visi tie mēsli, kas divos vārdos tiek saukti par komandas garu – teorētiski ir piesegti. Treneris? Ja Ozoliņš tāpat spēlēs noteiktu lomu un ir autoritāte, kāpēc tērēt naudiņu trenerim? Kur liksies Ābols ar Ignatjevu? Pareizi – tieši „nekur”. Tajā pašā laikā, viņus ignorēt arī būtu muļķīgi – Nadeždas kauss taču ir viņu darbs. Tā kā cilvēki ir gatavi šīs trofejas dēļ aranžēt brāļu Grimmu pasaku motīvus, neievērot Ābolu pie šī koka būtu mazākajā mērā nepieklājīgi. Tāpēc jau viņi saka – Artim ir vislabākās izredzes. Kuram vēl? Ja neesat domājuši tērēt naudu labu leģionāru iegādei, ja esat dabūjuši Kapteini, tad – neko vairāk par Ābolu viņi nemaz nemeklēs. To gan nevajadzētu uztvert kā kaut ko nievājošu, jo Artis kopumā nav slikts variants. Viņš zina šos spēlētājus, viņam radās priekšstats par galvenā trenera lomu un atbildību. Viņš varētu spert nākamo kvalitatīvo soli savā karjerā, bet... „Dinamo” viņš derēs nevis tāpēc, ka domā par savu karjeru, bet gan tikai un vienīgi tāpēc, ka – a) būs laimīgs, ka vispār saņems darba piedāvājumu; b) neko neprasīs, jo – sk. punktu „a”. Tātad – lai strādā! Un strādās... Viņi zina, ka Ābols nenāks ar kategoriskām prasībām un nākotnes redzējumu, tātad – papildus tēriņiem, jo dzīve tāda. Jebkurš cits jaunais treneris tāds nebūtu – kasītos, prasītu, piedāvātu, tērētu... Padomājiet – kāpēc Rīgas „Dinamo” vadībai kaut kas tāds ir vajadzīgs? Kāpēc viņiem pēc uguņošanas ir jāiespringst par kaut kādu nākamo sezonu, kurā vajadzētu papūlēties... necīnīties par Nadeždas kausu?