Atsaldētie

Trešā spēle Rīgā neko jaunu par Znaroka komandu nepateica. Viņi spēlē agresīvi, ātri, tagad zinām – arī rupji. Viņu spēles stils ir diezgan vienkāršots, varētu pat teikt – pastulbs, vienveidīgs, primitīvs. Tieši tik pat stulbs vai primitīvs, cik uzbrucējs Komarovs, kurš otrajā mačā, gūdams vārtus, uzsēdās uz nūjas un kā uz rotaļa zirdziņa, atzīmēja savu panākumu. No malas, protams, jautri, taču izslēgšanas spēlēs tā neuzvedas. Vismaz, kamēr vēl neesi ticis skaidrībā par sērijas gala iznākumu. Pieņemsim, ka Oļegs ar Hari savam sastāvam ir izvēlējies raksturus – jā, mēs redzam, ka pa laukumu skraida patiešām motivēti, zvērojoši stāvi. Viņi māk arī spēlēt hokeju... Krieviem ir laba dziesma – trus ņeigrajet hokej (krievu val. - bailīgie hokeju nespēlē). Hokejā gan ar to vien ir par maz – vajadzīgas vēl arī smadzenes. Šobrīd Maskavas Dinamo no Rīgas Dinamo uz laukuma atšķiras ar inteliģenci. Nejaukt ar otra vaiga pagriešanu vai zaķpastalu sindromu – nē, mēs nebaidāmies. Vienīgi, mēs daudz labāk saprotam, kur atrodamies un, kas mums ir vajadzīgs šajā spēlē, ko sauc par hokeju. Maskavas Dinamo pagaidām varētu lasīt lekcijas ieslodzījuma zonā, kur mūžīgais sasalums, kur poda vietā grīdā ir caurums un, kur no darba brīvajā laikā, vienīgais, kas nomoka radošos prātus – vai saulespuķu sēkliņas lobīt ar zobiem vai tomēr – ar pirkstu galiem. Oļegs nav tik stulbs, Haris arī ir skolā gājis. Kurš bija tas brīdis, kad viņi sezonas laikā pazaudēja savu komandu? Nesaku, ka to vēl nevar atrast, bet pagaidām tā ne tuvu nav tai vienībai, kas tik pacietīgi un mērķtiecīgi pagājušajā sezonā aizkapājās līdz finālam. Viņiem ir Saimons! Patiešām, labs hokejists. Vienīgi, nesaprotu - ja tev sastāvā viens tāds saimonveidīgais jau ir (jau pieminētais Komarovs), kas ir tas vēstījums pretiniekam, kad noliec uz ledus vēl vienu tādu pašu? Iebaidīt? Tad jau mainās spēles akcenti – to sauc par tādu kā fraieru (cietuma žargons) izpildīšanos. No trīs redzētajām spēlēm, Kriss Saimons vislabāk izskatījās, kad spēlēja hokeju otrajā mačā. Viss cits atgādina Maika Taisona sarunu ar Nobela prēmijas laurētu literatūrā:
- Karoče, tu esi uzkniebis te baigo griķeni, ej savus tekstus izdrātē...
Tie, kuri saprata - atvainojos par rupjību, tie, kas nesaprata – labāk nevajag... Apmēram tā Maskavas Dinamo trešajā spēlē uz laukuma gribēja sarunāties. Tur nevajag tulku, lai atklātu hokejistu ķermeņu valodu, nevajag īpašas iemaņas, lai lasītu no lūpām. Ja tā vēsi ar prātu novērtē Znaroka problēmu, tad tā faktiski pagaidām ir tikai viena lieta – Oļega komandā nav tāda kalibra spēlētāja, kāds pērn viņam bija Mets Elisons. Ar galvu, izpratni un sajūtām. Ar ideju un izcilu spēles takta sajūtu... Tikai viens spēlētājs, kurš var pagriezt šo baru tajā virzienā, ko grib treneri. Saimons to nevar, Komarovs – atvainojiet, pieres platumu zem ķiveres KHL spēlēs vēl nemēra... Tie hokejisti, kas Znaroka rīcībā ir tagad, būtu ļoti labi darbā, lai nojauktu, piemēram, māju vai izceltu ielas bruģa akmeņus. Kas tur Oļegam vēl ir palicis? Šatans. Kurš pirms nedēļas noņēma no rokas ģipsi. Es viņa vietā to ģipsi tagad atliktu atpakaļ, jo ar tādu kaujas garu, kādu demonstrē komandas biedri, viņi neko vairāk par zaudējumu šajā sērijā nav pelnījuši. Spēju iztēloties epizodi - Šatans ar ieģipsētu roku iziet uz ledus un sāk sist mūsu vārtsargu, pēc tam tiesnešus, pēc tam Saimonu, pēc tam Komarovu, pēc tam... Oļegu... Haris jau būs aizbēdzis. Tik tālu Maskavas Dinamo tagad ir aizspēlējušies ar savu hokeja grāmatu...

Ja Znaroks pagriezīs šos ratus sev vēlamā virzienā, tad tas būs liels brīnums. Pagaidām viņi ir sapinušies savā iedomātajā spēkā, kas tiek tērēts visur kur, tikai ne hokeja spēles labā. Klaji - aprobežoti... Ko mēs? Neko ārkārtēju. Visu, kas ir bijis mūsu labākais sezonas laikā. Asi pretuzbrukumi, labs vairākums, protams, laba vārtsarga spēle. Ja būtu jānosauc kaut viens elements, kurā pretinieks mūs ir atkodis, vai pārkodis, tad – lapu varētu nodot baltu. Mūsu pirmā triecienmaiņa jau trešo spēli pēc kārtas mierīgi ārdās uzbrukumā, mūsu aizsargi kopā ar centriem veido blīvu viduszonu, mēs ātri izvedam ripu no savas zonas, mūsu ceturtā maiņa, neskatoties uz personāla rokādēm, turpina spītīgi dzelt... Disciplīna un pacietība pāri visam – tas notiek arvien biežāk, kas tomēr sezonas laikā tik izteikti nebija novērojams. Mēs esam šim sezonas posmam sagatavojušies. Znaroks ar savējiem – nav.