Nav miera zem groziem! Par Top-12
Pirmdien uzdrošinājos publicēt SA+ Latvijas visu laiku izcilāko basketbolistu Top-12, un, kā jau gaidīts, dabūju pa pārāk augstu pacelto šņukuru. Esot subjektīvs blatņiks, kas velk labākajos iekšā savus čomakus. Tautas balss – Dieva balss, ieklausos un cenšos izlabot krogos pavadīto jaunību. Tikai... kāda subjekta paustais viedoklis allaž un vienmēr būs subjektīvs. Absolūta, visiem un ikkatram lietojama objektivitāte, tāpat kā komunisms, diemžēl cilvēku vidū nav iespējama...
Tās tautas balsis arīdzan šajā reizē skan diametrāli pretējās toņkārtās. Jo kasselis raksta skarbi: „Fui autoram!”
Bet 3 dziiviibas atkal: „Labs raksts – jaunos laikus varēja nemaz nejaukt iekšā – tā kā paldies!”
Savukārt žurnaļuga: „Šoreiz Ošiņam sanācis tendenciozs rakstelis – pirmkārt pārāk daudz veterānu, kuru spēli lielākā daļa no tagadējiem entuziastiem nemaz nav redzējusi. Turklāt, ja nu reiz skrupulozi analizē veterānu paveikto, tad iekļaušanu topā nevar izvēlēties pēc deguniem un simpātijām.”
Homo cilvekus pieliek savu artaviņu: „Saraksts objektīvs, bet domāju, ka Bagijs bija še pelnījis vietu.”
Labs ir. Eju vērīgi cauri visiem atrakstītajiem komentāriem un pārveidoju Top-12 pēc principa: kā jūs teiksiet, tā būs. Jaunpienācējiem dodu attiecīgu anotāciju. Neievietoju jūsu pretrunīgi vērtētas personības. Tagad sanāk tā:
Maigonis Valdmanis
Jānis Krūmiņš
Valdis Muižnieks
Cēzars Ozers
Olimpiskās sudraba medaļas ieguvējs 1960. gadā Romā. Bronzas medaļas PSRS meistarsacīkstēs ar VEF (kur Cezis bija komandas kapteinis) 1960. un 1966. gadā, bronza arī Tautu spartakiādē 1963. gadā ar Latvijas izlasi, kurā piedalījies 66 spēlēs. Arī Latvijas čempions. Veterānu izlases panākumu līdzcīnītājs.
Oļģerts Hehts
Trīskārtējs Eiropas kausa ieguvējs, četrkārtējs PSRS čempions, zelts un bronza Tautu spartakiādēs. Bijis arī Latvijas (PSR) čempions. No 1953. līdz 1960. gadam slavenā Rīgas ASK balsts un galvenais centrs pirms Krūmiņa. Vēlāk treneris un sporta pedagogs. Šā gada decembrī Ulim apritēs apaļi astoņdesmit.
Alvils Gulbis
No tās pašas ASK slavas gadu plejādes, komandā no 1955. līdz 1964. gadam. Vētrains un neapturams ātrais uzbrucējs. Visi tie paši sasniegumi, kas Hehtam, plus vēl viena bronza Tautu spartakiādē, plus sudrabs un bronza PSRS meistarsacīkstēs. Gulbis 1962. gadā spēlējis arī PSRS izlasē, tomēr ne dižajās sacensībās. Vēlāk trenējis VEF meistarkomandu PSRS meistarsacīkstēs, trīs reizes aizvedis savus audzēkņus līdz Latvijas PSR čempionu titulam.
Ivars Žvīgurs
Valdis Valters
Andris Jēkabsons
Džabars – savu amerikāņu profesionālim atbilstošo iesauku ieguvis dēļ garajām rokām un varenā atsperīguma. Viens no VEF slavas laika pamatspēlētājiem. Novērtēts arī PSRS izlasē – no 1983. līdz 1987. gadam. 1986. gada sudraba medaļas ieguvējs pasaules meistarsacīkstēs, 1985. gadā zelts Vispasaules Universiādē, 1983. gadā bronza Tautu spartakiādē. Eiropas junioru čempions 1980. gadā. Diemžēl mēģinājumi sākt trenera gaitas ar īpašiem panākumiem nevainagojās.
Raimonds Miglinieks
Viens no mūsu saspēles vadīšanas meistariem, taču Raimonda Karnīša un Valda Valtera ģenialitāti nesasniedzis. Stabīls kadrs kā Vefā, tā Latvijas izlasē, 1992. gadā vis nemuka prom no Latvijas pie draugiem no NVS. Toties spēlējis Amerikā – NCAA elites līgā. Bronzas medaļa pēdējās PSRS meistarsacīkstēs 1991. gadā ar VEF.
Ainārs Bagatskis
Zelta roka – šo titulu guvis kā precīzs snaiperis, publikas mīlulis. VEF un Latvijas izlases balsts astoņdesmito gadu otrajā pusē un deviņdesmitajos gados, bronzas medaļa PSRS meistarsacīkstēs 1991. gadā un bronza tāpat Tautu spartakiādē 1986. gadā. Ne tikai Latvijas, bet arī Norvēģijas čempions – fjordu zemē tāpat guva publikas mīlestību. Spēlējis un trenējis arī citās zemēs, tagad atgriezies mājās kā Latvijas izlases galvenais treneris. Iestrādes jau ir...
Roberts Štelmahers
Vēl viens izcils latviešu saspēles vadītājs, kurš tagad solās kļūt par labu treneri. Diemžēl – ne Latvijā... Arī kā spēlētājs savus brieduma gadus atstājis Lietuvā, taču iepriekš, ar deviņdesmitajiem gadiem LBL, priecējis Latvijas basketbola draugus, kuri viņu tur labā atmiņā – kā liecina kaut vai šis balsojums. Latvijas čempions no Brocēniem.
Kašķīgo jautājumu par Igoru Miglinieku un Gundaru Vētru ļauju izšķirt jums pašiem, laipnie lasītāji. Jo kasselis raksta tā: „Nevar jau tā nolikt Vētru un Miglinieku, laiks jau ir pagājis pietiekami, lai katrā rakstelī, kam ienāk prātā viņus apvainot! Apgalvojums „savtīgu interešu vadīti” ir pilnīgi nekorekts.”
Bet Krists T. atkal šitā: „Kādu interešu dēļ tad viņi tur spēlēja, ja ne savtīgu? Dēļ vēlmes izcīnīt medaļas sev (vienalga, kādas valsts sastāvā), parādīt savu sniegumu, lai tiktu pie laba līguma... Tas nav savtīgums?”
Vēl atliek noskaidrot, kāpēc no manis stādītā iepriekšējā duča izbalsoti septiņi manuprāt izcili basketbolisti.
Rūdolfs Jurciņš: kas viņu zina, neviens to nav redzējis. Pirmo Eiropas čempionu kapteinis – pupu mizas, parādiet mums video ar centra uzbrucēju Jurciņu! (No trīsdesmitajiem gadiem – video?! Ha! Ha-ha...)
Gunārs Siliņš: tāds pats nodevējs kā Miglinieks. Sila atgriezās no Maskavas gaļas bļodām tūdaļ, tiklīdz bija Rīgā patiešām vajadzīgs. Un palika. Miglinieks gan kā spēlētājs gan treneris kopš brīvestības sākumiem ir pendelējies pa pasauli, no laba labāku meklēdams, un reti kur aizķeroties ilgāk, kā vienu sezonu. Vai pat dažus mēnešus...
Alfrēds Krauklis un Raimonds Karnītis esot treneri, ne izcili spēlētāji. Nuja, Kraukļa otrā vieta Eiropas meistarsacīkstēs un Karnīša izcilā Rīgas ekspreša diriģēšana ar uzvarām pār pašu ASK piecdesmito gadu Latvijas meistarsacīkstēs nav nekas. Atkārtoju: Raimi tālaika publika gāja skatīties kā vienreizēju brīnumu.
Visvaldis Eglītis un Kārlis Strēlis: nekas sevišķs, vienīgi ilglaicīgi spēlētāji. Te nu man vairs nav, ko teikt – skatiet iepriekšējo Topu ar tā argumentiem, un dariet to uzmanīgi. Variet pārlapot arī 1998. gadā izdoto Latvijas basketbola vēsturi.
Andris Biedriņš neesot jāiejauc šajā smalkajā lietā, viņš vēl spēlē, vēl maz sasniedzis, tāpēc lai paliek aiz iekavām.
Un tad par tām radu un draugu būšanām. Jo žurnaļuga: „Kārļa Strēļa iekļūšanu topā varu izskaidrot tikai un vienīgi ar to, ka Kārlis un raksta autors ir labi draugi.”
Diemžēl man nav tas gods būt Kārļa Strēļa draugam. Esam paziņas pie basketbola – kopš viens tūkstotis deviņi simti piecdesmit un piektā gada, kad pirmo reizi aci pret aci tikāmies basketbola laukumā, pārspēlē par pirmo vietu Rīgā starp „Daugavas” sporta skolu un LVFKI eksperimentālo zēnu grupu. Vēlāk brīžiem neesam tikušies un runājuši gadu gadiem ilgi. Tagad atkal reizumis skatāmies kopā basketbolu.
Jā, bijušas un ir man draudzīgas attiecības ar dažiem topu sakarā minētiem basketbolistiem: Gunāru Siliņu, Valdi Muižnieku, Bruno Drāki. Vai par to būtu jākaunas un jāslēpjas? Vai tādēļ nedrīkstu saskatīt un vērtēt viņu taustāmos sasniegumus?
Galu galā žurnaļuga pieliek treknu punktu: „Secinājums (kā savā daiļdarbā mums ziņo raksta tētis) – jūs visi esiet stulbeņi Latvijas basketbola vēsturē, a par veterāniem rakstot par labākajiem pasludinu tos, kas man labāk patīk, jo jūs tāpat par tiem neko nezināt.”
Reizumis patiešām tiek veikti sacerējumi, lai pavēstītu kaut ko tādu, ko pat žurnaļuga no vēstures nezina. Taču tam nav nekāda sakara ar stulbeņiem – jo stulbums, kā zināms, ir neārstējama Dieva dāvana, kuras dēļ nav vērts tērēt laiku un smadzeņu resursus. Un tiesa, es jūtos vainīgs, ka visus (izņemot, dabiski, Jurciņu un Kraukli) rakstos minētos esmu redzējis spēlējam ne reizi vien – tātad uzdrīkstos spriest par kvalitāti kā ikviens aculiecinieks. Visus – izņemot Jurciņu un Biedriņu – arī pazīstu personiski pieklājības (ne čomošanās) robežās. Un – neko es nesludinu, sludina mācītājs no kanceles. Ir tik patīkami sarunāties ar inteliģentiem un pieklājīgiem sporta draugiem...
Bet tagad mirkli iedomājieties: kādi ragi un nagi paliktu no manis pāri, ja es uzdrošinātos sastādīt visu laiku labāko latviešu hokejistu Top-12 !?
+6 [+] [-]
+2 [+] [-]
Ja Latvijas vecāko laiku basketbola slavenības uzliktu uzspēlēt ar pēdējo 20 gadu Latvijas basketbola slavenībām, viņi piedzīvotu pamatīgu sagrāvi - basketbolisma profesionālisms ir mainījies, tad nebija tāda konkurence, augumi bija mazāki utt. Tomēr savā laikā viņi dominēja. Vieglāk būtu uzstādīt kritērijus - no katras desmitgades pa diviem spēlētājiem un strīdu būtu mazāk.
Vairāk nekomentēšu, jo nevaru objektīvi spriest par spēlētājiem pirms 1995.gada.
-3 [+] [-]
[+] [-]
+3 [+] [-]
Es, piemēram, lieliski apzinos Čemberlena, Drekslera, M.Melouna, Wilkinsa, Dr. J, Berda .... (un tā varētu turpināt šo sarakstu) devumu basketbolā, bet visu ko es par viņiem zinu, esmu redzējis video un filmās, lasījis presē un grāmatās.
Mana apzinātā basketbola ēra sākas ar Džordanu, Maģiskā atraugām, K. Melouna reslinga maču pret Rodmenu (abus starp citu uzskatu par šīs spēles labākajiem darba rūķiem) un Šaka ienākšanu līgā. Tai laikā grozus rībināja Vēbers ar Kempu nevis Domeniks Vilkins.
Ar šo vēlējos pateikt, ka katrs augstāk liek tos, ko pats ir redzējis, respektīvi savas paaudzes spīdekļus.
+3 [+] [-]
+4 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Un beigās ieklausies Dieva balsī (tu taču arī mani esi ieskaitījis tajā Tautas balsī):
Ivar, tas labi, ka esi šad un tad sācis rakstīt šajā portālā, jo raksti vēl aizvien labi, tikai drusku jestrāk un vaļīgāk, bet padomju gados jau to nedrīkstēja atļauties! Es ar interesi lasu tavus cirķeļus, jo tev ir lielā priekšrocība (tā, kas nav, piemēram, Jurisonam Junioram) - tu to bildi vairāk vai mazāk redzi kopskatā un neķērnājies pa sīkumiem.
Turklāt, ja man būtu jāveido labāko basketbola žurnālistu Topsis, tad tavējais uzvārds tur tiktu iegravēts līdzās Vaherjānim. Neņem pierē, klabini vien augšā jaunu artiķeli, un, ja gribi saņemt kārtīgu apakškomentu sūdu spaini uz sirmā pakauša, tad nopublicē Delfos rakstu par politiku. Labu veselību, Ivar!
+3 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
-2 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Par tiem mūsu slāviņiem basketdejās. Varu tikai salīdzinoši raksturot. Sergejs Gončarenko. Ilggadējs ASK līderis, paspējis uzspēlēt kopā ar Strēli Kārļa karjeras beigu posmā (un tieši Gončarenko nevis Strēlis bija galvenais laukumā). Gončarenko visus ilgos gadus (noteikti vairāk par desmit) bija neapšaubāmi numur viens savā komandā, arī LPSR izlases sastāvā PSRS tautu spartakiādē līdzērtīgi ar vefiešiem gāja laukumā pamatsastāvā. Vieglais uzbrucējs, izcils snaiperis (pirms Valtera "atvēršanās" neapšaubāmi labākais Latvijā tajos gados), māceja laukumā gandrīz visu, tāds mūsu vietējais Sergejs Belovs vai Vladimirs Saļņikovs. Grigorijs Gavrišs - gara auguma (virs 210) centrs bez acīmredzamiem trūkumiem, viss bija līmenī - fiziskais, tehniskais un domāšana arī. Ilgus gadus neapšaubāmi labākais centrs Latvijā. Aleksandrs Dudarovs. Ilgagdējs vefietis jau Valtera laikos, bez viņa vefiņš vienkārši nebija iedomājams. Salīdzinoši pēc ampluā - nu tāds raitis grafs, tikai daudz, daudz labāks, ar izjustu metienu un spēles izjūtu. Ar savu pašvako augumu un fizuhu zem groziem mācēja stāvēt pretī visiem PSRS izlases monstriem (Tkačenko, Belostennijs u.c.) un būt arī rezultatīvs, reizēm pat pats trāpīgākais komandā. Nikolajs Nazarovs. Arī vefietis tajā pašā laikā. Centrs ar 205 cm augumu, mazliet fiziskāks un nekaunīgāks par Dudarovu, galvenā slodze zem groziem. Izcils metiens no laukuma stūriem, tipisks krievs - ja uzvilkās, viņš bija gandrīz vai neapturams. Par Igoru Meļņiku un Aleksandru Bondarenko jau nav vērts īpaši stāstīt, gandrīz vai Nazarova un Dudarova kopijas, tikai augstākā līmenī (abi garāki un daudz, daudz fiziskāki). Meļņiks - īsts zvērs laukumā un arīdzan sadzīvē labā nozīmē (varēja gan žurnālistam piedraudēt ar fasādes pabojāšanu, ja kaut kas neiepatikās), Bondarenko - tieši pretēji, laukumā cīnītājs (reizēm gan pahaltūrēja, jo patika uzbrukt no distances), sadzīvē - absolūta komandas vai kompānijas dvēsele, jautrītis, jokotājs un dziedātājs.
Jebkuru no šīs kompānijas var likt topsī, tikai vajadzētu tomēr noteikt stingrākus kritērijus. Un izkonkurēt, kā jau minēju - Strēli un Visvaldi Eglīti, savukārt, ja topā iekļauj Igoru Miglinieku (aizmirstot politiskos kritērijus un vērtējot tīri profesionāli), tad jau vairs tikai viena vieta uz brieža Ošiņa brīva. Turklāt vēl jau aiz borta ir Kārlis Muižnieks, neticu, ka Kaža topsī būtu vietu mazāk pelnījis par Bagiju, Robčiku vai Uveli. Tik viltīga spēlētāja pēc Kārļa Muižnieka karjeras beigām Latvijas basketbolā nav (un diez vai pirms tam arī bija).
Un, ja veido topsi, tad drīzāk vajadzētu veidot pēc ampluā. Piemēram, pieci vai septiņi (vai desmit) labākie saspēles vadītāji, labākie centri utt., u.tjpr.
[+] [-]
[+] [-]
Viss ir kārtībā bet miers, jo tad arī nebūs sasteigtības- kā piemēram šāds teikums- "(No trīsdesmitajiem gadiem – video?! Ha! Ha-ha...)"
piemēam šeit ir video no lietuvas 1939 gada, kur redzama Latvijas izlases vēsturiskajā Lietuviešu šmaukšanās spēlē. Tieši tāpāt noteikti ženēvā ir arh``ivi arī no pirmā eiropas čempionāta. noteikti ir filmēts arī Latvijas meistars- tā kā vai nu arhīvā vai visamz citās valstīs Jurciņa spēle ir nofilmēta
YouTube
- Europos Krepšinio Čempionatas...
[+] [-]
Kinolente - tā jau ir cita opera, un Jurciņš tiešām ir dažos kadros filmēts.
+2 [+] [-]
Vecais, labais Daugavas sporta nams lūza, un skrēja jau ne tikai uz Vefiņu, arī uz voļuka Auroru un Radiotehniķi, mazliet uz TTT un rocenes "Celtnieku" (tie gan rosījās pa Sporta manēžu). Un, protams, Dinamo Sporta pilī, ar šiem varēja sacensties vienīgi Vefiņš. Atceros vēsturisku spēli Sporta pilī (tur reizēm tika rīkoti veseli PSRS čempja posmi ar sešu komandu piedalīšanos), kad Vefiņš sasita CSKA (vismaz puse no PSRS izlases, parasti vēl vairāk) ar 26 punktu starpību. Līdz tam līdzīgu zaudējumu (arī pāri mīnus divdesmit, bet mazāku starpību) CSKA bija piedzīvojis tikai vienu reizi pirms vairākiem gadiem Madridē pret pašu "Real". Kāds bija toreiz Vefiņa sastāvs, un uguņoja visi!!! Pēc Igora Miglienieka aiziešanas uz Maskavu pirmo sezonu sastāvā bija pārādījies tāds tievs, kalsns puisītis ar labu metienu, kurš tika ielikts pirmā numura pozīcijās. Un sauca viņu Gundars Vētra (19 vasaras laikam tobrīd, vēl nebija uzkačājies un pāri centriem i nemēģināja vēl spraust no augšas). Sakarā ar tāda jaunieša parādīšanos pats Valdis pārvietojās uzbrūkošā aizsarga posteni un tajā bija vienkārši neapturams. Plus vēl Džabis Jēkabsons (met no tālienes, pārlec visus, iesprauž no augšas tā, kā tobrīd to vēl Džordāns nemācēja), Žvīgurs, Nazarovs, Dudarovs, Kārlis Muižnieks. Mūsējie sarīkoja tādu uguņošanu, ka CSKA vienkārši nespēja neko izdarīt, jo Vefiņš meta un darīja visu - tālmetieni, pārķertas bumbas, ātrie uzbrukumi, slamdanki, veiksmīga pozicionālā izspēle, pēc kuras pārsvarā Vētra vai Valters iepūš trīnīti. Nu konfekšu rozīne, tādas spēles vairāk nav bijis, šķiet, ka CSKA lielākais zaudējums visos laikos. Tobrīd tādu sastāvu palaist Eiropas čempī, varētu mēģināt pakapāt par medaļām (lai gan grūti, jugi, grieķi, krievi - daudz labāki, plus vēl spāņi un itāļi). Tomēr atsevišķā spēlē mūsējie varēja vinnēt jebkuru un nevis vienkārši vinnēt, bet iedzīt zemē. Tā bija komanda, par kuru sirds un dvēsele dega lielākajai daļai latviešu (vietējiem krieviem basītis netīk ne tajos, ne šajos laikos).
+2 [+] [-]
ja nu tiešām vajag-- visi materiāli,ko redzat cien, autor caur DVD vai Youtube ir video formāts pat, ja tas ir orģināli filmēts uz filmas. Bet vai par to bija būtība komentāram?
Ar elektrisko spļaujamtrauku bij domāts,ka 30tajos nebija elektrības??? par ko jūs runājat?36.gada Berlines spēles tika raidītas pa TV Vācijā! BBC jau translēja regulāras pārraides un ne jau lentas viņi nesa cilvēkiem uz mājām!
Man sākotnējais komentārs bija,ka ļoti interesanti būtu,ja autors vai kāds SC pārstavis atrastu šādus vecos mūsu basketbolistu ierakstus un ievietotu VIDEO SC, lai mēs varētu savus vēstures lepnumus arī kādreiz redzēt. lietuvieši to ir izdarījuši