Nav miera zem groziem! Par Top-12

Tās tautas balsis arīdzan šajā reizē skan diametrāli pretējās toņkārtās. Jo kasselis raksta skarbi: „Fui autoram!”
Bet 3 dziiviibas atkal: „Labs raksts – jaunos laikus varēja nemaz nejaukt iekšā – tā kā paldies!”
Savukārt žurnaļuga: „Šoreiz Ošiņam sanācis tendenciozs rakstelis – pirmkārt pārāk daudz veterānu, kuru spēli lielākā daļa no tagadējiem entuziastiem nemaz nav redzējusi. Turklāt, ja nu reiz skrupulozi analizē veterānu paveikto, tad iekļaušanu topā nevar izvēlēties pēc deguniem un simpātijām.”
Homo cilvekus pieliek savu artaviņu: „Saraksts objektīvs, bet domāju, ka Bagijs bija še pelnījis vietu.”

Labs ir. Eju vērīgi cauri visiem atrakstītajiem komentāriem un pārveidoju Top-12 pēc principa: kā jūs teiksiet, tā būs. Jaunpienācējiem dodu attiecīgu anotāciju. Neievietoju jūsu pretrunīgi vērtētas personības. Tagad sanāk tā:

Maigonis Valdmanis

Jānis Krūmiņš

Valdis Muižnieks

Cēzars Ozers

Olimpiskās sudraba medaļas ieguvējs 1960. gadā Romā. Bronzas medaļas PSRS meistarsacīkstēs ar VEF (kur Cezis bija komandas kapteinis) 1960. un 1966. gadā, bronza arī Tautu spartakiādē 1963. gadā ar Latvijas izlasi, kurā piedalījies 66 spēlēs. Arī Latvijas čempions. Veterānu izlases panākumu līdzcīnītājs.

Oļģerts Hehts

Trīskārtējs Eiropas kausa ieguvējs, četrkārtējs PSRS čempions, zelts un bronza Tautu spartakiādēs. Bijis arī Latvijas (PSR) čempions. No 1953. līdz 1960. gadam slavenā Rīgas ASK balsts un galvenais centrs pirms Krūmiņa. Vēlāk treneris un sporta pedagogs. Šā gada decembrī Ulim apritēs apaļi astoņdesmit.

Alvils Gulbis

No tās pašas ASK slavas gadu plejādes, komandā no 1955. līdz 1964. gadam. Vētrains un neapturams ātrais uzbrucējs. Visi tie paši sasniegumi, kas Hehtam, plus vēl viena bronza Tautu spartakiādē, plus sudrabs un bronza PSRS meistarsacīkstēs. Gulbis 1962. gadā spēlējis arī PSRS izlasē, tomēr ne dižajās sacensībās. Vēlāk trenējis VEF meistarkomandu PSRS meistarsacīkstēs, trīs reizes aizvedis savus audzēkņus līdz Latvijas PSR čempionu titulam.

Ivars Žvīgurs

Valdis Valters

Andris Jēkabsons

Džabars – savu amerikāņu profesionālim atbilstošo iesauku ieguvis dēļ garajām rokām un varenā atsperīguma. Viens no VEF slavas laika pamatspēlētājiem. Novērtēts arī PSRS izlasē – no 1983. līdz 1987. gadam. 1986. gada sudraba medaļas ieguvējs pasaules meistarsacīkstēs, 1985. gadā zelts Vispasaules Universiādē, 1983. gadā bronza Tautu spartakiādē. Eiropas junioru čempions 1980. gadā. Diemžēl mēģinājumi sākt trenera gaitas ar īpašiem panākumiem nevainagojās.

Raimonds Miglinieks

Viens no mūsu saspēles vadīšanas meistariem, taču Raimonda Karnīša un Valda Valtera ģenialitāti nesasniedzis. Stabīls kadrs kā Vefā, tā Latvijas izlasē, 1992. gadā vis nemuka prom no Latvijas pie draugiem no NVS. Toties spēlējis Amerikā – NCAA elites līgā. Bronzas medaļa pēdējās PSRS meistarsacīkstēs 1991. gadā ar VEF.

Ainārs Bagatskis

Zelta roka – šo titulu guvis kā precīzs snaiperis, publikas mīlulis. VEF un Latvijas izlases balsts astoņdesmito gadu otrajā pusē un deviņdesmitajos gados, bronzas medaļa PSRS meistarsacīkstēs 1991. gadā un bronza tāpat Tautu spartakiādē 1986. gadā. Ne tikai Latvijas, bet arī Norvēģijas čempions – fjordu zemē tāpat guva publikas mīlestību. Spēlējis un trenējis arī citās zemēs, tagad atgriezies mājās kā Latvijas izlases galvenais treneris. Iestrādes jau ir...

Roberts Štelmahers

Vēl viens izcils latviešu saspēles vadītājs, kurš tagad solās kļūt par labu treneri. Diemžēl – ne Latvijā... Arī kā spēlētājs savus brieduma gadus atstājis Lietuvā, taču iepriekš, ar deviņdesmitajiem gadiem LBL, priecējis Latvijas basketbola draugus, kuri viņu tur labā atmiņā – kā liecina kaut vai šis balsojums. Latvijas čempions no Brocēniem.

Kašķīgo jautājumu par Igoru Miglinieku un Gundaru Vētru ļauju izšķirt jums pašiem, laipnie lasītāji. Jo kasselis raksta tā: „Nevar jau tā nolikt Vētru un Miglinieku, laiks jau ir pagājis pietiekami, lai katrā rakstelī, kam ienāk prātā viņus apvainot! Apgalvojums „savtīgu interešu vadīti” ir pilnīgi nekorekts.”
Bet Krists T. atkal šitā: „Kādu interešu dēļ tad viņi tur spēlēja, ja ne savtīgu? Dēļ vēlmes izcīnīt medaļas sev (vienalga, kādas valsts sastāvā), parādīt savu sniegumu, lai tiktu pie laba līguma... Tas nav savtīgums?”

Vēl atliek noskaidrot, kāpēc no manis stādītā iepriekšējā duča izbalsoti septiņi manuprāt izcili basketbolisti.
Rūdolfs Jurciņš: kas viņu zina, neviens to nav redzējis. Pirmo Eiropas čempionu kapteinis – pupu mizas, parādiet mums video ar centra uzbrucēju Jurciņu! (No trīsdesmitajiem gadiem – video?! Ha! Ha-ha...)
Gunārs Siliņš: tāds pats nodevējs kā Miglinieks. Sila atgriezās no Maskavas gaļas bļodām tūdaļ, tiklīdz bija Rīgā patiešām vajadzīgs. Un palika. Miglinieks gan kā spēlētājs gan treneris kopš brīvestības sākumiem ir pendelējies pa pasauli, no laba labāku meklēdams, un reti kur aizķeroties ilgāk, kā vienu sezonu. Vai pat dažus mēnešus...
Alfrēds Krauklis un Raimonds Karnītis esot treneri, ne izcili spēlētāji. Nuja, Kraukļa otrā vieta Eiropas meistarsacīkstēs un Karnīša izcilā Rīgas ekspreša diriģēšana ar uzvarām pār pašu ASK piecdesmito gadu Latvijas meistarsacīkstēs nav nekas. Atkārtoju: Raimi tālaika publika gāja skatīties kā vienreizēju brīnumu.
Visvaldis Eglītis un Kārlis Strēlis: nekas sevišķs, vienīgi ilglaicīgi spēlētāji. Te nu man vairs nav, ko teikt – skatiet iepriekšējo Topu ar tā argumentiem, un dariet to uzmanīgi. Variet pārlapot arī 1998. gadā izdoto Latvijas basketbola vēsturi.
Andris Biedriņš neesot jāiejauc šajā smalkajā lietā, viņš vēl spēlē, vēl maz sasniedzis, tāpēc lai paliek aiz iekavām.

Un tad par tām radu un draugu būšanām. Jo žurnaļuga: „Kārļa Strēļa iekļūšanu topā varu izskaidrot tikai un vienīgi ar to, ka Kārlis un raksta autors ir labi draugi.”
Diemžēl man nav tas gods būt Kārļa Strēļa draugam. Esam paziņas pie basketbola – kopš viens tūkstotis deviņi simti piecdesmit un piektā gada, kad pirmo reizi aci pret aci tikāmies basketbola laukumā, pārspēlē par pirmo vietu Rīgā starp „Daugavas” sporta skolu un LVFKI eksperimentālo zēnu grupu. Vēlāk brīžiem neesam tikušies un runājuši gadu gadiem ilgi. Tagad atkal reizumis skatāmies kopā basketbolu.
Jā, bijušas un ir man draudzīgas attiecības ar dažiem topu sakarā minētiem basketbolistiem: Gunāru Siliņu, Valdi Muižnieku, Bruno Drāki. Vai par to būtu jākaunas un jāslēpjas? Vai tādēļ nedrīkstu saskatīt un vērtēt viņu taustāmos sasniegumus?

Galu galā žurnaļuga pieliek treknu punktu: „Secinājums (kā savā daiļdarbā mums ziņo raksta tētis) – jūs visi esiet stulbeņi Latvijas basketbola vēsturē, a par veterāniem rakstot par labākajiem pasludinu tos, kas man labāk patīk, jo jūs tāpat par tiem neko nezināt.”
Reizumis patiešām tiek veikti sacerējumi, lai pavēstītu kaut ko tādu, ko pat žurnaļuga no vēstures nezina. Taču tam nav nekāda sakara ar stulbeņiem – jo stulbums, kā zināms, ir neārstējama Dieva dāvana, kuras dēļ nav vērts tērēt laiku un smadzeņu resursus. Un tiesa, es jūtos vainīgs, ka visus (izņemot, dabiski, Jurciņu un Kraukli) rakstos minētos esmu redzējis spēlējam ne reizi vien – tātad uzdrīkstos spriest par kvalitāti kā ikviens aculiecinieks. Visus – izņemot Jurciņu un Biedriņu – arī pazīstu personiski pieklājības (ne čomošanās) robežās. Un – neko es nesludinu, sludina mācītājs no kanceles. Ir tik patīkami sarunāties ar inteliģentiem un pieklājīgiem sporta draugiem...

Bet tagad mirkli iedomājieties: kādi ragi un nagi paliktu no manis pāri, ja es uzdrošinātos sastādīt visu laiku labāko latviešu hokejistu Top-12 !?