v.i. un p.i.

Pēc Arta Ābola apstiprināšanas galvenā trenera amatā, aizvadītas piecas spēles. Statistika normāla – divas uzvaras, trīs zaudējumi. Abi panākumi iegūti gan pret vienu un to pašu komandu, bet – tam nav nozīmes. Svarīgi pēc šīm piecām spēlēm saprast, ka Rīgas „Dinamo” nav nekāds ārkārtas gadījums uz KHL ledus. Viņi ir tik stipri, cik to atļauj pašu spēks un pretinieku gatavība. Ko šis klubs vēlas, kam gatavojas, ko grib parādīt? Vismaz pagaidām izskatās, ka uz šiem jautājumiem atbildes nebūs. Tāpat kā neviens šajā īpatnējā organizācijā nevar paskaidrot, kāpēc galvenais treneris ir jāsauc nevis par galveno treneri, bet – par vietas izpildītāju. Saīsināti – v.i., jeb kā glauni redzams KHL spēļu apskatos – acting coach... Tādā gadījumā arī Rīgas „Dinamo” klubam turnīra tabulā priekšā ir jāliek kaut kāda abviatūra – nu, piemēram, p.i. jeb pienākumu izpildītāji. Jo – ko var gaidīt no komandas, kas skatās uz treneri, kas izpilda (vai aizpilda) vietu? Pareizi – neko...

Pirms pusotra gada šķita, ka Rīgas „Dinamo” ir plāns, kā sakārtot savas spēles stratēģisko modeli. Tieši tāpēc tika paņemt somu treneris, ar konkrētu pārliecību, prasmēm un rakstura īpašībām. Neviens Rīgai viņu neuzspieda – paši sameklēja un pierunāja, ka vēlas tikt skaidrībā par savu ilgtermiņa nākotni. Ko Rautakalio piedāvāja? Vispirms tikt skaidrībā, kas ir Latvijas hokeja identitāte? Kādu hokeju mēs spēlējam? Daļu no sabiedrības tas aizskāra, jo – kā var tā pavaicāt? Visiem taču zināms, ka mēs esam hokeja lielvalsts... Kas par to liecina? N-tie gadi pasaules čempionāta elites divīzijā, divi Gagarina kausa „play off” turnīri... Tas, ka pasaules čempionāta elitē pārsvarā noturamies ar vienu vai divām uzvarētām spēlēm, to kaut kā latviešu hokeja patriots laida garām. Stulbi izklausās, ka to panākumu tik maz. KHL sakarā bija vēl pavieglāka eiforija – nestāvot uz zemes un neredzot, kā kopumā šī līga attīstās, Rīgas pusē viens otrs iedomājās, ka baltais zirgs ir pasūtāms uz brokastlaiku ar kūpošu kafijas tasi piedevā. Vajag tik uzsvilpt... Rautakalio problēma bija tā, ka viņš pirmajā gadā ar salīdzinošu smieklīgu resursu un pilnībā izmainot spēles zīmējumu un taktiku, bija turpat, kur viņa priekšgājējs. Vēl vairāk – diezgan ātri aizmirsās, ka „Dinamo” pēkšņi ne tikai sasniedza izslēgšanas spēles, dzīvojot, strādājot un spēlējot pilnībā pa jaunam, bet arī - demonstrēja nepiekāpīgu, agresīvu un ciešu hokeju. Tādu, kas apgrūtināja pat KHL grandus, nemaz nerunājot par zemāko galu. Ja komandai bija nodoms šo rokrakstu nostiprināt, tad bija jāveic nākamais kvalitatīvais solis – kvalitatīva leģionāru izvēle. Bet – kur nu mums tādu greznību! Mums, kas visu saprot...

Interesanti, ja nebūtu Rautakalio laiks, vai kāds vispār aizdomātos par tādām piezemētām vērtībām kā Latvijas hokeja mentalitāte? Kas ir hokejs, ko mēs spēlējam? Peka aizgāja, fūūū – beidzot atkal varam darīt to, ko protam vislabāk. Ko protam? Pirmā spēle ar Ābolu pie stūres – zāģis Kazaņai. Treneris saka – biklums, puikas bija sabijušies. Uzvaram bez aizsardzības spēlējošo „Ņeftehimik”, ar paģirainu vārtsargu kastē – oho, esam klāt! Nu, katrs tagad stāsta no kādiem valgiem atbrīvojies, cik labi ir spēlēt brīvo – tā saukto Šuplera – hokeju, cik daudz iespēju vairākumā, mazākumā, ģērbtuvē un komandas autobusā. Trešajā vakarā – atkal zāģis pret Kazaņu. Klusums. Piezemēti. Ceturtajā – spēle nekāda, bet labi vēl, ka zviedru vārtsargam, kam maksā gan par to, ka viņš ir leģionārs, gan par to, ka olimpiskais čempions, sanāk pastāvēt uz galvas... Citus nedzird, neredz, nejūt. Piektā spēle – viena sakarīga trešdaļa (pirmā!) un tad viss, protams, ka pa vīlēm... Vidēji piecos mačos esam ik cīņā ielaiduši četrus vārtus, lai gan pirms tam šosezon šis radītājs mums bija ap 2,5... Latviešu hokejs? Iespējams... Jo tā patiešām var spēlēt. Vaicāsiet – kas notiek? Nekas. Treneris Artis Ābols un viņa palīgs Viktors Ignatjevs vēlreiz pārliecinājās, ka šajā līgā valda cita kārtība. Varbūt pasaules čempionāta desmit dienās pietiek ar divām vinnēm, lai uzturētu remdenu ūdeni katliņā ar vāciņu „Latvijas izlase”, KHL sezonā nepieciešama kārtība un sistēma. Ja mēs gaidām kaut kādus mistisku brīnumus no komandas, kurā līderu lomas šobrīd spēlē veterāni ar ūsām, bārdu un neskūtām padusēm, tad padomājiet, ko prasām? Ņiživijs, Laviņš un Ankipāns ir labākie šajā sastāvā – bez ironijas! Izlieciet viņus KHL tirgū – bez maksas! – redzēsiet, kur viņi spēlēs, ja nebūs Rīgā... Tajā pašā laikā – visu cieņu šiem briežiem, ka viņi velk. Jautājums – ko velk?

Ābola piecas spēles bija zīmīgas ar spēlētāju sarunām par Latvijas hokeja kā tādu. Tik daudz pretrunu viedokļos un atziņās varētu vēl pameklēt, turklāt – viss pārsvarā balstīts uz emocijām. Ja uzvara – tad beidzot jaunā taktika strādā, ja zaudējums – mulsums pāri ielejām... Ja viņi vārdos nav tikuši skaidrībā ar sevi jeb kā patīk teikt treneriem – nav uz vienas lapas – ko gaidīt spēlē uz ledus? Otrajā mačā pret „Ņeftehimik” nebija cīņa no aizsardzības – mūs vienkārši apskrēja, nomētāja, iedzina stūrī. Tādos mačos var izcīnīt uzvaru vienu reizi trīs mēnešos... Ja ar to pietiek – skaisti. Pret Ufu pirmajā trešdaļā – solīds hokejs, laba pretstāve favorītiem, vienkārša spēle aizsardzībā, bez plātības uzbrukumā, bet līdzsvars uz tablo un laukumā tiek turēts ar, piedodiet, latviešiem tik neraksturīgo forčekingu jeb presingu... Tās nav Pekas atraugas, tā šajā līgā vienkārši ir jāspēlē, ja vispār ir nodoms kaut ko panākt. Skaidrs, ka katru vakaru nodemonstrēt tādu pašatdevi ir grūti, bet tad beidzot atzīstam – ka nevaram, nevis negribam. Epizodiski, protams, ka mēs atkal redzam uzbrukumā veco labo Ņiživiju – vienīgi, pie reizes izskaitām, cik šī maiņa (ar Žirū un Šehuru) pazaudēja vārtus pretuzbrukumos... Mūsu leģionāri nav ne sliktāki, ne labāki par pašmāju skrūvgriežiem, tad – no kurienes mums vēl gaidīt palīdzību? Tajā pašā laikā, kā atbildēt uz jautājumu – kāpēc pret Ufu sākām ar atdzisušo Jučeru vārtos, bet karsto Telkvistu atstājām uz lāviņas? Vai tāpēc, ka Mārim bija viena spēle tomēr šajā izbraukumā apsolīta? Kam par godu? Nav dzirdēts, ka „Dinamo” sezonu jau publiski norakstījuši... Sajūta, ka sevi šobrīd meklē visi – sākot ar treneriem, beidzot ar pēdējo rezervistu – nepamet.

Cerēt, ka tagad mēs tikai vīlēsim ir ārkārtīgi naivi. Pirmkārt, jaunie treneri vēlas parādīt savu kompetenci, otrkārt, lai to izdarītu, viņiem vajag mālus... Kāds spēles modelis piestāv šai komandai? Acīmredzams, ka tā saukto mīksto Šuplera hokeju nevar paspēlēt ne Karsums, ne Daugaviņš, kas vienkārši ir veidojuši savu stāju ar presingu un agresivitāti visa pamatā. Ņiživijs to var, bet – vecuma dēļ, tikai fragmentāri. Izskatās, ka Žirū var gan vienu, gan otru, bet - ik pēc piecām spēlēm... Sēdēt dziļā aizsardzībā – atvainojiet, bez „Ņeftehimik” šajā līgā ir vēl komandas, kas tomēr spēj iemet vārtu brīvajos stūros. Pretuzbrukumi? Nosauciet mūsu ātrākās kājas... Spēle vairākumā atkal prasa izpildītājus jeb vismaz noslēdzošā metiena klasiķus. Mazākumā – bez asinīm nekādi... Ar šo sastāvu skaistu hokeju neuzspēlēsi, bet nesmukais prasa sviedrus jeb vēl skaidrāk – lielu veiksmi vārtsarga personā... Normāli šobrīd būtu, ja Ābolam dotu visas pilnvaras – sak, nav svarīga šī sezona, domā vēl divus gadus uz priekšu. Bet – kas to dos? Ja vadība neuzticas trenerim – un v.i. ir vistīrākā neuzticība jeb neticība viņa prasmēm – tad, ko gaidīt no komandas, kas skatās uz šādu priekšstāvi? Pienākumu izpildi jeb p.i.? Jā, to viņi izdarīs, vienīgi – kā nomērīt... Apmeklēt spēles un treniņus ir viņu pienākums? Par to var dabūt algu. Uzvaras? Nē, tās šobrīd nav pienākums – tās ir viņu iespējas. Par tām var saņemt prēmijas. Iespējams, ka „Dinamo” ir lielais plāns kā dzīvot KHL tālāk, vienīgi šajā situācijā nevaru tikt gudrs – viņi to slēpj, a) tāpēc, ka tas ir grandiozs, b) tāda plāna nav, vai c) vienkārši nesaprot, ka kaut kam tādam ir vienkārši jābūt...