Ko leiši iesāks ar Pirmo formulu?

Par Saboni, protams, pārspīlēts joks, lai gan zināms, ka inovatīvo radio projektu finansē Krājbanka, kuras akciju galvenais turētājs ir Snoras banka, kas tagad pieder Lietuvas valstij. Tomēr sporta aprindām vajadzētu zināt par vēl dažiem projektiem, kuros Snoras bija iesaistīta un, kas nu jau zināmo apstākļu dēļ, tagad ir apdraudēti – tas tā, maigi izsakoties. Protams, ka neviena no zemāk nosauktajām kompānijām – vai tā būtu vienkārša SIA vai akciju sabiedrība – šobrīd publiski neatzīs savu nespēju dzīvot tālāk, bez arestētā Vladimira Antonova (Snoras bankas bijušā lielākā īpašnieka) klātbūtnes, tajā pašā laikā, nebūsim naivi – visos pieminētajos gadījumos krievu paputējušais miljonārs iesaistījās tikai tāpēc, ka vienai no pusēm ļoti vajadzēja naudu. Un viņš deva...

Pērn ap šo pašu laiku Pirmās formulas komanda Renault saņēma dāsnu ziedojumu no Snoras bankas, kas paglāba viņus no stabila bankrota. Kāpēc Antonovam to vajadzēja? Ne jau lietuvieša talantīgā braucēja Kazimiera Vasiļauska dēļ, kam pēkšņi sapnis par F1 tika nolikts blakus uz nakstskapīša. Bagātnieks bija vērīgi sadzirdējis Krievijas prezidenta Putina aicinājumu, atbalstīt krievu autobraucēja Petrova dalību Pirmajā formulā, kas pamatā nozīmēja – sametiet naudu, lai Renault neizputētu. Vai ar šo Antonovs nopirka Putina labvēlību, nav vēl zināms, taču pilnīgi droši var teikt, ka noformējot aizdevumu (nevis sponsorējumu!) komandai Lotus Renault GP, vairāk nekā 50 miljonu eiro apmērā, leišu banka Snoras faktiski kļuva par patieso labuma guvēju. Pagaidām nekas neliecina, ka Lotus Renault GP šo aizdevumu dzēsīs un tas nozīmē, ka nacionalizējot Snoras, lietuvieši tagad sevi var oficiāli saukt pat vienas Pirmās formulas komandas saimniekiem. Tiesa, tas varētu būt labs aktīvs, kas iebiris viņu saistību grozā, jo gan jau Krievijā atradīsies vēl kāds antonovs, kas gribēs izpatikt Putinam un attiecīgi – atdos Lietuvai kredītu...

Antonova apmātība uz autiņiem ir visiem zināma. Nīderlandes luksusa sporta automobiļu rūpnīcas Spyker iegāde, ar tam sekojošo tāda paša nosaukuma sacīkšu komandas izveidošanu, kas piedalās lielākajos Eiropas trašu seriālos, līdz pat spītīgajam mēģinājumam kļūt par zviedru SAAB kontrolpaketes turētāju. Pērn krievs iesaistījās arī WRC rallija sezonas glābšanā, iegādājoties šī prestižā pasākuma rīkošanas tiesības – šī iniciatīva patiešām esot paglābusi pasaules prestižāko rallija pasākumu no bankrota. Līdz tam tā piederēja kompānijai North One Sport (NOS), kas rīkoja arī vairākas lielas jahtu regates un ražoja šo pasākumu saturu dažādām TV auditorijām. Sadarbībā ar Starptautisko automobiļu federāciju, NOS izveidoja arī WRC Academy, kas piesaistīja nākamās rallija zvaigznes – bija domāts, ka 23 jauni un daudzsološi sportisti , vecumā no 18 līdz 24 gadiem, 2012. gada sezonā, atraktīvā formātā rallija trasēs cīnīsies par galveno balvu – 500 000 eiro. Pēc šī liesuma varam tikai iztēloties, cik daudz Antonovs tērēja pašam WRC projektam un tai pieguļošajai mediju infrastruktūrai (televīzija, internets, žurnāls). Daudz viņš nolika uz galda, lai mestu izaicinājumu arī konservatīvajai golfa pasaulei – projekta PowerPlayGolf (PPG) ietvaros. Ar atvēlēto sezonas balvu fondu, vairāk kā desmit miljonu apmērā, tika piesaistīti daudzi pasaules slaveni golfa spēlētāji, taču TV tiesības pagaidām tik dinamiski neizdodas notirgot – skaidrs, ka projekts ir šobrīd dārgs eksperiments. Tāds pats kā futbola klubs FC Portsmouth, kas 2010. gadā kļuva par pirmo Premjerlīgas klubu (šobrīd spēlē otrajā spēcīgākajā Anglijas futbola līgā), kam oficiāli tika nozīmēts administrators – tātad, tika aktivizēta kluba bankrota procedūra. Antonovs par komandas īpašnieku kļuva šovasar, kad kopā ar vēl dažiem partneriem nolēma uzspēlēt abramoviču. Nule kā Londonā tika atvērts arī ultramoderns velotranažieru salons Boom – arī tas pieder krieviņam, kas paslēpts zem Convers Sports Initiatives (CSI) jumta. Tieši CSI ir arī visu iepriekš minēto projektu virsorganizācija, bet Antonova daļa tajā ir ap 80 procentiem – tātad, dominējošā loma.

Tiktāl pasaules mērogs, bet arī pašā Lietuvā šobrīd Snoras bankrots sit pa nerviem – vispirms jau Lietuvas olimpiskajai komitejai, kas kopā ar minēto banku bija izveidojusi tā saukto Londonas programmu, kas sevī ietvēra sportistu gatavošanos un nosūtīšanu uz olimpiskajām spēlēm. Lieki nebūs piebilst, ka olimpieši savus kontus turēja Snoras bankā ar visām no tā izrietošajām sekām. Valstij tagad būs šī nasta jānes tālāk... Snoras bija arī basketbola kluba Lietuvos Rytas galvenais sponsors – šī bija stratēģiska sadarbība, jo tā mediju koncerns, kam pieder arī avīze ar nosaukumu Lietuvos Rytas, atviegloja savas izmaksas, uzturot dārgo sporta rotaļlietu. Tajā pašā laikā Snoras banka ar šo reveransu ieguva ietekmīgas mediju grupas simpātijas. Tas noderēja, piemēram, realizējot ambiciozo projektu Snoras Snow Arena pie Druskininkiem (kopējās izmaksas 25 miljoni eiro), kur 40 procentu finansējuma tika piesaistīts no Eiropas struktūrfondiem. Runa ir par apjumtu slēpošanas kalnu, ko Snoras ne tikai finansēja, bet arī apsaimniekoja. No Latvijas skatoties, leiši Eiropu vienkārši piečakarēja, taču tas arī mūs atšķir no kaimiņiem – mūsu ierēdniecība līdzīgas iniciatīvas apkaro, leiši un igauņi attiecīgi domā, kā no iezīmētajiem struktūrfondiem paņemt pēc iespējas vairāk. Tomēr šī liriskā atkāpe neatvieglos tagad sniega kalna dienas – bankai nav vairs iespēja to uzturēt, jautājums – kam šo sporta būvi nodos vai pārdos?

Lūk, tāds ir sportiskais fons, kad dzird pieminam Snoras bankas iespējamo likvidāciju. Eiropā tas skar ļoti daudzus sporta projektus, Latvijā – arī dažus. Nu, piemēram, Jelgavas ledus halle tā arī saucas – Latvijas Krājbankas ledus halle...