Futbola revolucionārs Kens Astons

Kens Astons bija futbola tiesnesis no 1936. līdz 1963. gadam. Desmit gadus - no 1960. līdz 1970. gadam - viņš bija FIFA tiesnešu komitejas priekšsēdētājs, viņš ieviesa tiesnešu seminārus, apstiprināja tiesneša formas un tiesneša asistenta karodziņa dizainu, viņš ieviesa ceturto tiesnesi un - visbeidzot - tieši viņš izdomāja dzeltenās un sarkanās kartītes. Kena Astona tieneša karjerā īpašu vietu ieņem spēle 1962. gada Pasaules kausa finālturnīrā Čīlē starp Čīles un Itālijas izlasēm, kas futbola vēsturē pazīstama ar nosaukumu "Kauja Santjago" un kas par pašu Astonu rada divējādu priekšstatu... Gāja gluži kā karā un tas arī bija īsts karš (žurnālisti, pārskatot vēlāk mača ierakstu, saskaitīja abu komandu spēlētāju izpildījumā 161 sitienu, dunktu, grūdienu, spērienu u.tt. - 82 itāliešu un 79 čīliešu izpildījumā). Tiesnesim Kenam Astonam un viņa palīgiem šajā "kaujā" arī bija sava loma...

Vispirms neliela priekšvēsture. Divus gadus pirms pasaules čempionāta Čīli satricināja neganta zemestrīce "Terremoto de Valdivia" - tās stiprums vietām sasniedza pat 9,5 balles pēc Rihtera skalas. Gāja bojā 6 tūkstoši cilvēku, valsts cieta zaudējumus pusmiljarda ASV dolāru apmērā pēc tā laika cenām (pēc tagadējām - gandrīz 4 miljardi). Jau bija doma pārcelt Pasaules kausa izcīņu uz kādu citu valsti, taču čīlieši lūdza to nedarīt. "Atstājiet mums pasaules čempionātu - nekas cits mums nav palicis!," tāds bija viņu tā laika lozungs. Kāds zemestrīcei sakars ar "Kauju Santjago"? Vistiešākais. Divi itāļu žurnālisti no "La Gazzetta dello Sport" divas nedēļas nodzīvoja Čīlē un uzrakstīja savas reportāžas par valsti. Glaimojošas čīliešiem tās, maigi izsakoties, nebija... Santjago, piemēram, viņi nosauca par "pilsētu, pilnu ar izgāztuvēm un ielasmeitām". Laikraksts ar šādu viņu reportāžu iznāca dienu pirms Čīles un Itālijas izlašu spēles un ar fototelegrāfa palīdzību spēles dienā tika nogādāts arī Čīlē. Santjago neilgi pirms spēles burtiski vārījās un bija skaidrs, ka spēle būs īpaši asa. Pirmais pārkāpums bija jau 12. sekundē , bet jau 8. minūtē Kens Astons noraidīja itālieti Džordžo Ferrini no laukuma. Pareizāk - gribēja noraidīt, jo itālietis atstāja laukumu tikai ar policijas palīdzību apmēram pēc desmit minūtēm. Čīle uzvarēja ar 2:0. Vēlāk Astons atzina, ka ir tiesājis nevis futbola spēli, bet gan atradies karalaukā. Tiesa, viņš piemirsa pateikt, ka gan pats, gan abi viņa palīgi (koncentrācijas nometņu šausmas izgājušais ebrejs Leo Goldmans un meksikānis Fernando Elkuaza, kurš ASV karaspēka sastāvā karoja Sicīlijā) atklāti simpatizēja čīliešiem, kas tikai palielināja asumus laukumā...

Pēc četriem gadiem Astons atkal nokļuva rēķinu kārtošanas epicentrā - viņš vēroja Argentīnas un Anglijas izlašu "kauju" 1966. gada Pasaules kausa finālturnīrā. Pēc vienas no epizodēm, kurā ļoti rupji spēlēja argentīniešu kapteinis Antonio Ratins, mača galvenais tiesnesis Rūdolfs Kraitljans noraidīja to no laukuma, taču... Tiesnesis runāja tikai vāciski, bet argentīnietis šo valodu nesaprata un vēl kādu laiku piedalījās spēlē, kamēr neiejaucās Kens Astons. Anglis nedaudz runāja spāniski un paskaidroja argentīnietim, ka tam jāatstāj laukums. Tas nebija vienīgais pārpratums. Nākamajā dienā brāļi Čarltoni no laikrakstiem uzzināja, ka viņi tajā spēlē bija brīdināti. Tad FIFA vīri arī aizdomājās par to, ka vajadzētu kaut ko izdomāt, lai tamlīdzīgu pārpratumu nebūtu, jo tamlīdzīgos turnīros spēlētāji un tiesneši runā dažādās valodās un cits citu var nesaprast, bet valodu zināšana tajā laikā nebija tik laba, kā tagad.

Ideja par dzeltenajām un sarkanajām kartītēm Kenam Astonam radās nejauši. Tajā dienā viņš kaut kur brauca ar savu auto. Steidzās. Tuvojoties krustojumam, viņš redzēja, ka deg zaļā gaisma un cerēja paspēt to šķērost, bet tad pēkšņi iedegās dzeltenā gaisma. Tā atkārtojās vēl otro un trešo reizi, tas Astonu jau sāka kaitināt, bet tad viņš pēkšņi iedomājās - lūk, kur ir paņēmiens, kā sodīt spēlētājus un izvairīties no valodas barjeras! Astons nāca klajā ar savu priekšlikumu, viņš aktīvi aģitēja par to un jau nākamajā Pasaules kausa finālturnīrā 1970. gadā Meksikā pirmo reizi tika ieviestas dzeltenās un sarkanās kartītes. Tagad mēs nevaram iedomāties futbola tiesnesi bez šiem sava darba piederumiem. Paldies Kenam Astonam!