Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Savai zvaigznei uzticīgs

Savai zvaigznei uzticīgs
Seļivanovs ir viens no Latvijas visu laiku izcilākajiem volejbolistiem.

Foto:muzejs.lv

Retam sportistam ir tā laime sasniegt pilnīgi visas virsotnes, kādas viņa sporta veidā slejas virs mākoņiem. Vienu tādu es zinu. Tas ir volejbolists Pāvels Seļivānovs, divu olimpisko medaļu ieguvējs, kuram 23. jūlijā aprit sešdesmitā gadskārta. Olimpiskā, pasaules, Eiropas un PSRS zelta īpašnieks, pasaules un Eiropas kausa izcīnītājs. Kuram pieder vēl vairāk?

Sešdesmitajos gados Latvija bija radināta - tāpat kā pie TTT basketbolistu zelta - pie "Radiotehniķa" volejbolistu tradicionālā sudraba vai ļaunākajā gadījumā bronzas PSRS meistarsacīkstēs. Taču nekas nav mūžīgs, sportā apsūb pat zelts, ko vē1 par sudrabu runāt. Pienāca grūtie gadi arī "Radiotehniķim", meistarkomandu atstāja tās balsti Bugajenkovs, Labuckis, Lugailo, Elefants, Korņevskis. Sportistam jāzina savs laiks, kad vecums klauvē pie durvīm, un jāprotas posties, dodot vietu jaunajiem.
Jaunie savukārt nedrīkst nokavēt durvju vēršanu. Citādi māja paliks tukša un auksta.

1972. gada meistarsacīkstēs pirmo reizi "Radiotehniķa" pamatsastāvā laukumā izgāja jaunais Pāvels Seļivānovs, līdzšinējais rezervists. Viņam tobrīd bija knapi divdesmit.
Pāvela pirmā sezona nenotika pēc principa: atnāca, ieraudzīja, uzvarēja, kaut ļoti gribējās, lai tā notiktu. Komandu cīņās viens nav karotājs, un jaunajam jau arī spoži mirkli mijās ar īsti samežģītiem brīžiem. Kad gāja no rokas, tad gremdes tika dzītas grīda kā naglas, taču pietika pretiniekiem dažas reizes pēc kārtas sameistarot īsti ciešu bloku, kad Seļivānovs sāka raustīties, izdarīt nepārliecinošas māņu darbības, sist ar jau iepriekš izjustu un gaidītu neveiksmi...
Pašu kā pamatsastāva balstu komandas vadība gribēja redzēt vien ar 1973. gada sezonu, vēl tika plānots treniņu cikls izaugsmei, taču apstākļi sakrita tā, ka pirmajā sešniekā jau 1972. gadā nācās sūtīt arī jauniņo. Komandā bija izveidojusies konfliktsituācija, kurā dažs veterāns jutās nepelnīti apvainots par palikšanu uz rezervistu soliņa, bet cits jaunais talants jau paklusām cēlās spārnos, lai aizlaistos uz citu, treknāku komandu. Tā nu bija reize, kad laukuma caurlaidi noteica ne tik daudz meistarība, cik uzticība savai komandai un cīņas griba.
Šo īpašību Pāvelam bija atliku likām. Sākumam ar to pietika, lai viņš nostiprinātos "Radiotehniķa" pamatsastāvā līdz pat 1987. gadam.

Pirmo reizi par savas komandas labāko spēlētāju (kopā ar Juri Deveiku) Pāvels Seļivānovs tika atzīts vēl tai pašā 1972. gada sezonā, kurā rīdzinieki gāja klupdami, krizdami. Pienāca arī zvaigžņu stunda—Rostovas tūrē, sacensībā ar Maskavas ACSK volejbolistiem. Visos sporta veidos, kuros vien piedalījās armijas sarkankarogotais sporta klubs (biežāk gan par koņušņu jeb stalli dēvēts), tas bija galvas tiesu pāraudzis citus. Nav arī nekāds brīnums: uz obligātās karaklausības rēķina maskavieši varēja nosmelt krējumu no itin visām citām sporta biedrībam.
Volejbolā tātad Maskavas ACSK bija neskaramie čempioni. Lielākā tiesa sāncenšu pacēla ķepiņas jau pirms spēles, taupot spēkus nākamajiem mačiem, kuros pretī nāks līdzvērtīgi pretinieki, nevis armijas dzelžainā izlase.
Tolaik strupais "Radiotehniķis" kauju ar ACSK pieņēma. Trīs stundas un divdesmit minūtes ilga piecu setu cīņa. Pat laikraksts "Sovetskij Sport", kurš brālīgo republiku komandām labu vārdu taupīja kā Sīkstulis septīto salmu, tolaik rakstīja, ka uzvaru pelnījušas abas komandas—tā faktiski esot jādala uz pusēm. Divus pēdējos setus pēc iepriekšējā grūti iegūtā setu pārsvara 2:1 mūsējie zaudēja ar 17: 19 un 14:16. Vienīgā, vissvarīgākajā brīdi pietrūka tās mata tiesas, ko sauc par pieredzi, kas dod izturētību ...
Varbūt todien Paša pirmo reizi mūžā saprata, ka var zaudēt spēlē, arī ļoti centīgi cīnoties. Varbūt saprata, ka spēkos līdzīgu pretinieku sacensībā, kur rezultāts galotnē mainās kā vēja rādītājs uz jumta, daudz ko izšķir komandas līdera individuālā meistarība. Bet daba Pāvelam bija devusi lielisku volejbolista augumu. Un pēc rakstura viņš bija īsts cīnītājs.
To visu labi saskatīja PSRS izlases funkcionāri, jau 1973. gadā jauno rīdzinieku piesaistot impērijas reprezentācijas komandai. Viņš nelika vilties nedz rīkotājiem, nedz arī tiem daudzajiem līdzjutējiem Latvijā, kas par viņu turēja īkšķus līdz pilnīgai notirpoņai. Pirmais Eiropas čempiona tituls tika iegūts 1975. gadā.

Seļivānovam uzņemoties pamatsastāva līdera godu un nastu, "Radiotehniķa" kapteinis bija Olegs Antropovs. Olimpiskais čempions un PSRS izlases dalībnieks. Tādu vīru pēc sešu gadu ilgas sevis apliecināšanas 1978. gadā nomainīja Pāvels Seļivānovs.
Laikraksts "Padomju Jaunatne" tolaik rakstīja:
"Kapteinis pirmo reizi ir Pāvels Seļivānovs. 1977.gadā PSRS izlases sastāvā viņš atkārtoti kļuvis par Eiropas čempionu, izcīnījis Pasaules kausu, šajos turnīros, atzīts par vienu no labākajiem spēlētājiem. Bet "Sporta" lasītāji Pāvelam jau trešo gadu pēc kārtas piešķīruši republikas gada labākā sportista titulu. Taču spēlēt ir viens, bet būt par kapteini—pavisam cits. No volejbola ierindnieka Pāvels kļuvis par solistu. Taču viņam trūkst iepriekšējo kapteiņu Jāņa Labucka, Andra Strazdiņa, Oļega Antropova rakstura nosvērtības un izturētības, apziņas, ka tieši viņš ir atbildīgs par visu spēli no sākuma līdz beigām."
Ko švītīgajam, par sevi jo labās domās esošajam Pašam nepaspēja iemācīt viņa pirmais treneris Valdis Larionovs (jaunībā katram kārtīgam puikam jūra ir tikai līdz ceļiem), to pacietīgi iespēja Zigismunds Grigoļunovičs meistaru vidū. Kapteinis komandai kļuva par tādu ne tikai vārda un rokas apsaites pēc. Desmit gadus ...

1976. gadā Monreālā PSRS izlase uz pirmo vietu burtiski dragāja kā buldozers. Lai kas nāca pretī—apakšgrupā Itālija, Brazīlija, Japāna, pusfinālā Kuba—sovjeti ne tikai nezaudēja nevienu spēli, viņi nepiekāpās pat nevienā setā! Un tad, finālā ar Poliju, jau šķietami kabatā ieliktās zelta medaļas aizgāja gar paceltajiem deguniem ...
Šķita: kas par to, ka poļi ir toreizējie pasaules čempioni, viņiem Iīdz Monreālas finālam klājās sūri un grūti. Knapi, knapi uzveikta Japāna, smagi stīvēties nācies gan ar kubiešiem, gan Čehoslovākiju un pat korejiešiem.
Notika tā.
"Vērtējot šo komandu iepriekšējās spēles, tehniski pārāka, it īpaši uzbrukumā, bija PSRS izlase. Par to skaidri liecināja priekšsacīkšu un pusfināla spēļu analīze. Ka finālā veiksies tāpat, šķietami parādīja pirmais sets, kuru samērā viegli, ar daudzveidīgām, ātrām kombinācijām uzvarēja padomju volejbolisti. Taču pirmie nedrošības simptomi jau bija manāmi. Brīdī, kad poļiem izdevās vairākas labas serves, mūsu komanda atteicās no kombinācijām, jo nespēja izdarīt kaut cik precīzu pirmo piespēli. Šajā setā vairākas rezultatīvas gremdes izdarīja Pāvels Seļivānovs. It sevišķi efektīgas bija pēkšņās gremdes—pa augšupejošu bumbu. Negaidīts pavērsiens notika otrajā setā, kad PSRS komandas pārsvars kļuva ievērojams. Šķita, vajadzīgi vēl trīs četri rezultatīvi uzbrukumi, un uzvara šajā setā būs rokā. Nezināmu iemeslu dēļ saspēles vadītājs Zaicevs vienpadsmit reizes pēc kārtas cēla bumbu tikai Dorohovam, kurš atradās laukuma ceturtajā zonā pie tīkla. Visas reizes polu bloķētājiem izdevās atvairīt šos vienveidīgos uzbrukumus. Ne reizi treneris Česnokovs neprasīja komandas spēlētājiem mainīt spēles stilu, neizdarīja spēlētāju maiņas. Dramatisks bija arī ceturtais sets, kurā mūsu komanda taktiski atkal darbojās vienveidīgi. Pie tam pašās seta beigās mūsu komandas spēlētājs Černišovs nejauši pieskārās bumbai, kas lidoja ārpus laukuma. Tā tika palaista garām iespēja finālspēlē uzvarēt ar rezultātu 3:1. Piektajā setā pasaules čempioni darbojās ar pacilātību un sajūsmu. Viņi viegli uzvarēja mūsu samocītos un morāli pagurušos volejbolistus. Pēc 146 minūšu spēles Polijas volejbolisti finālspēlē uzvarēja PSRS pārstāvjus ar 3:2. Tomēr nav šaubu, ka treneris Jurijs Česnokovs turēja savās rokās atslēgas no tās lādītes, kurā glabājās olimpiskās zelta medaļas, bet neizmantoja to."
Tā rakstīts grāmatā „Insbruka. Monreāla” 1978. gadā.
Bija jāpaiet vē1 ilgiem četriem gadiem, līdz 1980. gadā Maskavā Pāvels Seļivānovs piepildīja ikviena sportista visspožāko sapni—ieguva olimpisko zelta medaļu. Pārliecinoši tā tika uzlikts kronis volejbolista karjerai, kaut kapteinis no sava sporta "atvadījās" vē1 ilgus gadus.

--Vai aizejot jums kāds paldies arī pateica?
--Cerēju, ka varbūt sarīkos atvadu maču, tomēr tas nenotika. Nebiju jau funkcionāriem nekāds patīkamais vīrs - kā komandas kapteinis bieži nācu izteikt visas komandas pretenzijas. Un es jau arī no volejbola neaizgāju. Aizbraucu uz Beļģiju, lai strādātu par treneri. Gluži tā, kā cerēts, tomēr nesanāca, lai nopelnītu maizīti, vajadzēja strādāt veikalā par krāvēju. Ar volejbolu nodarbojos pievakarēs, spēlēju pats un trenēju citus, arī mazos. Par to klubs man maksāja dzīvokli un ēšanu. Tā vēl desmit gadus paliku aktīvajā volejbolā. Līdz izveidoju savu biznesu. Latvijā.

Vizītkarte

Pāvels Seļivānovs

Dzimis Rīgā 1952. gada 23. jūlijā. "Radiotehniķa" meistarkomandā no 1971. līdz 1987. gadam. PSRS izlasē no 1973. līdz 1986. gadam.

Olimpiskais čempions Maskavā 1980. gadā. 1976. gadā Monreālā - olimpiskās sudraba medaļas ieguvējs.

Pasaules čempions 1978. un 1982. gadā. Pasaules kausa līdzcīnītājs PSRS izlasē 1977. gadā. Četrkārtējs Eiropas čempions. Trīskārtējs Eiropas klubu komandu kausu ieguvēju kausa izcīnītājs ar "Radiotehniķi". PSRS čempions 1984. gadā "Radiotehniķī”. Četru PSRS meistarsacīkšu sudraba medaļu īpašnieks. Arī viena bronzas medaļa PSRS meistarsacīkstēs.

Četras reizes atzīts par Latvijas populārāko sportistu (1975. – 1978. g.g.)

1983. gadā beidzis Rīgas Politehnisko institūtu (tagadējo RTU) .

No 1987. līdz 1997. gadam strādājis un spēlējis Beļģijā.

Savā laikā slinkuma pēc (paša vārdi) nav iestājies PSKP. Neatkarības laikā Pirmās partijas biedrs.

Bijis Rīgas Domes deputāts no 2001. līdz 2005. gadam.

Tagad uzņēmējs Jūrmalā.

Precējies, ir dēls.