Holivudas lielbudžeta grāvējs

„Lakers” aizvadītajā sezonā nepārsteidza, nospēlējot savā līmenī, izdarot tik, cik viņi tobrīd bija spējīgi. Sastāvs bija pilns ar skaļiem uzvārdiem, kā arī pieklājīgiem rezervistiem, taču komandas iespētais laukumā atstāja tai maz variantus, cīnoties par NBA čempionu titulu. Ja gribam ņemt talkā hokeja terminoloģiju, tad „Lakers” spēle brīžiem izskatījās tā – viens gāž pa vārtiem, bet vēl trīs stāv uz „petaka” un baksta ripu vārtos. Skaidrs, ka šeit ir jāmet akmens gan trenera Brauna, gan ģenerālmenedžera Kapčaka dārziņā. Lai arī tika veikti atdzīvināšanas pasākumi, piesaistot Ramonu Sešonu, tas nekādi neglāba. Tāpēc nav brīnums, ka jauno un visnotaļ talantīgo saspēles vadītāju vairs komandā neredzēsim. Taču visi jau zina, ko mēs redzēsim. Stīvs Nešs turpmāk būs „Lakers” spēlētājs, laukumā dosies ar 10. numuru (13. ir iemūžināts, ar to spēlēja Vilts Čemberleins). Pārsteigums? Gan jā, gan nē. Jā, jo „Lakers” līderis nekad nav bijis sajūsmā par Neša spēles manieri, kas viņu burtiski kaitināja. Nē, jo Nešs vēlas čempiona gredzenu, bet „Lakers” bija gatavi izteikt piedāvājumu. Turklāt Kobes faktors ir ļoti elastīgs, viegli grozāms un stiepjams. Proti, patiesība par to, ka draugus turi sev cieši, bet ienaidniekus – vēl ciešāk, bieži vien dod vajadzīgo efektu, veidojot čempionu komandu. Tāpat kā Nešu, arī Ronu Ārtestu vai arī kā viņu tur tagad sauca savulaik bez minstināšanās savā komandā pieņēma Kobe Braients – sak, par vienu riebekli pretinieku komandā mazāk, par vienu teicamu spēlētāju savējā – vairāk.

38 gadus vecais Nešs ir noslēdzis līgumu uz trim sezonām, kas viņa vecumā ir visai pārdrošs lēmums, lai gan, ja būs veselība, arī piektajā gadu desmitā atrodoties, viņš spēs dot savu pienesumu, jautājums – cik lielu? Nākamais jautājums, par kuru šobrīd nav ne mazākās skaidrības, lai arī sastāva kontūras ir gandrīz pilnībā savilktas – ko gaidīt no Neša „Lakers” rindās? Skaidrs, ka „Suns” spēlēto lielceļa rikšotāju basketbolu „Lakers” nespēlēs – ne gadi, ne gaļa to neļauj. Un arī prāts. Kobes Braienta laiku „Lakers” tā īsti nekad nav izmantojuši tās priekšrocības, ko sniedz teicams saspēles vadītājs. Bija Gerijs Peitons, komanda spēlēja individuāli un nebaudāmi. Bija tas pats Sešons, atkal vecais stāsts – nebija īsti ar viņu ko darīt, bija laukumā divi uzbrūkošie aizsargi, lai gan pirms tam viņš sevi bija pieteicis kā labu spēles organizatoru, bet bija par zaļu, lai mainītu „Lakers” uzbrukumu. Jāatzīmē, ka, ilgus gadus komandu vadot Filam Džeksonam, „Lakers” uzbrukumā atslēga nekad nebija saspēles vadītājs, kurš pat ne vienmēr veda bumbu pāri. Vai tas bija Bleiks, vai Fišers, vai Fārmars, pirms tam kaut vai Rons Hārpers – funkcijas bija vienādas: pārved pāri, atdod piespēli, gaidi metienu. Nav metiens, parausti aizsardzību, divi soļi, izmet piespēli ārā, ej atkal meklēt metienu. Vienmēr ir bijuši citi spēlētāji, kas ir komandas smadzenes. Aizgāja Džeksons, atnāca Brauns, bet ieradums – palika. Vispirms jau laikam pašos spēlētājos. Stīvs Nešs ir kārts, kuras izmantošanu ir nopietni jāapsver, jāprot pareizi izspēlēt. Vai „Lakers” treneru štābs to pratīs, pārliecības nav. Taču skaidrs, ka komandas spēle līdz ar Neša atnākšanu manīsies, tā noteikti kļūs skatāmāka un epizodiski varbūt pietuvosies Maģiskā Džonsona šovam. Jā, tas Holivudas mīluļiem patiešām piestāvēs, bet – vai ar to varēs tikt pie apzeltītā riņķa uz pirksta?

Labs papildinājums ir arī Džeimisons. Perfekti iederēsies garo spēlētāju rotācijā, apveltīts ar labu metienu, prātu, arī izveicīgs cīņā par bumbām. Kaut kur kompensēs tos trūkumus, kas parādījās, aizejot Odomam. Starp citu, uzvārds Odoms komandas sarakstos figurē, bet ne Lamars. Sastāvs jau tagad izskatās lieliski un ir čempionu cienīgs, taču visu līgu sasprindzinājumā tur Dvaita Hovarda sāga, kurā „Lakers” ir gatavi spēlēt kā lielie.

Raugi, diezgan skaidrs, ja ne pavisam, ir tas, ka Dvaits Hovards Orlando vairs nepaliks. Precinieku netrūkst, pirmajās rindās „Nets” un „Lakers”. Pašlaik, runājot par Hovarda darījumu, tiek spekulēts ap to, ka iesaistītas varētu būt kā minimums trīs, iespējams – pat četras komandas. Tas nozīmē to, ka jurģi varētu piemeklēt krietnu bariņu spēlētāju. Pavisam reāls izskatās darījums starp „Lakers”, „Rockets” un „Magic”. Kā tas varētu izskatīties? Hovards nonāk Losandželosā, Bainams – Hjūstonā, bet Orlando, kas ir uzsākuši pārbūves procesu, saņem pa kādai labai drafta izvēlei. Hjūstona esot ļoti ieinteresēta Bainama pakalpojumos, uzskatot to par labu nākotnes investīciju, turklāt komanda ir jauna, potenciāls – pietiekams.

„Nets” nostāja Hovarda jautājumā, ja vērtējam izskanējušo informāciju publiskajā telpā, ir visai pretrunīga, taču izslēgt viņus no kandidātu saraksta nevar. Bet „Lakers”...Godīgi sakot, nav īsti skaidrs, kāpēc viņiem tas vispār ir vajadzīgs, jo komandā ir Endrjū Bainams. Spēlētājs, kuru viņi izraudzījās draftā, ir ieguldījuši viņā laiku, līdzekļus, nervus. Ir auklējušies ar viņa zvaigžņu slimības simptomiem, milzīgu darbu ir ieguldījis Džabars. Spēlētājs, kuram pēc visiem priekšnoteikumiem un loģikas, vajadzētu klubā pavadīt visu karjeru. Spēlētājs, kurš progresē ar katru sezonu (Džabara spēles iezīmes paliek arvien uzkrītošākas), ko nevar teikt par Hovardu. Atļaušos pat teikt, ka Bainams rāda laukumā augstvērtīgāku sniegumu par Hovardu – vismaz pēdējā sezonā noteikti. Varbūt, ka mikroklimats ģērbtuvē, par ko mēs neko nezinām, varētu būt iemesls. Var jau būt, ka buciņam radziņi ir kļuvuši par kārtīgiem ragiem, bet – vai Hovards būs klusētājs, malā stāvētājs? Jā, zīmols pavisam noteikti.

Interesanti, ka Braients, zinot un nojaušot, ka liels darījums varētu notikt, ir novilcis savas sarkanās līnijas. Šoreiz nav stāsts par integrācijas politiku un oligarhiem, bet gan par to, ka obligāti ir jāsaglabā Pau Gasols. Ja tā, tad brīvas telpas ir maz, un Bainama karjera „Lakers” rindās ir pavisam ļodzīga. „Rockets”jau sen interesējas par Gasolu, bija gatavi pretī dot Kevinu Mārtinu un Luisu Skolu, bet iespējamība, ka Gasols varētu doties prom, tiek vērtēta kā zema, jo daudzpusīgais, ar augstu basketbolu intelektu apveltītais Gasols vienā komandā ar Nešu – tas ir teātris, kuram ir jāredz vismaz pirmais cēliens, lai uzrakstītu recenziju. Turklāt Braienta izteikumi ir izdarījuši pietiekami lielu spiedienu uz Kapčaku, jo Odoma pazaudēšana jau izpelnījās asu kritiku no „Black Mamba”.

Skaidrs ir viens – neatkarīgi no tā, kādas vēl būs vai nebūs izmaiņas sastāvā, „Lakers” ir atvēzējušies kam lielam. Gluži kā 2003. gadā, kad komandu papildināja Melouns (Hovards), Peitons (Nešs), Horass Grānts (Džeimisons). Apmēram tā varētu savilkt līdzīgos saskaitāmos, ja gribam vilkt paralēles. Toreiz tika piedzīvots fiasko, nokaitināts Džeksons, kurš uz brīdi pameta basketbolu un uzrakstīja grāmatu „Pēdējā sezona”. Ja tāds pats fiasko tiks piedzīvots ar šo modeli, tad ar grāmatu būs par maz – būs jāķeras pie kinolentas. Bet NBA tendence, zvaigznēm veidojot savus dārznieku kooperatīvus, kad ir apnicis sisties ar gušņām savās dobēs, turpina uzņemt apgriezienus, bet „Heat” uzvara aizvadītajā sezonā tikai stiprina pārliecību, ka izvēlētais kurss ir pareizs.