Dzimis aizmugures stāvoklī

Soli pa solim līdz atzinībai

Filipo Inzagi piedzima 1973. gada 9. augustā, kas nozīmē to, ka drīz viņam paliks 39 gadi. Jau no bērnības viņu interesēja tikai viena lieta – spēlēt futbolu. Lai arī nekad netika raksturots kā nākamais futbola maestro, viņa ne sevišķi skatāmajā spēlē bija kas tāds, ko ignorēt bija žēl – rezultativitāte. Proti, par spīti daudziem trūkumiem, viņš vienmēr kaut kā atrada veidu, kā gūt vārtus. Kopā ar brāli Simoni, kurš bija par diviem gadiem jaunāks, viņi pamazām veidoja savas karjeras, vispirms apgūstot spēli „Piacenza” jauniešu komandās, bet vēlāk – arī lielajā klubā. 18 gadu vecumā Inzagi noslēdza pirmo profesionālo līgumu, kopumā kluba īpašumā atrodoties līdz 1995. gadam. Pirmajā sezonā nospēlējis vien trīs spēles, Inzagi nākamo sezonu pavadīja uz īri „Leffe” klubā, kur sevi apliecināja kā snaiperis, lai arī zemākā līmenī, bet sezonu pēc tam – „Verona” rindās, gūdams 13 vārtus 36 spēlēs. Sekoja atgriešanās Piačenzā, bet nu jau kā līderim. 17 vārti 41 spēlē, progress turpinās katru sezonu. „Man šķiet, ka pagrieziena punkts manā karjerā bija sezona „Leffe” rindās. 18 gadu vecumā biju prom no mājām. Kad pametu Piačenzu, lai spēlētu „Leffe” rindās, biju ļoti saviļņots, taču cerēju, ka kādu dienu atgriezīšos,” pirms dažiem gadiem uzņemtajā dokumentālajā filmā stāsta Inzagi.

Interesanti, ka spēlējot Romeo un Džuljetas pilsētā Veronā, Inzagi tika pie iesaukas, kas pavadīs viņu visā atlikušajā karjerā – Superpippo. 1995. gadā, pēc veiksmīgas sezonas atkal dzimtajā klubā, sekoja vēl viens pakāpiens karjerā – „Parma”. Tolaik „Parma” Itālijas futbolā bija daudz skaļāks vārds nekā tagad, regulāri spēlēja arī eirokausos. Tas bija labs ieksriešanās laukums daudzu futbolistu karjerās, tiesa, visbiežāk dienvidamerikāņu. Sezona Parmā nebija veiksmīga, jo sezonas vidū tika gūts nopietns savainojums. Vēlāk savainojumi būs kā tumšie gari, kas nekad Inzagi nelaidīs vaļā, traucējot tā jau lieliskos statistikas rādītājus pacelt nevienam nesasniedzamos augstumos. Interesanti, ka savus pirmos vārtus A sērijā Inzagi guva pret...savu dzimto komandu. Viņš, viens no emocionālākajiem un atraktīvākajiem gūto vārtu atzīmētājiem, neizrādīja nekādas emocijas, par ko vēlāk saņēma bijušās komandas atzinību.

Parmā tika pavadīta tikai viena sezona, sekoja pāreja uz „Atalanta” vienību. Spēles formu atkal rotāja skaitlis „9”, kas varēja nozīmēt tikai vienu – būs labi...Triumfs – tā vēlāk apzīmēja Inzagi sezonu „Atalanta” rindās, kad viņš 33 spēlēs A sērijā guva 24 vārtus. Inzagi sevi beidzot bija pieteicis kā izcilu snaiperi arī A sērijas līmenī, līdz ar to grandi pamazām sāka drūzmēties. Pēc šīs sezonas, Inzagi tika atzīts par 1997. gada labāko jauno futbolistu Itālijā, kas viņa cenu tirgū tikai uzskrūvēja. Zīmīgs moments tajā sezonā, kas vēl vairāk pacēla viņa akcijas tirgū – viņš guva trīs vārtus spēlē, kurā viņam nemaz nebija jāspēlē savainojuma dēļ. Sak, aiziešu pamēģināt, varbūt kas sanāks...Vēlāk Inzagi atzīs, ka ilgu laiku pirms spēles vispār nebija trenējies, ir fiziski juties ļoti slikti, taču trenerim un komandai atteikt nav spējis. Par šādu uzdrīkstēšanos viņš vēlāk tiek atalgots ar kapteiņa apsēju, ar kuru ap roku viņš pabeidz sezonu un karjeru klubā.

„Es esmu leģenda!”

To, ka Inzagi nākāmajā sezonā pārstāvēs „Juventus”, visi uzzināja vēl pirms A sērijas sezonas beigām. Inzagi šādu pagodinājumu atzīmēja sev ierastajā manierē – iesita vārtus tieši pret „Juventus”. Turīnā viņš pirmo reizi sastapās ar augstākās klases meistariem vienā komandā. Zinedins Zidāns un Alesandro del Pjēro baroja ar vienkārši lieliskām piespēlēm, kuras viņš aukstasinīgi izmantoja. „Juventus” bija spēks ne tikai Itālijas, bet arī visas Eiropas futbolā. Tikko kā bija uzvarēta Čempionu līga, taču Inzagi laikā, lai cik tas paradoksāli arī nebūtu, šādu panākumu atkārtot neizdevās, toties izdevās nofilmēties vairākās „Pepsi” reklāmās, kur allaž oponentos bija Deivids Bekhems un „Manchester United”. Kopumā karjera „Juventus” rindās bija spilgta – 4 sezonās 89 (!) gūti vārti 165 spēlēs. Iespaidīgi.

Atrašanās „Juventus” apcirkņos nodrošināja arī stabilu atrašanos izlases sastāvā. Sākumā viņš nāca uz maiņu, allaž nomainot savu labāko draugu Kristianu Vjērī. Labu sapratni Pippo demonstrēja arī ar Roberto Badžo un, protams, ar Alesandro del Pjēro, kas izlasei vēlāk sniegs daudz prieka brīžus. Vēlāk būs ne mazums mēģinājumu no Inzagi un Vjērī uzbrukumā izveidot tandēmu, taču tie allaž piedzīvos neveiksmes, vienu vai otru atstājot rezervē. Līdzīgi kā savulaik ar Kluivertu un van Nistelroju, vien ar piebildi – nīderlandieši viens otru neieredzēja, itāļi – bija labākie draugi. 1998. gada Pasaules kausā Inzagi nāca laukumā uz maiņu, bet pēc diviem gadiem Euro 2000 jau bija stabils pamatsastāva spēlētājs. Vēlāk viņa plānus attiecībā uz izlasi mūždien kavēs savainojumi, taču Pasaules kausu virs galvas viņš tomēr pacels – kā samaksu par mīlestību pret futbolu, jo savainojumi jau nebūt nebija vieglāki kā van Bastenam vai kaut vai mūsu pašu Paharam, taču vēlme vienmēr atgriezties, arī 36 gados, bija neticama. Interesanti, ka vienreiz Itālijas izlases uzbrukuma duetu 2001. gadā veidoja abi brāļi Inzagi – Simone tobrīd bija „Lazio” līderis, lai arī kopumā karjera tik spoža nesanāca. Pat ne tuvu...

2001. gadā Inzagi pārcēlās uz „Milan”, kur iepazinās ar Andriju Ševčenko. Lai arī komunikācija sadzīvē starp šiem spēlētājiem tobrīd bija problemātiska valodas barjeras dēļ, viņu sadarbība laukumā ir skaistākais, ko šo rindu autors futbolā jebkad ir pieredzējis. Divi līdzīga stila spēlētāji, nebūdami apveltīti ne ar sevišķi augsta līmeņa tehniku, ne ar teicamām dispečera dotībām, viens otru laukumā juta, es atvainojos, ar pakaļu. Tā nu sanāca, ka „Milan” laikā Inzagi bieži vien pamatīgi nomocīja savainojumi, tāpēc Ševas un Pippo teātris atsevišķās sezonās bija luksus prece, taču – kad viņus abus atkal salaida kopā, tad bija ko redzēt. Zīmīgi, ka „Milan” panākumi Karlo Ančeloti laikos bija tikai tad, kad Inzagi bija vesels visu sezonu. Piemēram, 2003. gadā, kad „Milan” uzvarēja Čempionu līgā un Itālijas kausā, Inzagi 49 spēlēs guva 30 vārtus, 12 no tiem – Čempionu līgā, kurā kļuva par rezultatīvāko spēlētāju.

Inzagi loma ne vienmēr „Milan” rindās bija viennozīmīga. Zinot, ka veselības problēmas, it sevišķi ar ceļgaliem, ir kļuvušas hroniskas, kluba vadība allaž centās piemeklēt kādu uzbrucēju, kas ļautu Inzagi lomu mazināt, lēnām izprovocējot uz karjeras beigām. Gāja gadi, spēlētāji nāca un gāja, bet Inzagi palika. Rivaldo, Tomasons, Krespo, Vjēri, Džilardīno, Borjello, Huntelārs un citi bija spiesti atkāpties ēnā, lai gan, ierodoties katram no viņiem, tika prognozēts – šoreiz nu gan Pippo nāksies atkāpties. Nekā tamlīdzīga. Inzagi bija fanu mīlulis, tāpēc attaisnojums viņa nebūšanai pamatsastāvā varēja būt tikai presē iztirzāts savainojums, citādi – plakāti pa visu stadioni, draudi un lamas kluba vadības virzienā. Tā tas bija arī aizvadītajā sezonā, teju katrā mājas(un ne tikai), lai gan Inzagi aizvadīja vien 9 spēles.

Sarunas par līguma pagarināšanu allaž bija visai formālas. Inzagi uzskatīja, ka viņam pienākas, vienreiz, 2009. gadā, kā pārliecināšanas instrumentus izmantojot frāzi „Es esmu leģenda!” un secinājumu, ka arī viņa 9. numurs uz visiem laikiem būtu jāiemūžina(tobrīd iemūžināts tika Maldīnī 3. numurs). 2009. gadā Inzagi pēdējo reizi tā pa īstam uzmirdzēja kluba rindās. Atgriezās Ševčenko, ieradās Ronaldinjo, vēlāk – arī Bekhems un „Milan” spēle sezonas otrajā pusē bija izrāde, kādu tobrīd nesniedza neviena komanda pasaulē. Atmetuši ideju par citu uzbrucēju iespēlēšanu, visa sezonas otrā puse pagāja Inzagi zīmē, kuru ar piespēlēm pabaroja pats Deivids Bekhems. Divu vecmeistaru šovs (pasvītrošu vārdu „šovs”) bija lielisks. Tas vainagojās lērumā gūtu vārtu, taču ne titulos, jo pārāk daudz ūdens bija izliets sezonas sākumā, kad komanda sevi vēl tikai meklēja. Vēlāk Bekhems teiks, ka Inzagi ir izcilākais uzbrucējs, ar kādu ir nācies kopā spēlēt. Tajā sezonā – 32 spēles, 16 gūti vārti.

Pēdējās sezonās veselības problēmas komplektā ar vecumu un „Milan” pārbūvi atvirza Inzagi uz rezervistu soliņa tālāko galu. Neapmierinātie fanu pūļi ir līmenī, taču zemapziņā arī saprot – nu jau gan viss iet uz finišu. Finišs bija skaists, ar asarām. Sezonas pēdējā spēlē „Milan” laukumā sūtīja Gatūzo, Zēdorfu, Ambrozīni, Inzagi, kuri noorganizēja uzvaras vārtus, kurus guva...nu, protams, Filipo Inzagi! Kur vēl simboliskāks finišs viņa karjerai? Šie kungi noslēdza veselu ēru klubam, kurai izsaukuma zīmi pielika Inzagi – kā vecajos laikos.

Savulaik Sers Alekss Fergusons izteicās, ka Inzagi ir piedzimis aizmugures stāvoklī. Jā, tā bija viņa panākumu atslēga, tā viņš kompensēja savus trūkumus. Formula pārbaudīta: visu spēli balansēja uz naža asmens, pārsvarā tiešām atrodoties aizmugurē. Pēc katras svilpes tradicionālā acu ieplešana un labais rādītājpirksts tiek kratīts galvenā tiesneša asistena virzienā. Vienmēr. Reizēm vienas spēles laikā viņam aizmuguri fiksēja pat 7 reizes, bet astotajā viņš guva vārtus. Jāatzīmē, ka bieži vien tiesneši piešķīra nepamatotas aizmugures, jo – tas taču ir Inzagi, droša investīcija. Bet tikpat bieži viņš vārtus guva nefiksētas aizmugures dēļ. Nekaunīgi, negodīgi? Efektīvi un rezultatīvi!

„Milan” rindās tieši 300 spēles un 126 gūti vārti. Kopumā klubu karjerā 623 spēles, 288 vārti. Izlasē 57 spēles un 25 vārti. 70 gūti vārti eirokausos, kas ir otrais labākais rādītājs aiz Raula, kurš aizsteidzās garām, pametot „Real” un pārejot uz Gelzenkirheni. Tā būtu noturēts aiz muguras. Piektais visu laiku rezultatīvākais itāļu futbolists. Pasaules čempions, divkārtējs Čempionu līgas uzvarētājs, trīskārtējs A sērijas čempions. Un, protams, vēl daudz dažādu kausu un atzinību.

Reiz UEFA bija sarīkojuši tikšanos starp Gerdu Milleru un Filipo Inzagi, kur divi visu laiku izcilākie uzbrucēji mazliet pačaloja. Uz jautājumu, kurš ir visu laiku labākais, tika panākts kompromiss: futbols ir mainījies, tāpēc ir grūti salīdzināt, bet mēs abi katrs esam savas paaudzes labākie uzbrucēji. Nu tad par Filipo Inzagi – savas paaudzes labāko!