Savējie zem cita karoga. Savējie.
Airētāja Sanita Pušpure kļuva par pirmo Īrijas pārstāvi šajā sporta veidā olimpiskajās spēlēs. Viņa kļuva arī par otro Latvijas sportisti pēc handbolista Aleksandra Pētersona, kas citas valsts izlases sastāvā jaunāko laiku vēsturē piedalīsies olimpiskajās spēlēs. Tie, kas 1992. gadā Barselonā pārstāvēja NVS komandu, neskaitās - tādas valsts nebija, tā bija komanda bez karoga un bez himnas...
Dzīvē visādi var gadīties. Gadās nokļūt citā valstī, tikt tās izlasē un tieši tur īstenot savus sportiskos sapņus, kurus nebija iespēju īstenot Latvijā. Tas nav nekas nosodāms. Neviens taču nav mucis prom tāpēc, ka principā negribēja pārstāvēt savā sporta veidā Latviju. Man, piemēram, patīk poļu attieksme pret saviem tautiešiem, kuri ir dzimuši ārzemēs un pārstāv citu valstu izlases - viņi visi tik un tā ir tautieši, viņi visi ir savējie un viņu gaitām seko. No poļiem var tikai pamācīties, kā viņi ir apzinājuši savējos svešumā. Vēl var pamācīties, ka viņi tos sameklē un cenšas iesaitīt savās izlasēs, bet tas jau ir cits temats (piemēram, futbola izlasē EURO 2012 turnīrā poļiem būs četri ārzemēs dzimuši un tur par labiem meistariem kļuvuši futbolisti).
Tiesa, Sanitas Pušpures un Aleksandra Pētersona gadījumi ir citādāki. Viņi savos sporta veidos jau bija pazīstami un atzīti meistari Latvijā, taču dzīves ceļš abus aizvedis svešumā. Sanita pārstāvēja Latviju U23 izlases līmenī, bet tad 2006. gadā kopā ar vīru devās uz Īriju un kopš 2009. gada pārstāv Īrijas airēšanas izlasi. Vai viņa būtu tikusi uz olimpiskajām spēlēm zem Latvijas karoga? Uz šo jautājumu atbildes nav un nebūs. Atbildēt vienkārši nav iespējams. Lai divu bērnu māmiņai Sanitai veicas olimpiskajā regatē un mēs tikai priecāsimies par viņu.
Pētersons pilnīgi noteikti olimpiskajās spēlēs Latvijas rokasbumbas izlases sastāvā nebūtu piedalījies un kur nu vēl kļūvis par olimpisko vicečempionu. Viņu uz Islandi aizveda vēlme turpināt pilnveidoties rokasbumbā, kas arī pilnā mērā izdevās (pērn Saša tika atzīts ne tikai par Islandes gada handbolisti, bet arī par labāko sportistu vispār), nokļūstot vēlāk pasaules spēcīgākajā handbola līgā - Vācijas 1. bundeslīgā. Geizeru zemē Pētersons satika arī savu nākamo sievu un bērnu mammu. "Mana dzimtene vienmēr ir bijusi un paliks Rīga un Latvija, kaut gan pēc pases esmu islandietis un tur tagad ir manas mājas," ne reizi vien ir teicis Aleksandrs. Lai kā arī būtu - viņi abi ir savējie.
Izraēlas sieviešu basketbola izlasē spēlē Rīgā dzimusī Jekaterina Abramzone, rīdzinieks ir slavenā hokeja trenera Viktora Tihonova mazdēls Viktors Tihonovs jaunākais, taču viņi savā dzimtajā pilsētā nepaspēja kaut vai uzsākt sporta gaitas. Norvēģijas U20 rokasbumbas izlasē pasaules čempionātā spēlēja un tagad nacionālās izlases treniņos tiek aicināts trenera Valerija Putāna dēls Ronalds, kurš pirmos soļus handbolā spēra Norvēģijā. Droši vien, ka tamlīdzīgi piemēri ir vēl un tiem jau ir nedaudz cits konteksts nekā Pētersona un Pušpures gadījumā. Bet tad tad viņi arī nav savējie? Kaut pavisam nedaudz...
-1 [+] [-]
+5 [+] [-]
Tāpat vecās Eiropas (arī Z-amerikas) valstis zaudē savus sportistus dažādu iemeslu dēļ.
+1 [+] [-]
Tomēr mēs nevaram iebāzt galvu smiltīs, un tēlot, ka šis process nenotiek.
-1 [+] [-]
[+] [-]
Takā nūja kārtējo reizi ar diviem galiem, un abi vienādi.
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]