Kataras nauda tuvojas Baltijai

Ja runājam par Baltijas čempionātu futbolā, tad tas jau sen ir sevi izsmēlis turnīrs, kurš par sevi atgādināja vien tad, kad Latvijas izlase cēli atteicās no pārbaudes spēles ar Franciju, aizbildinoties ar šo turnīru, kamēr igauņiem pat uzacis nepakustējās, piedāvājumu pieņemot. Gluži kā Zatlera pirmajā vizītē ASV, kad ar tikko ievēlēto prezidentu Obamu tika nolemts netikties – sak, ko viņš man var dot? Tagad Baltijas čempionāts atkal liek par sevi runāt, turklāt atkal piesaista fons, nevis izcilā spēļu kvalitāte vai fanātiskais līdzjutēju atbalsts tribīnēs. Nav jau nekāds „Copa America”, bet spēlēm kaimiņu starpā tomēr kaut kādu interesi ir jāraisa.

Ja šis turnīrs patiešām notiks Katarā, tad muļķīgi būtu domāt, ka tas tiek darīts tādēļ, ka Kataras naudas maisi ir dzirdējuši nostāstus par Baltijas izcilajām futbola tradīcijām, tāpēc vēlas visus virtuozus redzēt klātienē. Mēs maksājam, jūs – atbrauciet! Jā, tā noteikti būs, zinot, cik ļoti mums patīk aizvadīt spēles uz citu rēķina, bet – kas tam visam stāv aiz muguras? Neapšaubāmi interese par reģionu. Kāpēc viņiem ieguldīt naudu kādā Baltijas valstī, ja viņi var nopirkt jebko? Paliek grūtāk, jo tradīcijām stiprākās valstis nelabprāt redz pa naftu peldošos savu klubu tuvumā, bet valstij, kas F - 1 trasi uzcēla tuksnesī, ierasties tādā pašā tuksnesī, šoreiz tikai futbola, piesolot oāzi, - tas tāds sīkums vien ir.

Saistošu piemēru ar Kataru galvenajās lomās futbolā netrūkst.  Viens no svaigākajiem – PSG iegāde, tai sekojošā tirgus uzvārīšana, bet beigu beigās – tikai 2. vieta. Mūsu vaina – nodomās investori, iedodot vēl vairāk naudas, lai šāds pārpatums neatkārtotos. Pagaidām Francija vēl cenšas turēties pretī, bet Katara – cenšas ielauzties. Pirms kāda laika brēku cēla Anglijā, jo premjerlīgas klubi pieder visiem, izņemot pašus angļus. Uzņēmēji no ASV, Ēģiptes, Kataras, AAE, Krievijas u.c. Sentiments atkāpjas otrajā plānā, kad pēkšņi rodas reāla iespēja nopirkt tādu balsta pussargu, kādu tu vienmēr esi gribējis...

2022. gada Pasaules kauss notiks Katarā. Lai tas notiktu, tiek investēti līdzekļi mākslīgajām ēnām un vēl visādiem murgiem. Kā tas vispār bija iespējams, ka četrgades lielākais notikums sportā notiek tādā valstī? – kāds jautās. Atbilde ir vienkārša: 140 miljoni ASV dolāru. Tiek lēsts, ka tieši tik tika iztērēts, lai piekukuļotu balsotājus, piešķirot 10 miljonus dolāru katram, kurš savu balsi atdeva par Kataru. Kādas problēmas?

Sajutušies visvareni, viņi centās sagrābt varu arī FIFA. Mohameds bin Hanams centās kļūt par prezidentu, izbeidzot Blatera ilgo valdīšanu, taču šoreiz – nesekmīgi. Protams, atkal bija skandāli un viss pārējais, ko mums sniedz Kataras klātbūtne futbolā, taču mērķis palika nesasniegts. Droši varam teikt – mērķis palika arī nemainīgs. Signāli nepārprotami, saukļi aizgūti no Braiena Meja dziesmas – mēs gribam visu un uzreiz! Vai tas futbolam būtu labākais risinājums? Nez vai...

Tāpat viens no rīkiem ir slavenu futbolistu – veterānu piesaiste karjeras beigās. Piemēru netrūkst, bet svaigākais no tiem – Rauls. Futbolisti nopelna pensijai, bet Katarā ir iespēja redzēt kādreizējos spīdekļus, kas tur spēlējot, pieņemas svarā un vēl tad paspēj sakrāt labu statistiku. Neapmierināto nav, bet paši futbolisti kļūst par instrumentu.

Acis vaļā ir jātur arī Latvijai. Naivi ir domāt, ka pie mums kāds nāks ar naudas maisu rokās, klāstot savu misiju – mēs gribam celt Latvijas futbolu, dodam jums miljonus, atpakaļ neko neprasām. Viņi tā teiks, bet kabatā būs sagatavota trīs pirkstu kombinācija. Hokeja piemērs ir deguna galā. Pēdējie notikumi pasaulē, ne tikai sportā (Ķīna un Islande utt.), liecina par sava veida aukstā kara turpinājumu. Un Latvija jau piedalās – kā ķīlnieki.