Meitenes zem tankiem...

Reiz kāds Latvijas handbola federācijas darbinieks (tagad laikam jau bijušais) teica, ka meitenēm vajag kaut kādu stimulu trenēties un spēlēt, ka mums aug talantīga jauno spēlētāju paaudze un ka vajag ne tikai atjaunot sieviešu izlasi, bet arī jaunatnes izlašu līmenī spēlēt kvalifikācijas turnīros. Nav, ko iebilst. Kāpēc tad vispār trenēties un spēlēt, ja nemaz nevar pastāvēt mērķis tikt izlasē? Cita lieta, ka vispirms laikam tomēr kaut cik jāsagatavojas, lai brauktu uz kvalifikācijas turnīru. Meitenēm var izteikt tikai līdzjutību par viņu pamešanu "zem tankiem" - pilnīgi negatavu aizvešanu uz kvalifikācijas turnīru. Tas, ka zaudēsim visām trim komandām, bija zināms jau pirms došanās uz Islandi un tas vēl nav iemesls, lai nebrauktu spēlēt. Taču tā zaudēt... Vai patiešām starp meiteņu treneriem un starp atbildīgajām LHF personām nav neviena, kurš spētu (gribētu?) reāli novērtēt komandas gatavību pirms lemt par tās vešanu uz kvalifikācijas turnīru? Izskatās, ka nav. vai arī vēlamo un sevis iedomāto uzdod par esošo. Vispirms laikam tomēr vajadzētu aizvadīt spēlees ar kaimiņu vienaudzēm, ar, piemēram, kāda Lietuvas vai Baltkrievijas kluba jauno maiņu, ar kādu Latvijas virslīgas sieviešu komandu, lai saprastu, vai jau vajag braukt uz kvalifikācijas turnīru. Citādi, kā redzam, var iznākt tikai liela blamāža nevis iegūts stimuls. Un kāds tas ir kauna traips handbolam? Taču laikam tur jau tā lieta, ka daži to uztver pārāk vispārināti - proti, handbols vispār un es nevis tā sastāvdaļa, bet pats par sevi. Kauns handbolam, bet ne man. Un kāds pēc šādiem zaudējumiem meitenēm var būt stimuls? Ka tik nesanāk pilnīgi pretējs efekts... Laikam ļoti labi dzīvojam, ja reiz varam atļauties pilnīgi negatavu izlasi pieteikt kvalifikācijas turnīram. Ne jau zaudējumi kā rezultāts liek par to šaubīties, bet gan tas, kā tas viss izskatījās - pietiek paskatīties tikai 10-15 minūtes katrā spēlē, lai visu saprastu un lai nesaprastu, ko mēs te vispār darām... Jā, vairākas mūsu meitenes bija krietni jaunākas par pretiniecēm, ar vēl pavisam niecīgu pieredzi rokasbumbā vispār, bet varbūt tieši tāpēc vispirms vajag nobriest un sagatavoties spēlēm kvalifikācijas turnīram un tikai tad uz to braukt?

Nesen Ludzā tika aizvadīta Baltijas kausa izcīņa 1996. gadā un vēlāk dzimušu puišu izlasēm. Kāds tam sakars ar U17 meiteņu izlasi? Tieša sakara nav nekāda, bet... Latvijas puišu izlase zaudēja visās trijās spēlēs Somijai, Igaunijai un Lietuvai, bet pēc turnīra viens no mūsu izlases līderiem un jau viens no redzamiem spēlētājiem vīriešu virslīgā publiski izteicās, ka nav taču, par ko satraukties... Kā var nebūt iemesla uztraukties, ja nevienā no spēlēm mums nebija reālu izredžu uzvarēt, ja uzvarējām tikai viesu puslaiku visā turnīrā un arī tad mačā, kurā jau pēc pirmā puslaika lielā mērā viss bija skaidrs?! Turklāt nespēlējām pret komandām, kuras ir starp labākajām Eiropā. Nav svarīgi, kurš tieši tā teica, tā droši vien varēja pateikt arī jebkurš cits. Neviens taču neko īsti neprasa. Pērn U18 Eiropas čempionāta kvalifikācijā Latvijas puišu izlase, kurā bija arī vairāki no pašreizējās Baltijas kausa komandas, pilnīgi bezcerīgi (13:43 un 17:45) zaudēja Slovēnijai un Vācijai, bet "tikai" bezcerīgi zaudēja Luksemburgai (29:36; puslaiks - 15:23). Pēdējā laikā jaunatnes izlašu rezultāti ir arvien sliktāki (ja nav slinkums, tad var paskatīties eurohandball.com attiecīgajās izlašu sadalēs), bet vai ir bijusi kaut viena nopietna un prefesionāla izlašu neveiksmīgā snieguma analīze ar tai sekojošajām kaut nelielām pārmaiņām? Neizskatās, ka tāda bija. Citādi pēc trim spēlēm bez izredzēm uzvarēt neviens publiski netiektu, ka nav taču par ko uztraukties. Tā pierasts... Diemžēl. Kāds jau noteikti atskaitās pēc kvalifikācijas turnīra, taču laikam jau "cik pie viņiem ir labi, bet cik pie mums slikti" līmenī. Nesalīdzināsim mūsu un daudzu mūsu konkurentu iespējas un handbola saimniecības, tas nav mums par labu (un kuros sporta veidos tās ir mums pārliecinoši labākas vai kaut līdzvērtīgas?), taču vai tas nozīmē, ka mums jākļūst arvien vājākiem un vājākiem? Tā turpinot, Eiropā drīz vairs nebūs izlašu, ko jaunatnes izlašu līmenī varam uzvarēt. Tā vien liekas, ka dažiem tā ir ļoti laba maska, aiz kuras paslēpt savu nemācēšanu vai negribēšanu. Nevajag atgādināt, kādas ir sporta skolu treneru algas. Tās ir ļoti mazas un treneriem nereti jāstrādā trijos darbos, lai varētu "savilkt galus", taču algas nekļūst tik strauji mazākas, cik strauji pēdējā laikā pasliktinās handbola jaunatnes izlašu sniegums. Tātad pasliktinās arī treneru darbs? Starp citu, neviens no cita sporta veida vai pilnīgi no malas neatnāks un pienācīgu handbola saimniecību neizveidos. Federācijas padomē var iekļaut kaut 50 cilvēkus, taču nekāda nebūs labuma, ja tas būs tikai saraksts.

Labi jau labi, tik ļoti melns viss nav. Labi, ka šosezon puišu jaunatnes izlasei vismaz ir iespējas kaut kur spēlēt (bija starptautisks turnīrs, tagad bija Baltijas kausa izcīņa) un nav vairs tā, ka tā pirmo reizi (kā pērn) sanāk kopā trīs mēnešus pirms došanās uz kvalifikācijas turnīru. Jācer, ka nākamsezon vīriešu virslīgā tiks iekļauta U20 izlase un jācer, ka beidzot notiks arī profesionāla jaunatnes izlašu snieguma izvērtēšana ar attiecīgām pārmaiņām jaunatnes handbolā.
Interesanti, kādi secinājumi tiks izdarīti pēc U17 meiteņu izlases spēlēm Islandē? Nevis par katru cenu jāatrod vainīgo, bet gan jāsāk kaut ko mainīt pašos pamatos.