Ko darīt 18 gadus vecam jauneklim Latvijas bezsistēmas hokejā?

Savukārt datora otrā pusē sēdošais žurnālists ir neizpratnē: ''Nu cik ilgi gan var rakstīt vienu un to pašu?'' Un varbūt tāpēc arī dažkārt jūsuprāt jums atbild kā aizkaitināts ierēdnis. Piedodiet, Krah un pārējie! Rakstīt katru gadu vienu un to pašu, ja nekas nemainās, nav prāta darbs. Piedāvāju jums mazliet īsinātu 2007. gada 29. maija ''SA'' rakstu.

Latvijā par hokeja attīstību mēdz runāt trīs reizes gadā: kad valsts junioru izlasei kārtējo reizi pietrūcis viena punkta, lai tiktu elites grupā; kad šāda pati liksta piemeklējusi U-18 izlasi, bet visvairāk runu un par jaunajiem un vecajiem ir pēc tādiem pasaules čempionātiem, kāds bija Maskavā. Tad viena daļa visu noliek līdz ar zemi, bet otra - pārsvarā federācijas funkcionāri, vairāki treneri un dažu jaunekļu vecāki - runā par saulaino tāli, līdz kuras sasniegšanai vēl mazliet jāpaciešas.

Lūk, 14 gadus veco puiku mums ir daudz un talantīgi, tur un tur ceļ jaunu hokeja halli, vēl pāris gadi un tad pirmo produkciju dos Liepājas hokejs. Skaidrs, ka jaunais ripas censonis nevar izaugt tik strauji kā pavasara salāti, taču visu laiku dzīvot ar perspektīvu, ka pa īstam dzīvosi tikai pēc trim gadiem...
Jā, 1998. gada vasarā viss izskatījās salaists pamatīgā tūtē - ''Daugavas'' stadiona hallei iebrucis jumts, Latvijai paliekot tikai ar Sporta pili un Talsu nestandarta izmēru laukumu. Viena no vadošajām Austrumeiropas hokeja līgas komandām ''Juniors'' aizlaista pa skuju taku, HK ''Rīgai'' kadru tā kā pietiktu, taču nebija naudīgu labvēļu. Un Leonīds Beresņevs kopā ar Aleksandru Cicurski, palīdzot Mihailam Vasiļonokam un Mihailam Šostakam, vāca kopā akmentiņus, ar ko sākt ''Liepājas metalurga'' komandas būvi. 1998. gada 18. novembrī svinīgi durvis vēra halle Liepājā. Pionieriem Kirovam Lipmanam un Sergejam Zaharjinam radās sekotāji Daugavpilī, Jelgavā, Ventspilī, Aizkrauklē, Ogrē, Valmierā... Pērn pirms pasaules čempionāta uzslietā ''Arēna Rīga'' ir 17. (!) ledus halle Latvijā. Bāzes tā kā būtu.

Bezsistēmas Rīga
Pat ļaudis, kas ir sportā, bieži netiek skaidrībā, kas tie par mistiskiem veidojumiem - sporta klubs ''Rīga'', hokeja skola (HS) ''Rīga'', ''Rīga 2000'', ''Rīga-20''... Vai tiešām vienas mātes bērni, vai tikai netīšām valkā vienāda piegriezuma drēbes? Tas, protams, ir labi, ka Rīgas puikas dzenā ripu Vietalvas ielas hallē, ''Daugavas'' stadionā, Sporta pedagoģijas akadēmijā, Sporta pilī un divās ''Volvo'' hallēs Imantā. Tik tik plašu saimniecību grūti pārraudzīt, ko vēl vairāk sarežģī tas, ka HS ''Rīga'' ir ne tikai Vietalvas ielas hallē (blakus 55. vidusskolai), bet arī LSPA un ''Volvo'', bet pa vidu visām Rīgām vēl atrodami Baldera hokeja skola (BHS), Edmunda Vasiļjeva hokeja skola (EVHS), ''Prizma/Pārdaugava'', ''Latvijas bērzs'', HS ''Rīga/LB'', ''Profs/Rīga'', ''Rīga/Sāga/LB-18'', ''Rīga/Pērkons'', ''Rīga 2000/Lūši''. Kas tie visi ir? Klubi? Komandas? Un kas atrodas Rīgas hokeja piramīdas pašā spicē? ''Rīga 2000''? Bet tas jau pats esot hokeja klubs! Varbūt, ka visā šajā jezgā pilnībā orientējas tikai sporta kluba ''Rīga'' direktors Pēteris Sluka un atbildīgais par jaunatnes hokeju Māris Dombrovskis. Šiklgrūbers jau pagājušajā gadsimtā bija ievērojis, ka pilsētas, kurās vairāk par 200 000 iedzīvotāju, ir kā augoņi uz sabiedrības miesas. Par Rīgu (un ne tikai hokeja jomā) to var apgalvot par visiem 200 procentiem. Vai nebūtu loģiskāk un demokrātiskāk, ja katrā no Rīgas priekšpilsētām (rajoniem) būtu savs hokeja klubs un Rīga - trešdaļa no Latvijas (!) - sacenstos savā starpā un nevis kaldinātu plānus, kā, pulcējot visus kareivjus vienā pulkā, sistu Ogri, Liepāju un Daugavpili?
Nule pavasarī finišējušajā Bērnu un jaunatnes čempionātā Rīgu septiņās vecuma grupās pārstāvēja 30 komandas! Kam tiek gatavoti šie jaunie sportisti? Kurai hokeja pirmamīdas šķautnei?

Latvijā - tikai komandas
Ja pareizi saprotu, tad klubu no komandas vispirms atšķir tas, ka pirmais sastāv no vairākām komandām vai pat sporta veidiem. Proti, klasiskā sporta klubā ir pirmā komanda (meistari, vīrieši vai profesionāļi, kā nu kuruviet katru no tiem sauc), amatieru komanda, juniori, jaunieši, dažāda vecuma zēni un nu jau droši vien arī sievietes. Un katrs spēlē savai meistarībai atbilstošajā līgā. Labākie no junioriem un atsevišķos gadījumos arī kāds no jauniešiem, tiek uzaicināti spēlēt pie meistariem, labākie no vecākajiem zēniem - pie jauniešiem utt. Skaidrs, ka klubam ir sava simbolika, karogs, vēlams arī sporta halle, bet, piemēram, Dānijā, klubi to īrē no pašvaldībām. Nu un mazais knēvelis jau no mazotnes ir iekšā šajā sistēmā un pacietīgi trenējoties virzās uz augšu. Un nevienam nav problēmu atrast savu vietu. Ne jau visi grib un kļūst par meistariem, kāds aiziet studēt un tad uzspēlē pie amatieriem vai kluba 2., 3. utt. komandā, vai arī pamet klubu citu iemeslu dēļ.
Latvijā pilnvērtīgu klubu kā tādu praktiski nav. Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi cēloņi. Kā gan visa vecuma jaunieši var būt Ogrē, ja tur halle darbojas tikai no 2001. gada? Pat Liepājā, kur nākamruden būs mākslīgā ledus desmitgade, vēl nav izveidoti visi piramīdas pakāpieni. Meistarus vairākos piegājienos savāca no Rīgas, bet pašu puikas (1989.) tikai tagad iesoļo junioros. Tā kā Latvijā vēl nav tik daudz junioru komandu, lai iznāktu savs čempionāts, ''Liepājas metalurga'' juniori šoruden debitēs Rīgas atklātajā čempionātā pieaugušajiem.
Bērnu un jauniešu komandas ir Daugavpilī, Ogrē, Jelgavā, Venstpilī, ''Sāgā'', ''Prizmā/Pārdaugavā'' un BHS, bet pilnvērtīga kluba nav pat Liepājā. Un es ļoti šaubos, vai ''Sāgas'' pusaudži sapņo par spēlēšanu ''Sāgas'' amatieru komandā, vai mazie prizmieši/pārdaugavieši - ''Hanzas'' amatieros? Kā starpposms tas varētu būt, bet ko tālāk?

Studentu līga
Viens no Jelgavas halles īpašniekiem un junioru vecuma hokejista tēvs Jānis Ozollapa ieteic Studentu līgu, kā tas ir Amerikā, kur pie katras nopietnas koledžas vai universitātes ir sava sporta komanda. Uz manu vaicājumu, vai varbūt Jelgavas Lauksaimniecības universitāte varētu būt pirmā, Ozollapa nosmej, ka diez vai es savas dzīves laikā to sagaidīšot un viņš pats arī tikai tad, ja dzīvošot 120 gadus... Universitāte gan atmaksājot desmit studentiem sporta nodarbības, bet no visa desmitnieka tikai viens agrā bērnībā varbūt esot trenējies hokejā. ''Nopietnai augstskolai sava hokeja komanda varētu būt labs stimuls puišiem izvēlēties studijas tieši tur. Drīz jau augstskolām būs jākonkurē savā starpā,'' spriež Ozollapa.
Otrs studentu lietas bīdītājs ir bijušais RASMS menedžeris Ģirts Ūdris, kurš kopā ar domu biedriem uzslēja Akadēmijas halli pie LSPA. Jautāju Ģirtam, kad tad Latvija ar savu studentu komandu brauks uz Universiādi. ''Par to tiek domāts, taču reālā situācija ir tāda, ka Rīgā nav ledus, kur trenēties. Uz Akadēmiju tā kā grasījās nākt Oļegs Znaroks ar ''Rīgu-20'', taču šaubos, vai sporta klubs ''Rīga'' spēs finansiāli to pavilkt: gāze, ūdens, elektrība - viss paliek dārgāks, stunda ledus maksās 170 latu. Akadēmijas hallē vienu telpu īrē arī Neatkarīgā amatieru hokeja līga un nākamajā sezonā viņiem nākšot klāt 20 komandas...''

Grabovskim likās par vāju
Pērnruden ar vidēju troksni tika palaista ''Samsung'' hokeja premjerlīga, atsakot tajā līdzdalību ''Rīgai-18''. Nebūšot konkurētspējīga... Tā pērn komandas trenerim Beresņevam skaidrojis LHF ģenerālsekretārs Ēvalds Grabovskis. ''Arī šobrīd nav nekādas skaidrības'', sapīcis ir Beresņevs. ''Federācijā neko nevar pateikt, bet zeme, kā zināms, barojas no baumām un, ja 1989. gada junioram neļauj spēlēt virslīgā, tad kā man viņu noturēt? Lozungi mums ir skaļi un skaisti, bet dzīvē viss ir savādāk... Ja man pērn ar šiem puikām ļautu spēlēt virslīgā. Mēnesi staigāju pie Grabovska! Jā, varbūt iesākumā būtu 0:15, taču pēc mēneša - 0:12, vēl pēc laiciņa - 0:10, un puikas labāk sagatavotos pasaules čempionātam Somijā. Virslīgā ij ātrumi lielāki, ij domāšana un meistarība konkurentiem augstāka nekā Rīgas čempionātā. Pirms deviņiem gadiem, kad sākām ''Liepājas metalurgā'', tajā komanda arī nebija nekādi dižie meistari, bet spēlējām Austrumeiropas Hokeja līgā. Par kādu perspektīvu, lai es stāstu šai komandai! Bet komanda vajadzīga, mērķis arī ir - pasaules U-18 čempionāts Latvijā.'' Aiz Beresņeva ''Rīgas/Sāgas/LB-18'' (1989.) rindā uz norakstīšanu jau gaida Vladimira Lubkina ''Rīga/Sāga/LB-90''. Reālajā dzīvē diemžēl ir tā, ka neesot klubu sistēmai, kur katrs juniors un jaunietis audzinātājam dārgs, sasniedzot 18 gadu vecumu, jaunie hokejisti nevienam vairs nav vajadzīgi. Arī tie, kuri pirms dažiem gadiem kā perspektīvie izcīnījuši balvas Tretjaka un Grecka turnīros.

Pazudusī komanda
Izaudzināt jaunieti līdz 18 -20 gadu vecumam, tērēt naudu un laiku, lai pēc viņš pēc tam kļūtu par hokeja amatieri - tāda ir perspektīva lielākajai daļai no tiem, kam šobrīd ir 13 -15 gadi. Skaidrs, ka ne katrs var spēlēt hokeju, taču no pēdējo piecu gadu Latvijas U-20 un U-18 izlasēm (tātad kaut kāda kvalitāte ir bijusi!) hokejam zudusi vesela komanda - Regnārs Alksnis, Edgars Bušmanis (1988.), Jānis Leitāns, Staņislavs Lapiņš (1987), Toms Kārkliņš, Artjoms Jemeļjaņenko, Mārtiņš Mednis, Aleksandrs Jevstifejevs, Vladimirs Rusanovs (1986), Gundars Berķis, Ņikita Krilovs, Vadims Geža, Igors Šelobeikins, Helmuts Eniks (1985), Martins Beresņevs, Lauris Dārziņš, Aleksandrs Sirotkins (1984), Toms Brodužs, Nikolajs Siļčonoks, Artūrs Valdmanis, Oskars Sprincis, Andrejs Smirnovs, Rolands Jaunzems (1983), Dmitrijs Kuzmins, Gints Gredzens, Ēriks Bisenieks (1982). Labi dzīvojam, ja hokejists, kurš jau spēlējis nacionālajā izlasē, der tikai Rīgas atklātajam čempionātam? Martins Beresņevs gribēja apvienot studijas ar spēlēšanu ''Rīgā 2000'', bet tā brīža treneriem vajadzēja ''pliku'' profesionāli. Pērn, kad ''Rīga 2000'' pat izmainīja treniņu laikus, lai puiši varētu mācīties un studēt, gribētāju vairs nebija...

Plus visa Latvijas hokeja amatierizācija
Andris Siliņš Rīgas Meža kapos būtu apgriezies uz otriem sāniem, ja uzzinātu, kādus plašumus Latvijā iekarojis amatieru hokejs. Tikai Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē vien pagājušajā sezonā bija 87 (!) amatieru komandas - sešas superlīgā, pa 12 - pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā līgā, deviņas - piektajā līgā, plus vēl pa sešām veterānu A un B līgās. Vidzemes atklātajā čempionātā, ko izspēlē Valmierā, trijās līgās kopā ir 26 komandas, Aizkrauklē - astoņas, Daugavpilī - deviņas, savi amatieru turnīri notiek Liepājā, Ventspilī, Talsos, Tukumā, Brocēnos. No vienas puses tas nav slikti. Tauta, tik ilgus gadus netikdama uz ledus, nu ar uzviju atgūst iekavēto. Slikti tas nav inventāra tirgotājiem, ledus laukumu saimniekiem un droši vien arī pašiem spēlētājiem, taču vai tas ir hokejs? Tikai filmās trīdesmitgadniece vēl var īstenot sapni un kļūt par balerīnu. Hokejā 12 -13 gadi ir vecums, kad ir par vēlu sākt mācīties. Un amatieru hokejs nav tas gadījums, ko labprāt piesauca padomju sporta ideologi - šī masveidība nevar būt meistarības izaugsmes pamats. Diemžēl izskatās, ka arī Latvijas jaunatnes čempionāts kļūst par placdarmu amatieru gatavošanai. Droši vien kāds spečuks iebildīs, ka purvs nav tik dziļš, kā te raksta autors tēlo, bet tas nu gan ir skaidrs, ka sabrūkot padomju hokeja sistēmai, neko paliekošu vietā neesama radījuši un tikai grābstamies pa labi un pa kreisi. Vai divos vārdos - Latvijas hokejam nav savas vīzijas un stratēģijas, te pieslejamies vieniem, te otriem. Lai pavasaros brēkuļotu, ka mums nav nākotnes.