Bagatskis par izlasi. 15 gadu hronika

Uz intervijām Bagatski kā pateicīgu sarunu biedru žurnālistu cunfte aicina bieži, un tādēļ viņa "spriedumu hronika" šo gadu gaitā sakrājusies fundamentālāka un detalizētāka nekā, iespējams, jebkuram citam Latvijas basketbolā (šķiet, ir tikai viens nopietns konkurents). Tagad, kad Bagatskis nacionālajai izlasei tik nozīmīgā brīdī iecelts par tās vadītāju, šajos krājumos varam parakāties ar divkāršu azartu! Un, lūk, dažas atziņas no pavisam senām un arī vēl pietiekami svaigām intervijām, kas noteikti palīdz izprast Bagija nostāju vairākos izlasei svarīgos jautājumos - kāda tā veidojusies un nostiprinājusies daudzu gadu garumā, ne tikai šobrīd, kad savu lomu spēlē spiediens no malas - rīkoties "pareizi".

1996. gads

- Cik sevi atceros basketbolā, vienmēr "savu normu" esmu iemetis. Pēdējos gados regulāri ik mačā esmu guvis vismaz 20 punktus. Komanda gan vinnējusi, gan zaudējusi, taču es pie saviem punktiem esmu ticis. Protams, ja man treneri ļāva spēlēt. [Izlasē] Višņēvics man neuzticējās un laukumā izlaida tikai uz trijām minūtēm. Personiski es Latvijā nezinu nevienu basketbolistu, kurš, iznākot uz maiņu un laukumā nospēlējot tikai trīs minūtes, varētu uzreiz parādīt visu, uz ko spējīgs. Tas drīzāk ir cirks! Mēs jau smejamies: ja gribi basketbolistu padarīt par klaunu - ļauj viņam mačā uz laukuma pabūt trīs minūtes...

(..) - Savulaik Bagatskim ar disciplīnas noturēšanu esot bijušas savas problēmas...
- Jā, bet atcerēsimies, kas tam savulaik bija par motīviem - līdzko basketbolists nonāca līdz vefam, tā bija skaidrs, ka augstāki griesti šajā spēlē viņam vairs nevar būt. Līdz PSRS izlasei izsitās nedaudzi, bet pārējie, kas palika Latvijā, uzskatīja, ka ir pelnījuši ne tikai "Vefiņ, sarauj!", bet arī kaut ko vairāk... Sekoja dažādi režīma pārkāpumi, kas pārsvarā ir tradicionāli un visiem zināmi. Pēdējos piecos gados tādi numuri sezonas laikā ar mani nav atgadījušies. Lai relaksētos, ir atvaļinājums. Neesmu kavējis treniņus, vai - pasarg Die`s - spēles, tāpat pase man izbraukuma turnejas rītā nekad nav palikusi mājās. Viss iepriekš nosauktais nemaz nav tik nevainīga vārdu spēle, drīzāk to var saukt par piemēra rādīšanu. Uzskatu, ka vēlāk kā treneris es varēšu prasīt no saviem spēlētājiem līdzīgu attieksmi, jo pretējā gadījumā, ja es tāds nebūtu, mani audzēkņi atcirstu pretī - bet ko tu pats savulaik darīji?

1999. gads

- Mēs esam radīti, lai uzvarētu. Latvijas basketbola vēsture ir pietiekami bagāta ar uzvarām, un arī mums ir jāuzvar. (..) Vienmēr kaut kā pietrūkst. Te izlasē savainojumu dēļ netiek kāds spēlētājs, kurš tajā brīdī ir ļoti nepieciešams, te kaut kas nojūk sagatavošanās procesā, te vēl kaut kas. Paskaiti, cik pēdējos gados izlasē mainījušies treneri.

- Valtera izteicieni [par zudušo paaudzi] vairāk tēmēti uz vidējo paaudzi. Acīmredzot, par mums runāts kā par jau mirušo paaudzi, taču es tam nevaru piekrist. Lai parāda, kuri ir par mums labāki. Ja kādam pret to ir iebildumi, lai parāda ar savu darbu un izkonkurē mūs. Vietas izlasē ir pietiekami daudz, un esmu gatavs jaunajam atdot savu vietu, ja vien viņš spēs mani izkonkurēt. Vienmēr esmu uzskatījis, ka nevienam spēlētājam nedrīkst dāvināt vietu vietu sastāvā. Tas attiecināms uz jebkuru komandu, ieskaitot junioru izlases. (..) Visi mana gadagājuma spēlētāji pacietīgi gaidījuši savu laiku, lai tiktu pie spēlēšanas, un ilgi esam deldējuši rezervistu soliņu.

- Es pašlaik varētu pietiekami perfekti sagatavot komandu sezonai, konkrētam turnīram, jo man ir nepieciešamās zināšanas, taču es vispirms gadu, divus pastrādātu par otro treneri, un tikai tad prasītos par galveno.

2000. gads

- Hokejā haosa atrisināšanā iniciatīvu uzņēmās Irbe, varbūt kādreiz basketbola lietas sakārtot uzņemsies Bagatskis?
- Zini, godīgi sakot, es par to esmu domājis... Varbūt skan pārāk skaļi, bet tā tas ir. Es uzskatu, ka visām šīm lietām jābūt sakārtotām no pašas apakšas.

- Izlase laiku pa laikam Latvijā arī ir sāpīgā tēma.
- Man godīgi nav skaidrs, kas notika pagājušoruden, kad bija pirmais cikls - spēles ar ungāriem, šveiciešiem un angļiem. Vēl līdz šai dienai nesaprotu, kā tika komplektēts sastāvs. Aizbraucot uz Ventspili, tika sarīkota pārbaudes spēle - ārzemnieki plus vēl pāris spēlētāji, pret vietējās līgas spēlētājiem. Mēs vinnējām ar plus 45. Es domāju, ka tas ir pietiekami spēcīgs arguments, lai visa tā komanda būtu izlasē, un tad no atlikušajiem lai aizpilda tās divas trīs vietas. Bet kā bija patiesībā? Pusi uz pusi! Nu, es nezinu - es parasti saku: ja tu zaudē ar mīnus 45, tad nemaz nenāc pie galvenā groza, bet ej uz sānu groziem trenēties! Bet mums tas viss aiziet uz "tāpat" - nu nekas, šoreiz neiemeta, gan jau nākamreiz iemetīs. Atkal ar sastāvu eksperimentējam, tāpat kā iepriekšējā ciklā un kur mēs tagad esam?

- Sanāk, ka kārtības nav ne Latvijas basketbolā, ne izlasē - nebūs bail nākt un ķerties klāt?
- Man nekad nav bail un es ne no kā nebaidos, bet, kā jau teicu, es patiesībā labāk gribētu strādāt kā treneris, nevis funkcionārs. Tas mani saista vairāk.

2003. gads (pirms Eiropas čempionāta)

- Mums jābūt reālistiem. Jāapzinās, ka Latvijas izlasei labs sasniegums ir jau tas, ka izkļūstam no grupas. Objektīvi vērtējot, vismaz desmit citās Eiropas valstīs spēlētāju resursi ir lielāki nekā Latvijā. Mums jāapzinās sava vieta. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka jānolaiž rokas. Noliekot sešus septiņus labākos mūsu spēlētājus pret atsevišķu Eiropas basketbola lielvalstu vadošajiem spēlētājiem - nedomāju, ka mēs būtu lieli zaudātāji. Dažos elementos pat pārāki. Galvenais - jāiemācās izmantot savus plusus un notušēt mīnusus.

2003. gads (pēc Eiropas čempionāta)

- (..) Lai gan man ļoti nepatīk, kad spēlētāji tiek dalīti pēc vecuma, taču profesionālis tāds ir ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā. Gan attieksmi, gan izturēšanos. Un to es, diemžēl, nevaru teikt par diezgan daudziem jaunajiem spēlētājiem. Tā ir katra paša atbildība, kā viņš ievēro šos principus.

- Latvija tomēr ir maza valsts, bet basketbols - nacionālais sporta veids. Visi cits citu pazīst vienkārši teicami, un uzreiz zināms, kur katrs ir redzēts un ko darījis. Ja kāds atļaujas kaut ko ārpus pieņemamajām robežām - kaut vai vienkārši smejas laikā, kad notiek nopietna spēles analīze - tas daudz ko liecina.

- Treneris var uzzīmēt nezin kādas sadarbības, taču, ja spēlētājiem šķitīs, ka tās nav pareizās, tur var nākt kaut vai Pats Reilijs vai Dons Nelsons un kaut ko zīmēt uz tāfeles - tāpat tas nestrādās. Ja spēlētāji negribēs pildīt, tad nepildīs.

2007. gads (pirms Eiropas čempionāta)

- Neesam mēs tik bagāti ar resursiem, lai pēkšņi uzrastos kādi pārsteigumi ar jauniem talantiem vai negaidītiem spēlētājiem, kas izrādītos gatavi spēlēt Eiropas čempionātā. Ja par situāciju ar pirmajiem numuriem - (..) uzskatu, ka braukt uz turnīru ar vienu saspēles vadītāju ir liels risks.

- Ja mums izdodas ātra spēle no aizsardzības ar ļoti sekmīgiem metieniem no tālienes, mēs varam uzvarēt jebkuru. Tajā pašā laikā, ja apstādina Biedriņu, kurš šobrīd ir vismaz puse komandas, un mums neaiziet metieni, pozicionālā uzbrukumā rodas lielas problēmas - tas redzams uzreiz. Mums izlasē trūkst tipiska Eiropas standartiem atbilstoša trešā numura, kas būtu gan ar metienu, gan garāmgājienu - tam varbūt atbilstu Kalve. Trūkst saiknes starp lielajiem un mazajiem - nav vidējā posma.

- Manuprāt, šajā situācijā izlasei jāgatavojas vienai konkrētai spēlei. Ja nospēlēsim labi un varbūt pat uzvarēsim Horvātiju vai Spāniju, bet pēc tam zaudēsim Portugālei, neviens to nesapratīs.

2009. gads (pirms Eiropas čempionāta)

- Izlasē, kur visi ir labi spēlētāji, ir baigā māka ieiet komandā un prast parādīt labākās īpašības. Vājākā pozīcija sastāvā ir trešie numuri. Šķita, ka ar tādu spēlētāju kā Jurēvičus, Štālberga un Kalves parādīšanos situācija varētu būt labāka, bet nelaime tā, ka klubos viņiem bieži vien nākas cīnīties ceturtā numura pozīcijā. Kad viņiem jāspēlē atbilstoši saviem "izmēriem", īsti vairs nejūtas komfortabli. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc treneri viņus neizmanto un bieži vien spēlē ar mazo sastāvu. Ceru, ka Artūram un Ernestam nākamajā sezonā izdosies atrast komandu, kurā viņiem būs iespēja pastāvīgi spēlēt kā trešajiem numuriem. Janičenoks man patika pagājušajā ciklā, kad pie Trajkoviča daudz vairāk spēlēja ar bumbu - pats veidoja situācijas, pats uzņēmās iniciatīvu. Šajā spēles modelī viņam tomēr ir pasīvā pozīcija - jāgaida, kad viņam izkārtos metienu un iedos bumbu. Janičenoks ir vairāk izpildītājs, nevis radītājs. Es gribētu redzēt, kā Kristaps vairāk spēlē ar bumbu, taču trešā numura pozīcijā tas nesanāk.
Es tam īsti nepiekrītu. Tagad ir sakritība, ka Sandis guvis traumu. Jā, varbūt vajadzēja pietaupīt rezervē vēl kādu uzbrucēju. Esmu pārliecināts, ka šajā situācijā varētu noderēt Bankevics vai Bertāns. Protams, viņi nav bijuši ar komandu, nav iejutušies un iespēlēti, ir neiespējami paspēt pietiekami adaptēties. Protams, varētu spēlēt tāpat, taču...

2010. gads (pēc uzaicinājuma trenēt izlasi)

- Esmu pārliecināts - mums ir jāspēlē ar tiem, kas Grib (ar lielo burtu) spēlēt valsts izlasē. Ar tiem, kas izlasē spēj būt tādi paši profesionāļi, kādi viņi ir savos klubos. Otra lieta - beidzot jābeidz kašķēties savā starpā, un šeit vairāk domāju tos cilvēkus, kas stāv aiz spēlētājiem. Varbūt, saliekot visus prātus kopā, mēģināt atrast optimālāko risinājumu.

- Izlasē vajadzētu sapulcināt visus optimāli labākos spēlētājus, kādi mums pieejami, un tikai tad mēs varam mēģināt kaut ko sasniegt.

- Mums nav jādomā par to, kādas komandas nāks pretī - jādomā, kā pašiem labāk sagatavoties un nospēlēt savu labāko spēli. Daudziem spēlētājiem izlases sastāvā tās būs pamatīgas ugunskristības.

- Pēc savas dabas laikam tomēr esmu maksimālists. Situācija grupā ir ļoti smaga, taču tajā pašā laikā, zinot mūsdienu basketbolu - nekādā gadījumā nevar teikt, ka bezcerīga. Jāspēlē un jāmēģina rādīt labu basketbolu - ātru, vienlaikus gudru. Jāspēlē katrā spēlē.