Pirms sākam ēst saldo...

Pirmo reizi savā pastāvēšanas vēsturē regulārā čempionāta uzvarētāju laurus plūca pašreizējie valsts čempioni „Lielvārde”, kas fotofinišā izrādījās pārāki par sīvākajiem sāncenšiem „RTU/Inspecta” un Cēsu „Lekringu”. Pirms sezonas bija šķietami pamatotas bažas par čempionu varējumu šosezon, taču vismaz regulārais čempionāts tika aizvadīts gludi. Un pa priekšu tika soļots ne tikai Latvijas laukumos. Proti, uzvarēts arī „EuroFloorball” kausa izcīņā, pēc spēka otrajā spēcīgākajā Eiropas klubu turnīrā. Jāņa Jansona pāriešana uz „RTU/Inspecta”, protams, bija zaudējums, taču ne gana liels, lai neuzvarētu regulārajā čempionātā. Tiesa, sezonas izskaņā nesekmējās sevišķi gludi, un tā ir viela pārdomām, par izslēgšanas spēlēm domājot. Ja ne pēdējais iespaids, tad varētu Lielvārdes komandu saukt par galvenajiem favorītiem, bet tagad...atkal „tumšā zirdziņa” statuss.

Otrajā vietā „RTU/Inspecta”, kas, kā jau no pieredzējušiem vīriem komplektētai komandai pienākas, līdz savam labākajam sniegumam gāja pakāpeniski, visas sezonas gaitā progresējot, bet pašā regulārā čempionāta izskaņā temps jau bija vērā ņemams, taču ne tāds, lai izrautu uzvaru regulārajā čempionātā. Taču pieredzējušais sastāvs vedina domāt, ka izslēgšanas spēles – tas būs viņu laiks. Pirmo kārtu nepārvarēt būtu kauns (taču ne neiedomājama sensācija), taču, sākot ar pusfinālu, ir gaidāma sīva un grūti prognozējama spēkošanās. Sezonas gaitā tika piedzīvots būtisks zaudējums sastāvā, kad Ainārs Juškēvičs, viens no komandas un Latvijas izlases līderiem, nolēma, ka turpmāk spēlēs Ulbrokā, kur viņš arī strādā kā treneris. Taču, neskatoties uz to, nosacītos studentus gribētos saukt par galvenajiem favorītiem uz Latvijas čempionu godu šogad. Ja vien būs veselība, kuras likstas jau paspēja noķert pieredzējušo vārtsargu Andi Blindu.

Īsts trilleris pašā sezonas izskaņā bija vērojams Cēsīs, kur vietējais „Lekrings” savā laukumā tomēr izrāva uzvaru pār „Lielvārdi” (5:4), bet, kā vēlāk izrādīsies, neizrāva pirmo vietu regulārajā čempionātā. Otrās izcīnīšanā kāju priekšā pielika rubenieši, kas, pirmo reizi netikuši izslēgšanas spēlēs, nolēma aiz sevis aizcirst durvis, un cietēju lomā šoreiz cēsnieki. Arī „Lekrings” jau tradicionāli ir pieskaitāmi pie galvenajiem titula pretendentiem. Sastāvs ir pietiekami solīds, lai sezonas beigās kaklā kārtu zelta medaļas, bet, tavu skādi, to pašu var teikt par vismaz vēl trīs komandām...

„Ķekava” ir Latvijas florbola virslīgas vērtība. Šosezon ilgu laiku turēja pirmās vietas rokas stiepiena attālumā, bet beigām pietrūka patronu vai tieši otrādi – tiek ievilkta elpa. Ceturtā vieta regulārajā čempionātā nav tas labākais veids, lai kvalificētos izslēgšanas spēlēm, jo pirmajā kārtā jau jāizcīna nopietna sērija ar piekto vietu ieņēmušajiem „Talsi/Triobet”. Tiesa, „Ķekava”, lai arī saukta par Latvijas florbola pulvera mucu (klubs balstās uz būtībā neko), ir gana pieredzējusi komanda, kuras pļaujas laikam vajadzētu būt tieši izslēgšanas spēlēm. Nebūs pārsteigums, ja komanda iekļūs finālā, nebūs arī milzīgs pārsteigums, ja nepārvarēs pirmo kārtu.

Līdz ar to varam secināt, ka ceturtdaļfināla saistošākais duelis būs starp „Ķekavu” un „Talsi/Triobet”. Sezonu Talsu komanda sāka gana pārliecinoši un stabili, kādu brīdi turoties pat labāko trijniekā. Tiesa, jau tad tas šķita īslaicīgs risinājums, un tas arī vēlāk apstiprinājās. Tomēr jāatzīst, ka piektā vieta bija absolūti pelnīta. Līdz labāko kvartetam – patālu, bet pārējie arī tā īsti tuvumā Talsiem nav tikuši. Redzēsim, kādus pārsteigumus izslēgšanas spēlēm būs pataupījis Latvijas izlases uzbrucējs Artis Raitums, kā arī viņa sabiedrotie. Ja gribat kādas prognozes, tad Talsi gaidāmo karu neuzvarēs, bet atsevišķas kaujas – ļoti iespējams.

6. vietā regulāro čempionātu diezgan negaidīti noslēdza Latvijas florbola ilgdzīvotāji FK „Bauska”, kas ir nemainīga virslīgas vērtība jau kopš pirmās sezonas. Lai arī lielie panākumi parasti izpaliek, visu cieņu par ilggadību un stabilu ieguldījumu florbola lauciņa kopšanā. Lai arī visu sezonu komanda vairāk vai mazāk staigāja pa naža asmeni, savus līdzjutējus turot pastāvīgā spriegumā, tomēr sezonas izskaņa bija ja ne ļoti veiksmīga, tad vismaz stabila, februārī nopietni liekot padrebēt arī „RTU/Inspecta”, kā arī divreiz uzvarot tiešos konkurentus „Ulbroka/FS Masters”. Teicama aukstasinība cīņā par vietu zem saules. Maz ticams, ka Bauskas komanda spēs pielikt kāju priekšā cēsnieku pavasara reidam, taču notupties uz ceļiem viņi noteikti negrasās.

Kur SK „Pārgauja”, tur ažiotāža. Viņnedēļ, kad vietu dalīšana vēl noritēja pilnā sparā, Stalbē SK „Pārgauja” uzņēma savus sīvākos sāncenšus „Lekringu”. Zinoši ļaudis teica – ir jābrauc un tas mačs jāskatās, jo abām komandām ir tik saspīlētas attiecības, ka briest...klope. Tā kā vienu šo komandu savstarpējo tikšanos jau šosezon klātienē biju vērojis un gandrīz iesnaudies, atmetu ar roku – kas gan tur varētu būt...Tagad kožu pirkstos – i klope, i policija esot bijusi Stalbē. Starp citu, sezonas laikā mazliet paķimerējoties ap oficiālajiem protokoliem un norādīto skatītāju skaitu tajos, sanāca, ka SK „Pārgauja” ir komanda, kuru skatās visvairāk. Arī izbraukumā. Bija reāla iespēja, ka SK „Pārgauja” izslēgšanas spēlēs varētu tikties ar „Lekringu”, bet pēdējā kārtā, kā jau augstāk minēts, „Lekrings” negaidīti zaudēja „Rubenei” un no principiālajiem sāncenšiem, var teikt, izmuka. Jāteic, maz ticams, ka šosezon mēs šo Vidzemes karstasinīgo derbiju vēl redzēsim. 7. vieta regulārajā čempionātā – tas, atskatoties uz sezonas tendencēm, ir mazliet zemāk nekā gaidīts, taču šosezon arī iekļūšana izslēgšanas spēlēs ir panākums. Visiem!

Liepājas „Kurši” ir neprognozējama komanda, taču šosezon bija sevi pierādījuši kā diezgan drošus pretendentus uz iekļūšanu labāko astoņu komandu pulkā. Šādu prieku gandrīz laupīja neveiksmīgais februāris, kur četri zaudējumi piecās spēlēs, tostarp arī fiasko pret tiešajiem konkurentiem Bausku (2:10), kā arī sāpīgs zaudējums Kurzemes derbijā Talsiem un tam sekojošais trenera Mārtiņa Krūma lamu vārdu salūts tiesnešu virzienā un disciplinārais sods par šādu vaļību. Ja ne sezonas gaitā pacietīgi iekrātie punkti, sapnis par izslēgšanas spēlēm paliktu izsapņots, priekšā palaižot „Rubeni”. Tiesa, izslēgšanas spēles sākt, esot izliktiem ar astoto numuru, nav nekāda medus maize, bet jāsaka – šosezon noteikti neviens no četriem ceturtdaļfināla pāriem nebūs formalitāšu kārtošana.

Četrām komandām jau sezona ir beigusies. Straujā paaudžu maiņa ir likusi „Rubenei” pirmo reizi beigt sezonu februārī jeb – ziemā. Zīmīgi, ka pat daudziem florbola pazinējiem šīs tradīcijām pārbagātās komandas sastāvs sezonas sākumā bijusi grūti atminama mīkla, bet sezonas izskaņa jau parādīja, ka skats uz dzīvi nebūt nav tik drūms un bezcerīgs.

10. vietā „Ulbroka/FS Masters”, kas arī skrējienā pēc izslēgšanas spēlēm piedalījās pilnīgi visu sezonu, bet nespēkā pakrita pašā finiša taisnē. Taču, ņemot vērā spēlētāju sagatavošanas konveijeru un jau šosezon parādītās pazīmes, ulbrokieši ar neviltotām cerībām var raudzīties uz nākotni. Jākrāj pieredze, meistarība un muskuļi vēl – tad arī izslēgšanas spēlēs būs argumenti, nevis piedalīšanās.

11. vietā, nomaļus no visām izslēgšanas spēļu intrigām, visu sezonu turējās un arī finišēja FK „Valmiera”. Jāteic, atsevišķas spēles parādīja, ka komanda nebūt nav bezcerīga („Lielvārde” sezonas beigās pat bija spiesti spēlēt pagarinājumu!), taču šoreiz bija nomaļus no visiem. Arī no pēdējās vietas, ko apsteidza par 12 punktiem. Nākotnē jādomā, kā nodzēst tos 13 punktus, kas šķīra no izslēgšanas spēlēm. Jaunatnes dārziņš ir sakopts, pilsētā ir iespējams arī studēt – visi priekšnoteikumi stabiliem un ilglaicīgiem panākumiem nākotnē. Tikai jāstrādā.

Jāstrādā daudz vēl ir arī virslīgas debitantiem Ķekavas „Buldogiem”, kas pērn 1. līgas čempionātu noslēdza 3. vietā, taču dažādu peripētiju dēļ virslīgā tomēr nonāca. Brīžiem gāja pat ļoti smagi, taču sezonas beigās skats uz dzīvi jau bija mazliet labāks – gāja vienkārši smagi. Zaudējumi nereti pat ar 20 un vairāk vārtu starpību, taču šī ir tā komanda, kurai nevajadzētu mest ar akmeni, jo: 1) tika izcīnīta arī vēsturiskā uzvara, ar ko apsveicam; 2)klubam ir teicama piramīda gan zem vīru, gan dāmu virslīgas komandām, kas noteikti nākotnē nesīs arī prieka brīžus un varbūt pat kādu cēlmetāla gabalu. Vien ir vajadzīgs laiks, pacietība, racionāls darbs un racionāli lēmumi. Nu, nav normāli, ka tādā „lielpilsētā” kā Ķekava ir divas virslīgas komandas, no kurām vienai ir panākumi, bet nav sistēmas, bet otrai savukārt ir sistēma, bet nav panākumu. Kungi un dāmas, varbūt nenāktu par ļaunu aprunāties?