Atņemt treniņtērpus... Lai dzīvo Latvijas hokejs!
Latvijas hokeja izlases puišiem pēc pasaules junioru čempionāta tagad esot jānodod federācijai izsniegtie treniņtērpi. Nūjas varbūt varēšot paturēt... Vai kādam vēl ir jautājumi par Latvijas jaunatnes/junioru attīstības programmu.
Teju būs apritējis mēnesis, kad tauta iecepās par U20 izlases zaudējumu Kanādai – tovakar mūsu sietā krita sešpadsmit ripu. Pēc tam bija vēl gandrīz pa desmit vidēji spēlē, taču vienu uzvaru izcīnījām, vēstures ailēs ierakstījām devīto vietu un atgriezāmies mājup no Ziemeļamerikas kā jau daždien nopērti suņi. Tagad, kad brūces aplaizītas, varam atgriezties pie jautājuma – kas tas bija? Mūsu vieta, nelaimes gadījums, sakritība...
„Mūsu Lavijas jaunatnes hokeja sistēma ir tāda – ka nav sistēmas...”, apmēram tā sarunā ar šo rindu autoru trīs nedēļas pēc pasākuma atzina viens no šīs pēdējās junioru komandas oficiālajiem pārstāvjiem. Kā noprotams, pie sistēmas pieder arī tas, ka neviens par šiem jautājumiem nerunā atklāti. No kā baidās? Puišiem pēc čempionāta Latvijas federācijas vadība nolēma izteikt „fui” par neapmierinošo sniegumu – viņiem tagad visiem esot jānodod izsniegtie valstsvienības treniņtērpi, jakas... Viens no komandas teica, ka tas esot sūds – galvenais, lai nepaņemot nost nūjas. Padomāju: jā, tas patiešām ir principiāls jautājums, atņemt sporta tērpus ar uzšuvēm... Kur tos var likt Lipmans? Izmazgās, pāršūs un dos nākamajam gada gājumam, citām paaudzēm? Tā mēs to veļu te hokeja saimniecībā mazgājam – tiešā un pārnestā nozīmē. Nez – vai kanādieši arī ir atdevuši savas bikses par izcīnīto sudrabu, kas viņiem savās mājās nebija plānota vieta? Krievi, čehi, zviedri – tur ne tikai treniņtērps jāatņem, pasē zīmogi jāiespiež, ka nācijai kauns... Latvieši sāk ar lupatām – jo mums ir sistēma. Ironizēju...
Patiesībā ironijas šajā gadījumā nebūs pa daudz, ja reiz mēs ar šādu lēmumu sodam paaudzi, kas līdz divdesmit gadu vecumam tomēr ir izturējusi līdz lielā hokeja slieksnim. Cik mums šajā vecumā vēl ir labi – sauksim viņus par konkurētspējīgiem – hokejistu? Pieci, desmit... Vairāk nav. Tiem, kas neaizbrauca – vismaz neko neatņems. Bet, tie, kas iekļuva izlasē, kas tomēr jebkurā situācijā ir goda lieta – soda mērs ir atbilstošs mūsu izpratnei par kārtību trauku veikalā, kam cauri izgājis zilonis. Kādu vēstījumu dodam pārējiem – tiem, kas trinās aiz muguras un kaut kādā dīvainā kārtā kaut ko pie sevis ar vecāku muti un naudu murgo par profesionālo hokeju? Mēs gadu mijā aizvedām uz Kanādu hokeja izlasi, kas ir noteikta vecuma Latvijas labākais, ko esam spējuši radīt? No šīs komandas mums lielajā hokejā gaisu apostījuši divi – Bukarts un Cinks kā Rīgas „Dinamo” ceturtās maiņas produkti, ar visām no tā izrietošajām sekām. Piemēram, čehiem vismaz desmit sanāca no Kanādas labākajām junioru līgām. Mums pat sliktākajās nav ko savējos meklēt. Kanādiešus, amerikāņus un zviedrus pat negribas piesaukt – tas patiešām ir cits līmenis, kur mums nav vietas. Aculiecinieki tā arī pasaka: tie stiprie mums sameta kaudzi ne jau tikai tāpēc, lai katrs savā individuālajā statistikā ierakstītu pa trīs četriem punktiem, bet – lai mēs saprastu, ka šajā līmenī sitīs līdz galam. Līdzjūtību viņi var izteikt uz ielas, bet ledus laukumā šis respekts – sak, ielāgojiet uz ilgiem laikiem, ka meklēt savu vietu starp elites komandām jums nevajadzētu – tiek iedzīts pat ar principiālu naidu. Jā, bet, ja reiz esam tur nonākuši – jāpacieš vien ir...
No šīs U20 izlases visos vecumos labākais ir bijis Roberts Bukarts un tāds viņš arī aizveda savējos uz pasaules čempionātu. Savā ziņā Roberts ir bijis tāds kā atskaites punkts līdzaudžu meistarībai – viņš iet pa priekšu, pārējie aiz viņa. Tēvam bija iespēja dēlu pavazāt pa Krievijas junioru komandām un atkal viņš ir kā lineāls – davai, darām kā Bukarts, vai vismaz tuvu tam. Neko mēs pārmest nevaram, jo mums ir tikai viens tāds uzbrucējs un – arī tēvi ar tādām iespējām un fanātismu nav daudz. Ģimene tā redz jaunā hokejista lēcienu pa meistarības kāpnēm un neko viņiem nevar citu ieteikt. Beigu galā savas sešas ripas Robčiks šajā čempionātā guva – pret slovakiem, šveiciešiem un austriešiem. Ja vēl piemet klāt tās divas pirms turnīra pret Krieviju – vispār glauna statistika. Ko citi? Arī spēlē hokeju - kāds pazelē tabaku aiz priekšlūpas, citam vienkārši tā sanāca, jo nav jau konkurences... Treneris Ēriks Miļūns apgalvo, ka attieksmes ziņā gan treniņos, gan spēlēs no šīs komandas vienkārši izcils esot Roberts Maziņš. Mēģinām atcerēties šo uzvārdu, jo hokeja speciālisti paredz, ka tādi nekur nepazūdot. Starp citu, mīcījies pa Ziemeļamerikas sava vecuma gadījuma/iespēju komandām. Cits stāsts būšot aizsargs Ralfs Freibergs, kam uzreiz pēc šī čempionāta izdevās iegūt vietu vienā Dalasas (Teksasa, ASV) junioru labākajām vienībām. Viņu gan esot aizrunājuši pirms turnīra, taču tas tagad neko nemaina. Laikam jau arī uz nomācošā fona vari savas kvalitātes apliecināta, ja vien nenolaid rokas un degunu. Zīmīgi, ka Freibergs A grupā pie divdesmitgadniekiem uzspēlēja jau pērn – šogad bija otrā reize, bet puikam vēl viens gads rezervē. Solīdi, iespaidīgi, patīkami.
Vai vajag vairāk? Gribētos, bet – ja nav lemts un nekad tā nebūs savādāk... Pērn ar visu palikšanu A grupā tā sauktajiem izlūkiem bijis jāpieraksta tikai vārtsarga Enkuzena uzvārds – citi no Latvijas junioriem neesot bijuši tā vērti. Kolēģis Matulis jau rakstījis – ja no katra gada gājuma varam izcelt pie lielā pieaugušo galda vienu, divus – nu, ja paveicas – tad visus trīs hokejistus - uzskatām, ka paaudžu maiņa ar zināmām grūtībām, bet tomēr notiks. Vai junioru spēles A grupā ir devušas vēl kādas atziņas? Jā, nepalieciet Latvijā. Skarbi skan, bet, ja ir iespēja – jābrauc prom. Meklējiet konkurētspējīgus sakarus, komandas, atsaucīgus trenerus. Jā, nebūs viegli, uz paplātes nevienam neko klāt nepienesīs, bet šāda piespiedu prombūtne ar cerībām kādreiz kaut ko sasniegt, vienā otrā uzšķiļ vajadzīgo izdzīvošanas instinktu un norūda raksturu. Bet hokejā bez rakstura – ar mammas termosu un tēva sviestmaizēm – neko pasākt nevar. Neesam baltkrievi, kas atļaujas arī pēc zaudējumiem principiāli investēt attiecīgā vecuma hokeja paaudzē. Latviešiem sanāk no citas puses. Ar atņemtiem tērpiem, nenotikušām treniņnometnēm, neapmaksātām aviobiļetēm - un tā tālāk... Vai tāpēc mēs hokeju mīlam mazāk?
+9 [+] [-]
+7 [+] [-]
+5 [+] [-]
+1 [+] [-]
+7 [+] [-]
+7 [+] [-]
Es gribētu teikt - publisks FUJ LHF!
+5 [+] [-]
+2 [+] [-]
+4 [+] [-]
[+] [-]
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
+4 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Cita lieta, ka ik pa laikam uzpeld visādas tiešām idiotiskas lietas attiecībā uz naudām - vecie stāsti par apdrošināšanām, veciem ūdeņiem, utt., utjpr., tagad vēl arī tie treniņtērpi...
-1 [+] [-]
Otrs faktors treniņnometne - parodija, par kuru Robis Bukarts videointervijā izteicās pietiekami tieši, ka treniņnometne bijusi par "īsu" un poļi vāji.
P.S. Nākamgad šamējie pa II divīziju.
+1 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]