Vai slavas dienas atgriezīsies Liverpūlē?

Labāk atcerēties pagātni...

12. martā klubs nosvinēja apaļu jubileju – tam palika 120 gadi. Tas, protams, nav maz pat tādā tradīcijām bagātā sporta veidā kā futbols. Kas pa šo laiku ir iespēts? 18 reizes ir izcīnīts Anglijas čempionu tituls, septiņas reizes iegūts Futbola asociācijas kauss, astoņas reizes iegūts Līgas kauss, piecas reizes uzvarēts Čempionu līgā, trīs reizes UEFA kausā (tagad – Eiropas līga) un trīs reizes ir iegūts arī UEFA Superkauss. Anglijā viņiem, vērtējot izcīnīto trofeju kolekciju, ir tikai viens pretinieks – „Manchester United”.

Šis uzskaitījums ir ļoti solīds un godājams, taču – tā ir pagātne. Ja atskaita šogad izcīnīto Līgas kausu, tad pēdējais vērā ņemamais panākums ir meklējams 2006. gadā. Vēl pēc gada tika sasniegts Čempionu līgas fināls, bet pēc tam – pamazām, pamazām, taču uz leju. Premjerlīgā vispār „Liverpool” klubs nav uzvarējis nekad! Proti, kopš šo turnīru tā sauc kopš 90. gadu sākuma. Tieši neveiksmes nacionālajā čempionātā fanu sirsniņas nomāc visvairāk, un mierinājumu gūt ir grūti, jo no līderu grupas leģendārais klubs ir attālinājies tālu, iepriekšējo sezonu noslēdzot 8. vietā. Šogad sokas vēl bēdīgāk – sezonas sākumā atradušies pat izkrišanas zonā, tagad beidzot ir ielauzušies pirmajā desmitniekā, taču bez garantijām tur noturēties. Tiesa, tā ir situācija, ko atspoguļo skaitļi.
Īpaši liels kritums ir vērojams tieši pēdējos gados, kad neizdodas pat pietuvoties labāko kvartetam, kura sasniegšana pat ne tajos labākajos laikos kādreiz bija norma. Izcīnītās vietas premjerlīgā pēdējās trijās sezonās: 7. ; 6. un 8. vieta. Kas vainīgs? Varianti, kas tiek minēti, parasti ir divi – treneri un īpašnieki.

Ārzemnieku tuvredzība

Vēsturi veido cilvēki. Ja tā ir spilgta, tad to ir veidojušas spēcīgas personības, kā tas ir „Liverpool” kluba gadījumā. Bobs Peislijs un Bils Šenklijs ir divi no visu laiku izcilākajiem futbola treneriem, kuru harismas un leģendas priekšā nobālējuši ir visi nākamie speciālisti, kas pārņēmuši kluba galvenās komandas vadības grožus.
Kopš 80. gadu beigām galvenā trenera uzvalkā ir iemēģināti gan bijušie spēlētāji, gan ārzemju treneri. Pēdējie divi ārzemnieki – Žerārs Uljē un Rafaels Benitess. Pirmais strādājā piecus gadus (1998 - 2003), bija ļoti harismātisks, arī gana veiksmīgs (vienā no sezonām pamanījās izcīnīt trīs trofejas), taču labi iesākto darbu aprāva smaga sirds operācija 2001. gadā. Uljē ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem treneriem pie „Liverpool” stūres. Panākumu viņam netrūkst: gadsimtu mijā viņš paveica to, kas neizdevās daudziem priekštečiem – atgrieza komandu Čempionu līgas apritē. Vēl pirms tam viņš bija atklājis Stīvenu Džerardu, ļāvis uzplaukt Maiklam Ouvenam. Uljē vēl joprojām tiek slavēts par teicamo ožu transfēru tirgū – kā lielākā veiksme tiek minēta kluba leģendas Sami Hīpija iegāde, tāpat arī tādas futbola leģendas, kā Ditmārs Hamans, Vladimirs Šmicers un Emils Heskijs savas labākās spēles aizvadīja tieši Liverpūlē, pateicoties Uljē vīzijai un izmanībai.

Taču, kā jau augstāk minēts, viņš ir teju vispretrunīgāk vērtētais treneris, jo tikpat daudz tirgū ir bijis arī neveiksmju. Piemēram, El Hadži Diufs, horvāts Igors Biščans, Salifs Diao un vēl daži citi āfrikāņi. Uljē bija tik pārņemts ar 2002. gada Pasaules kausā redzēto, ka iepirka veselu āfrikāņu desantu, un šis notikums tad arī ievadīja beigu sākumu. Nesen gan viņš izteicās, ka Krištianu Ronaldu ir pamanījis pirms „Manchester United”, bet kluba vadība šādam darījumam nav noticējuši. Tas tā – sevis aizstāvībai par reizēm pārmesto neizveicību transfēru tirgū.
Pēc jau pieminētās sirds operācijas nekas vairs nebija tā, kā agrāk. Panākumi pasliktinājās – precīzāk, to nebija vispār. Tieši „Liverpool” nokārtoja to, ka visa Eiropa, pat pasaule uzzināja par tādu klubu kā „Basel”, kad Liverpūles bagātnieki nespēja Čempionu līgā nevienā no divām spēlēm tikt galā ar šo komandu, neizkļūstot no apakšgrupas.
Grūti gāja arī premjerlīgā – fani bija nikni par vājajiem rezultātiem, kas, dārgi iepērkoties transfēru tirgū, bija kļuvuši tikai sliktāti. Fani izdarīja spiedienu, tribīnēs bija manāmi plakāti, kas aicināja beigt tērēties un izcīnīt kādu premjerlīgas titulu. Tas viss vilkās kopā mezglā. Ir tāda leģenda, ka – ja „Chelsea” kādreizējais pussargs Jespers Gonkjers nebūtu spēlē par 4. vietu premjerlīgā pārspējis „Liverpool” tā laika vārtsargu Dudeku, tad, iespējams, Romāns Abramovičs, kas todien bija stadionā, nekad nebūtu iegādājies „Chelsea” klubu. Bet notika tā, kā notika - „Liverpool” vadības groži tika uzticēti Benitesam, bet „Chelsea”, kas bija kvalificējušies Čempionu līgai, kļuva par pasaules futbola grandu.

Tuvredzība, neļaujot izpausties kluba akadēmijas audzēkņiem, arī tika pieskaitīta pie Uljē sliktajām īpašībām. Par spīti tam, ka Francijā šis treneris bija iemantojis tieši jauno spēlētāju attīstītāja slavu. Rafaels Benitess pie „Liverpool” stūres aizvadīja ļoti košu laiku. Košs kļuva arī „Liverpool” sastāvs, kurā ar laiku meklējami bija vairs tikai divi angļi – Stīvens Džerards un Džeimijs Karagers.

Pat tagad zobgaļi vēl smej un prāto, vai maz Benitesam kāds ilgajā laikaposmā, ko viņš pavadīja Liverpūlē (6 gadi), vispār pateica, ka klubam ir arī jauno spēlētāju akadēmija. Nesen lasīju, ka mūsu premjers atkal lieto terminu „Gāzi grīdā!” politika, kas varētu labi raksturot arī Benitesa laiku Liverpūlē. Tirgū bija lielas veiksmes (piemēram, Toress, Šabi Alonso...) un arī lielas neveiksmes (Akvilani, Robijs Kīns u.c.). Viss – gluži kā Uljē laikos.
Benitesa laiku Liverpūlē var sadalīt divos nogriežņos: 1) līdz 2009. gada 1. janvārim, kad bija uzvarēts gan Čempionu līgā, gan Futbola asociācijas kausā, kā arī pirmo reizi kopš 1996. gada „Liverpool” kalendāro gadu noslēdza kā premjerlīgas līderi. 2) no 2009. gada 1. janvāra, kad sākās jauns – pārmaiņu – gads. Premjerlīgas tituls atkal netika izcīnīts, šo neveiksmi visi pārdzīvoja īpaši smagi, bet vasaras transfēru tirgū tika piedzīvots absolūts fiasko, pazaudējot Šabi Alonso un Arbelou, vietā neatrodot cienīgus aizstājējus. Tos, kuri bija noskatīti, nocēla citi klubi, un vispirms jau fanu pacietības mērs bija pilns. Atkal var vilkt paralēles ar Uljē laikiem, kad pēc otrās vietas premjerlīgā sekoja nevis loģisks un ilgi gaidīts solis uz priekšu, bet vairāki soļi atpakaļ – visos turnīros!

Kopumā vairāk nekā 10 gadus „Liverpool” klubu vadīja ārzemju treneri, kuri sasniedza īslaicīgus panākumus, taču pa abiem kopā iedzina vienu lielu, sarūsējušu naglu „Liverpool” zārkā. Tuvredzība, komplektā ar dažādām gan paredzamām, gan neparedzamām ligām, atstāja slaveno klubu un tā fanus pie sasistas siles. Angļu treneri cenšas vilkt ārā komandu no dubļiem, taču rati jau labu laiku kā ir iestrēguši dubļos...

Angļu vaibsti nepalīdz

Ne Rojs Hodžsons, ne Kenijs Dalglišs nespēja „Liverpool” atgriezt Čempionu līgas zonā jeb premjerlīgas labāko kvartetā. Nākot pie varas britu treneriem, mainījās domāšana kluba komplektācijas jautājumos. Hodžsons acīm redzami domāja ārpus rāmjiem, meģinot darīt to, ko savā karjerā prata vislabāk – sasniegt labus rezultātus ar ierobežotiem resursiem. Nav īstais klubs, kur to darīt. Pārdevis Maskerano, vietā nenopērkot neko jaudīgu, Hodžsons radīja augsni tam, lai klubam sagādātu izgāšanos. Jau pēc gadu mijas buksējošais „Liverpool” meklēja jaunu treneri, atkārtoti pie sava kluba stūres ļaujot sēsties publikas mīlulim Kenijam Dalglišam.

Viss izskatījās cerīgi. Dalglišs, gatavojoties aizvadītajai sezonai, transfēru tirgū vērsa uzmanību uz angļu futbolistu piesaiste. Jāteic, „Liverpool” kļuva angliskāki – sezonas sākumā ierasto divu vai pat viena angļu futbolista vietā mēs laukumā redzējām pat sešus! Lai cik simpātiska arī uz papīra neizskatītos Dalgliša komanda, laukumā viņiem patiešām nebija reālu argumentu lieliem panākumiem. Vispirms jau patraucēja biežā Džerarda prombūtne – „Liverpool” bez viņa bija pilnīgi cita, absolūti nebaudāma un apjukusi komanda. Suaress uzbrukumā vēl nevilka, Toresa vairs nebija, Džerarda bieži nebija, bet Čārlijs Adams varēja arī nebūt. Hendersons atstāja pārmaksāta spēlētāja iespaidu, bet Stjuarts Dounings kārtējo reizi ar savu sniegumu parādīja, ka pilnībā nav realizējis savu talantu. Arī Dalgliša vadītie rati bija iestiguši dubļos, turklāt bez pazīmēm kādreiz izkļūt. Nācās rakt tālāk.

Stērlings nes lāpu un gaida palīgus

Pavisam nesen puisim vārdā Rahīms Sterlings palika 18 gadi. Dāvanā viņš saņēma ilgtermiņa (5 gadi) līgumu ar „Liverpool”, kas ir iesaiņots kopā ar cerību kaudzi. Klubs cer, ka tieši Sterlings palīdzēs „Liverpool” atgriezties virsotnē, bet Sterlings cer, ka tieši šā kluba sastāvā kļūs par futbola superzvaigzni. Izskatās cerīgi.
Sterlings jau ir paspējis gūt pirmos vārtus premjerlīgā, kā arī debitēt Anglijas izlasē. Viņš ir trešais visu laiku jaunākais vārtu guvējs kluba vēsturē, sev priekšā palaižot tikai tādas leģendas, kā Maikls Ouvens un Robijs Foulers. Ātrs, centīgs, talantīgs. Pagaidām tiek daudz apbižots no pieredzējušo pretinieku puses. Sterlingam, šķiet, ir viss, lai kļūtu par „Liverpool” veiksmes nūjiņu, par spēlētāju, kas aiz sevis ved visu komandu. Ar lāpu rokās ved to pretī gaišākiem laikiem.

Skaties, kur gribi, bet par jauno (arī pēc pases – tikai 39 gadi) „Liverpool” galveno treneri Brendanu Rodžeru ir grūti atrast kādu sliktu atsauksmi no futbola ekspertiem. Viņu slavējis, starp citu, ir arī Žerārs Uljē, viņu slavē arī prese. Paskatoties kopvērtējuma tabulā, var rasties jautājums – kāpēc? Rodžers atstāj nelokāma trenera iespaidu, ir atnācis ar skaidru vīziju – vērstu jauno spēlētāju virzienā -, kā sasniegt virsotnes Anglijā.
Tieši Rodžera vadībā ir uzplaucis Luiss Suaress, kurš arvien pārliecinošāk izskatās premjerlīgas futbolā. Tieši Rodžers - gluži kā Uljē ar Džerardu savulaik – var uzsist sev pleca par to, ka Rahīms Sterlings ir nonācis Anglijas izlases kandidātu sarakstā. Ravēšana – Oskara Morozova apzīmējums šā trenera darbībām bija ļoti trāpīgs. Un pagaidām šī ravēšana ir veiksmīga un saprātīga, atsakoties no Čārlija Adama, taču iegādājoties vairākus gados jaunus spēlētājus. Pasekojot nedaudz līdzi tam, par ko tagad baumo „Liverpool” sakarā, domājot par janvāra transfēru tirgu, arī tur figurē tikai gados jauni, taču talantīgi spēlētāji. Arī spēle pamazām izskatās arvien saturīgāka, bet vesels Stīvens Džerards ir naudā nenovērtējama vērtība.

Pašlaik Rodžera „Liverpool” modelis ir sava ceļa sākumā, tam ir jādod laiks. Ja viņam, kluba vadībai un faniem pietiks pacietības, tad pēc pāris gadiem „Liverpool” var atgriezties elitē, bet, ja turpinās likt akcentu uz jaunajiem futbolistiem, it sevišķi pašu audzinātajiem, tad var noiet to pašu Dortmundes „Borussia” ceļu – savas kopsakarības šo komandu stāstos ir. Ko darīt, ja neizdodas? Tad laikam būs jāpārdod dvēsele velnam (šeiham)...