Indrašim, Meijam, Ankipānam mēneša līgumus!

Vai nu maz audzināšanas darbu izdomāts pasaulē? Kopš savas dzimšanas KHL līga kopēja 90 procentus no „lielā brāļa” NHL. Tai skaitā ietilpst arī hokejistu ietekmēšanas metodes, ja viņš netiek uzskatīts par gana labu. Var izlikt uz letes par velti, var nosūtīt uz farmklubu, var atlaist uz visām četrām debespusēm, kā tas tikko noticis ar amerikāni Robu Šrempu, var nelaist pie spēlēšanas vai, kas gan mūsu klubam nav aktuāli, samainīt uz kādu Sibīrijas metalurģijas pilsētu pret labāku aktīvu. Padomju laikā bija vienkāršāk – ja priekšnieks uzskata, ka neesi labi strādājis, vari palikt bez prēmijas. Un nekādas arodbiedrības nelīdzēja!

Tomēr hokeja klubiem parasti ir skopi saimnieki, kas, pirmkārt, neparko negribēs izmaksāt daļu algas par ātrāku palaišanu mājās, neatstrādājot līgumu kaut par gāzes ventiļu skrūvētāju (kā tev paveicās, Rob!), un, otrkārt, neparko neatzīs savas un menedžmenta kļūdas, kuras, atlaižot spēlētāju, kurš pirms sezonas ņemts kā teju nākamā NHL zvaigzne, tomēr nāktos atzīt.

Skatāmies alternatīvas! Tikko kolēģis bija izcēlis eiro zemē Slovākijā Žiļinas apkārtnē varoņdarbus sastrādājušo izlases štata bokseri Kobi Jasu. Un bija, par ko! Divi vārti pirmajā spēlē, divas rezultatīvas piespēles – otrajā, viena – trešajā. Ar tādu spēli Koba var tikt ne tikai uz pasaules čempionātu, bet arī uz olimpiskajām spēlēm!

Vai Jass tā turpinās visu sezonu? Visdrīzāk nē, jo neviens fizioloģisko īpatnību dēļ nevar visu laiku lekt augstāk par noteiktu organisma detaļu. Kāpēc tagad tik labi sanāk? Veiksme? Tomēr meistarība? Ideāli partneri un auni pretinieku vārtos? Organizācija, kurā gribas pavadīt visu atlikušo karjeru? Visdrīzāk tomēr ar klubu parakstītais līgums, kas paredz... pārbaudes laiku. Kādreiz kolēģis Jānis Matulis ar cieņu izteicās par divkārtējo Stenlija kausa ieguvēju Marku Hartiganu, kurš uz divām sezonām bija pietauvojies arī Rīgā, ka viņam ir laba leģionāra iezīmes – labi spēlē sezonas sākumā (kad treneri novērtē pirkumu) un sezonas beigās (kad vadība domā par līguma pagarināšanu arī uz nākamo sezonu). Tad kāds brīnums, ja arī Jasu Koba pa laukumu, nevis slido, bet lidinās? Ēst taču grib katrs, un līgums turpmākajai sezonas daļai jānopelna.

Otrs piemērs ir cits Stenlija kausa ieguvējs, mūsu pašu Sandis Ozoliņš, kuru Mitišču atlanti lenca ilgi un uzmanīgi, bet jūdz vēl uzmanīgāk. Arī Sandim pirmais līgums ar klubu bija mēnesi ilgs pārbaudes līgums. To (pārbaudi) viņš izturēja un saņēma... vēl vienu mēnesi ilgu pārbaudes līgumu! Vai nu tas saistīts ar Ozoliņa kvalitātēm, vai trenera nespēju novērtēt labu produktu jeb ar stratēģisku domu par nākotni (ja vēl pēc mēneša „Atlant” ir turpat, kur tagad, vai pat vēl arī zem rīdziniekiem, tad jāsāk domāt jau par nākamo sezonu, un Ozoliņam vairs nav jēgas maksāt), tas lai paliek kluba ziņā. Taču precedentu viņi ir radījuši.

Ja ir šāds precedents, „Dinamo” vadoņiem vajadzētu aizdomāties par iespēju noslēgt pārbaudes līgumus kaut ar visiem komandas hokejistiem. Kā kāds nevelk vai neatpelna savu naudiņu, līgums beidzas, un puses „laimīgi” šķiras vai arī vienojas par krietni zemākiem pakalpojumu izcenojumiem, „Dinamo” tiek pie peļņas, VID pie ienākumiem, un visa Latvija dzīvo labāk, jo arī hokejisti laukumā lido. Protams, ar vājiem nerviem un švaku meistarību ilgi savu lietderību pierādīt neizdosies. Tomēr tāpēc jau „Dinamo” maksā lielajam vairumam latviešu spēlētāju, atšķirībā no ārzemniekiem, lielākas līguma summas, lai viņi varētu spēlēt savu skatītāju priekšā, nevis malties par daudz zemākām summām padsmitajās dažādu Eiropas valstu līgās. Un pretī prasa godīgu darbu. Ja kādu no pusēm kas neapmierina, pēc mēneša notiek attiecību pārskatīšana, tāda kā darbības kvalitātes novērtēšana. Tad, piemēram, uz somu zemi aizceļojušajam Rautakalio nebūtu jārunā par Mikus Indraša attieksmi, nebūtu jāskatās zobos Rodrigo Laviņam, Ģirtam Ankipānam vai Sašam Ņiživijam, domājot, vai ir gana vecs, vai jādomā, ko darīt ar vārtos metēju hokejistu, kurš sezonas laikā labi ja pāris reizes iededz sarkano spuldzīti aiz pretinieka vārtiem (ekonomē taču!). Puses paspiež rokas un draudzīgi šķiras, bet vietā tiek paņemts cits, kuram vēlēšanās sevi apliecināt ir pārpārēm, - kā mūsu Jasam, kā „Dinamo” savulaik Nieminenam, Kazaņā izbrāķētajam Hosam vai zviedru vārtsargam Sperlem vai kanādietim Fosteram. Tikko baterijas tukšas, mainām. Tikko zvaigžņu slimība klāt vai hokejs atēdies, palīdzam to saprast. Nav jēgas mocīties pret savu gribu. Galu galā, nav jau arī Savicka kantoris nekāda labdarības iestāde. Veči, nekā personīga! Būs labi, kā saka Armands Puče! Ja ne šajā, tad nākamajā sezonā.