Maģiskās robežas: 100 metri 10 sekundēs

Patiesībā Armīns Harijs tieši 10 sekundēs (tolaik rezultātus fiksēja ar rokas hronometru) 100 metrus veica trīs reizes un pirmo reizi to izdarīja jau 1958. gada 6. septembrī Frīdrihshāfenē (tajā gadā Harijs jau bija kļuvis par Eiropas čempionu 100 m skrējienā), taču viņa rekordu pedantiskie tautieši neatzina. Kā vienā no savām intervijām un savā grāmatā stāstīja Harijs, tad kaut kas tamlīdzīgs varēja notikt tikai Vācijā un noteikti ne Itālijā vai Spānijā, Krievijā vai ASV un kaut kur citur. Proti - visi nobijās, kad ieraudzīja Harija rezultātu 10,0 s un neviens nespēja noticēt, ka tā patiešām varēja būt. Tika pārbaudīti hronometri un pavēja ātrums - viss kārtībā. Tika pārbaudīti pat tiesneši. Arī nekādu iebildumu. Tad ķērās klāt skrejceļam un tajā arī atrada ieganstu, lai pasaules rekordu neieskaitītu. Noteikumi paredzēja, ka 100 m skrējienā skrejceļa slīpums nedrīkst pārsniegt 10 cm, piecos celiņos no sešiem tas bija mazāks, bet tajā, pa kuru skrēja Harijs - 11 cm... Šis viens centimetrs arī visu izšķīra, kaut gan patiesībā tas neko nevarēja ietekmēt.

1960. gada 21. jūnijā Cīrihē pasaules rekordu un 10,0 s robežu Armīns Harijs sasniedza...divas reizes! Viņam bija fantastiska starta reakcija, jau nereti iepriekš un arī vēlāk starteri apturēja skrējienu, uzskatīdami, ka Harijam bijis pāragrs starts, kaut gan patiesībā tā nebija.

Vispār jau Cīrihē Harijam vispār bija aizliegts startēt, jo VFR vieglatlētikas savienība nolēma taupīt savus sportistus Romas olimpiskajām spēlēm (Harijs tajās uzvarēja). Harijam ļoti gribējās skriet Cīrihē, kur tolaik bija ātrākais celiņš Eiropā. Kad atļauja tomēr tika saņemta, tad izrādījās, ka uz Cīrihi vairs nav nevienas lidmašīnas. Izdevās aizlidot ar kādu kravas lidmašīnu. Nedaudz pagulējis viesnīcā, Harijs devās uz stadionu. 100 m skrējienam bija pieteikti visi tā laika labākie Eiropas sprinteri un tas bija tieši tas, ko viņam vajadzēja.

Zibenīgs starts un ļoti pārliecinoša uzvara - 10,0 s! Jauns pasaules rekords! Bet... Stop! Neviens cilvēks nevar paskaidrot, kāpēc šo rezultātu neatzina un kā jau pēc finiša varēja piešķirt Harijam pāragru startu - skrējiens ar atkārtotu startera šāvienu taču netika apturēts... Harijs bija sarūgtināts un sašutis. Pie viņa piegāja kāds žurnālists un teica, ka ka esot noteikumi, kas tamlīdzīgā gadījumā paredz skrējiena atkārtošanu, taču vajag, lai tajā piekristu piedalīties vēl vismaz divi skrējēji. Lielākā daļa konkurentu gatavojās skriet arī 200 m, taču Harijam izdevās pierunāt dažus no tiem tomēr vēlreiz noskriet 100 m. Šoreiz Harijs startā tīšām bija piesardzīgs, bet finišā hronometri atkal fiksēja 10,0 s. Skriet vēlreiz pēc nepilnas stundas - tas bija liels risks. Ja, piemēram, Harijs būtu sasniedzis par 0,2 vai 0,3 s sliktāku rezultātu, kas bija reāli, tad daudziem būtu iemesls teikt - redziet, redziet, es taču teicu, ka viņš "zog" startus! Pēc apmēram 40 gadiem Harijs satika tiesnesi, kurš bija toreiz Cīrihē starteris, un tas viņam atvainojās par netaisnīgu lēmumu anulēt pirmo skrējienu un arī tad nespēja paskaidrot, kāpēc tā rīkojies. Savukārt "Longines" un "Omega" firmu speciālisti izstudēja tā pirmā videoierakstu un paziņoja, ka pāragra starta nebija un ka viens no hronometriem pat fiksēja laiku 9,8 s...

Armīna Harija pasaules rekords noturējās (to vairākas reizes un vairāki sprinteri atkārtoja) līdz 1968. gada vasarai. Tas jau ir cits stāsts un tā jau ir cita maģiskā robeža.