Kapteiņa atsēdināšana

Pēdējā spēle pret traktoristiem bija kapteiņa murgs – gan skarbas kļūdas, gan fatālas neveiksmes, gan sapītas kājas un rokas. Pa vidu bija zaudēti vārti... Varēja redzēt bez piepūles, ka Galviņam ir sakrājies... Vispirms jau fiziskais nogurums, bet noteikti daudz lielākā mērā – psiholoģiskais. Un tas viens otru diemžēl grezni papildina noteiktās spēles situācijās. Tas, ka šāda atbildība – būt par kapteini profesionālā komandā – ne katram ir pa spēkam, skaidrs. Vai Galviņš ar to tiek galā? Cenšas. Treneris tieši Guntī ir saskatījis tās īpašības, kas vajadzīgas komandas līderim. Pats aizsargs to nav laidis pa ausu galam – saka, ka ģērbtuvē esot mainījies un arī savā stājā palicis pieaugušāks. Citi to redz, vēro, spriež... Arī uz laukuma viņam iedalīta solīda loma – daudz minūšu, daudz izspēļu, attiecīgi – daudz iespēju izcelties ar abām zīmēm. Gan plusiem, gan mīnusiem. Loģiski, ja komanda zaudē, tad tiem, kam lielākais spēles laiks, neizbēgami tiek pa vidu kritikas dzirnavām. Viņu kļūdas ir pamanāmas, jo viņi pēc būtības atrodas notikumu centrā. Ko darīt brīžos, ja redzi – kapteinis nevelk? Peka saka: „Ja cilvēks cenšas un atdod sevi visu spēlei, es neredzu problēmu. Arī tad, ja tiek pieļautas kaut kādas kļūdas – kas notiek katrā spēlē... Ļoti slikti, ja šīs kļūdas atkārtojas - tad gan to nedrīkst atstāt bez ievērības”. Rautakalio ar šo nedomā kaut ko konkrētu, tikai savus principus. Ja tos saliek kopā ar pašreizējo kapteiņa sniegumu, tad prasās „neatstāt bez ievērības”. Ko darīt?

Vienkāršākais ir Galviņu atsēdināt – uz rezervistu soliņu. Tehniski tas būtu elementāri - sak, sēdies, divi... Kā skolā. Beigu galā tādus laviņus, reķus vai cibuļskus sēdina ik pār vakaru – par līdzīgām kļūdām. Tomēr – paturam prātā fonu. Guntis ir komandas kapteinis – pirmkārt, otrkārt – komandai ir zaudējumu sērija... Ja sēdina Galviņu rezervē un klubs pēkšņi uzvar, tad kapteiņa autoritāte tiek nograuta. Ja sēdina un zaudējumi turpinās – arī tā pati autoritāte dabū pa muguru. Sak, līderis atradies, jēgas nekādas... Gudrāk būtu viņam ar lāpstu pa galvu iedot spēles laikā. Atceros, pērn Ozoliņš pēc kādas epizodes gribēja savu lielās galvas izmēru trenerim nodemonstrēt un... līdz trešdaļas izskaņai laukumā neizgāja. Tas – pret Ozoliņu, kas tomēr ir cits kalibrs. Viņš varēja apvainoties, bet saprast, kāpēc treneris tās rīkojies. Vai Galviņš sapratīs? Vispār jau muļķīga retorika – ja nesaprot, kam mums tāds kapteinis vajadzīgs? Tajā pašā laikā, šis nav „tāds kapteinis” – viņš ir zaļš un neapburzīts, šajā skolas solā viņš ir pirmgadnieks, nemaz nerunājot par to uzticības vezumu, ko treneris viņam vienpersoniski uzkrāvis. Jo redz – kapteiņi jau nepiedzimst, tie izaug... Protams, daudz patīkamāk ir būt par kapteini labā komandā, kas izcīna uzvaras. Pavisam kas cits, kā tagad notiek ar „Dinamo”. Galviņu nevar apskaust, bet vēl mazāk apskaust tagad var Rautakalio. Nesaku, ka viņa kārts ir izrādījusies tukša vai vāja – ņem kā gribi, bet Galviņš tomēr pēc meistarības ir viens no pašreizējās paaudzes redzamākajiem un meistarīgākajiem latviešu hokejistiem. Jo nemaz tik daudz viņu mums nav. Cita lieta, vai viņš paliks cietāks (labāks) pēc šiem pārbaudījumiem, vai tie nāks viņam par labu, vai tie palīdzēs komandai? Jo bez zaudējumiem par komandu kapteiņiem nekļūst.

Mainīt kapteini? Tad komandas neformālo attiecību kultūrā tiek atvērta otrā fronte, jo cilvēciski vecais „vilks” ar acīm meklēs krūmus... To var darīt tad, ja savāktas ir spilgtas personības, spēcīgi raksturi. Rīgā tas nav tik izteikti. Leģionārs kapteinis? Pie pašreizējiem kandidātiem nav jēgas pa apstāties. Ideja, ka komandai šajos apstākļos būtu kapteiņa rotācija (sezonas laikā kapteiņi mainās ik pa noteiktam brīdim), arī tagad ir nogulēta, jo tam nav apakšā vēstījums. Tagad teikt – veči, mēs pamēģinājām ar Galviņu un sapratām, ka labāk būtu kapteini rotēt, nozīmē – izmest Gunti miskastē... Neesam tik bagāti. Tas nogulēts. Atliek – paskatīties atkal uz treneri. Kapteinis ir viņa labā roka. Tā ir savā ziņā saikne ar komandu. Ja konkrētās personības sakarā Rautakalio piedos kapteinim to, ko citiem nepiedotu – tas neliecinās neko labu par trenera vadības stilu. Ja Galviņš pats to nesaprot, tad kādam tas viņam ir jāizskaidro. Tas, ja Guntis vēl galīgi ir bez kompasa šādos apstākļos, liecina viņa izteikumi pēc spēlēm (zaudējumiem). Uz jautājumu – kas šovakar komandai pietrūka? – viņš saka:
- Es nezinu... Varbūt pietrūkst pārliecības, realizējot izdevības... Jau vairs nezinu, ko lai saku...
Pēc tam jau kapteinis pasaka, ka laikam lielākā vaina ir meklējama pašu hokejistu galvās, tomēr pateiktais dažus mirkļus iepriekš, nekur nepazūd. Atstājiet tajā atbildē tikai (..) „Varbūt pietrūkst pārliecības, realizējot izdevības...”(..) un – jau cits konteksts. Noņemiet vārdiņu „varbūt”- un atkal jauna aina. Pārliecības trūkums ir ne tikai uz ledus, bet arī meklējot atbildes, kas šobrīd notiek komandā. Kapteiņa vārdnīcā vārdi „nezinu” vai „varbūt” ir pēdējie dienas kārtībā. Jo viņš nes karogu, to viņam uztic.

- Mēs esam lielā bedrē, no kuras grūti tikt ārā..., - tā Guntis novērtē esošo situāciju. Viņš nepadomā, ka šī vienkāršā paplašinātā teikuma otrā daļa praktiski liek jau nākamo ķieģeli nepārliecinošā snieguma debesskrāpī... Kapteinis zina, ka mēs tiksim ārā no bedres un – to viņš zina ar muti pat tādos gadījumos, kad... nezina, kā tikt ārā no šī dziļuma. Ozoliņš arī nebija nekāds kapteiņa ideāls, viņš vairāk savā rīcībā izmantoja sev zināmo komandu kapteiņu prototipus, viņus atdarinot, kopējot... Tie bija labi piemēri. Vispirms paškritika par savu sniegumu – konkrēti, par savu – un nekad nepieļaut publisku atklāsmi, ka komanda ar kaut ko netiek galā, ka ir vispārēja neziņa vai mulsums... Grūtības, kas ir pārvaramas – jā, tādas ir. Darbs, kas tiek darīts un tas dos (vai dod) rezultātu – jā, tāds notiek! Bet nekādā gadījumā, bailīga vai nedroša atskatīšanās... Ja Galviņš bija tajā ģērbtuvē, kurā kapteinis bija Ozoliņš, tad viņam ir no kā mācīties, viņam ir priekšā špikeris. Protams, katram sava galva un tomēr – nevajag izgudrot kaut ko jaunu velosipēdu industrijā, ja neesi sapratis, kā ripoja vecie rati. Ja to neesi sapratis, tad arī jaunās ratu rumba ieķīlēs... Vai kapteini vispār vajag atsēdināt? Vajag, tikai tas vispirms ir jādara viņam pašam... Ļoti paškritiski. Jo tam ir pamats. Tas, pirmkārt, ir kapteiņa goda un cieņas jautājums. Jo tieši ar to jau sākas šī svarīgā institūcija. „Trener, drīkst, es šodien sēdēšu rezervē...” – tik brutāli nevajag uztvert šīs pārdomas. Mums vajag līderi, kas apzinās gan komandas pašreizējo vietu, gan ceļu, kas ejams tālāk. Un tam ir jāparādās ar kapteiņa piemēru visā – sākot no tiešajiem pienākumiem uz ledus un, beidzot ar elementāru atbildi uz jautājumu: - Kas notiek?
Skolai ir cena.