Piecas intrigas...

Izaicinājums profesionālajā sportā ir kaut kas sevišķi seksīgs – tā ir divkauja, revanšs, dažos gadījumos – atriebšanās, citos – spītība, vēl pastāv – principiāla stūrgalvība, vai – neadekvāta apmātība. Dinamo seklajā vēsturē komanda pati ir parūpējusies par dažiem izaicinājumiem, kas sporta līdzjutēja dvēselei liek burtiski gaudot, smilkstēt un, ja vajag – arī dziedāt no ekstāzes vai kaukt no aizkustinājuma. Nu, piemērām, vai būtu jāsauc vārdā kāda KHL kluba treneris, kas gribētu Rīgas puikām pierādīt un ierādīt vietu jebkurā diennakts laikā? Vai, piemēram – kas būtu šīs pašas līgas komanda, kuru mēs ar divkāršu sparu gribētu vinnēt, neatkarīgi no apstākļiem, pašsajūtas vai situācijas turnīra tabulā? Hokejists, kura dēļ arēna ir gatava svilpt un aplaudēt reizē? Lūk, iztēlei te gana darbs. Šajā reizē piedāvāju piecas, manuprāt, principiālākās intrigas, kas Rīgas Dinamo līdzjutējiem nav vienaldzīgas.

Dinamo pret Znaroku

Pirmkārt, paturēsim prātā, ka pie jebkuras izvēles un piedāvājumiem, Oļegs Znaroks kā treneris vienmēr atskatīsies Rīgas virzienā. Pirms pāris gadiem teorētiski vēl bija iespēja, ka viņš nokļūst uz Rīgas komandtiltiņa, šobrīd – diezgan nereāli sapņi... Pirmkārt, tāpēc, ka ar muguras smadzenēm var just, ka starp Znaroku un Dinamo akcionāriem ir izskrējis melns kaķis. Otrkārt, Oļegs ir mužiks, kas nemēdz ar saviem vārdiem mētāties. Ja reiz pateica, ka Šuplers vēl nav sapratis, kam viņam īstenībā jāpasakās par komandas pērnā gada rezultātiem, tad tā arī domā joprojām. Citos gadījumos tā būtu divvirziena iela un smagā artilērija, taču pret Znaroku Šupleram ir citas tējiņas. Slovāks tēlo lapsu un pretī nešauj. Gan tāpēc, ka raksturs tāds, gan tāpēc, ka nav jau arī ko teikt... Un – vai vispār vajag kaut kā reaģēt, ja citas komandas treneris tevi publiski nievā (pērnā gada pavasarī Znaroks sēdēja uz ceļa ruļļa, bet Šuplers bija asfalts...)? Tas, ka abu treneru pretstāve gan vārdos, gan darbos ir ar smagāko zemtekstu pat, iespējams, visas līgas kontekstā – nav šaubu. Ja Znarokam būtu tik viegli motivēt savus padotos, kā viņš pats sevī pret Rīgu rod spēku visās dzīslās – būtu viens stāsts. Taču Maskavas Dinamo hokejistiem tāda trakumsērga nepiemīt un tāpēc, ne visos gadījumos Oļega dresētajām lauvām vispār ir emocionālā vēlēšanās pārkāpt sev pāri, arī tad, kad trenerim ļoti vajag, bet viņi nevar (kā tas bija sezonas pirmajā duelī pirms nedēļas Maskavā). Šajā ziņā Rīgas Dinamo ir vieglāk, jo, pirmkārt, Šupleram pašam acis ir kantainas, kad viņš ierauga sev pretī Znaroku, bet mūsu hokejistiem tas ir stāsts par Latvijas izlasi, kuras galvenais treneris viņus vēro no pretinieku soliņa.

Dinamo pret Hosu

Divas sezonas pabijis Rīgas kreklā un pēkšņi sevi atklājis kā snaiperis tīrradnis – šajā ziņā komandas biedri un treneris Hosas labā svīda daudz vairāk nekā bija otrādi – Marsels tagad pelna savu pirmo miljonu līgumu Kazaņā. Rīgā viņu mīl, jo Hosa patiešām mūsu laikos šāva pa vārtiem precīzi un no lielgabala. Taču Rīgā arī labi saprata, ka daudzos gadījumos šī atvēzēšanās bija saistīta ar uzbrucēja īpašo lomu, ko ne katram ir lemts baudīt un piedzīvot. No pirmās sezonas komandā joprojām ir hokejisti, kas labi atceras, cik daudz snaiperim tika piedots uz citu rēķina. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka ne visi tik labi spēja izmantot sev pasniegtās iespējas. Tiesa, Marselam gan nebija sevi jānogurdina ar jautājumiem – kas notiks, ja es trenera uzticību neattaisnošu? Viņam tā tika dota neierobežotā lietošanā. Hosa bija un joprojām ir publikas mīlulis, tāpēc visai amizanta bija situācija, kad savā pirmajā spēlē pret Rīgas Dinamo, vispirms viņš dzirdēja sev adresētus aplausus, bet pēc tam, kad saņēma divu minūšu noraidījumu – dzirdēja tribīņu vienoto „Hosa, Hosa, Hosa”, kas patiesībā nozīmēja nevis atbalstu, bet gan gaviles par uzbrucēja neveiklību uz ledus. Marsels ir perfekti sapratis leģionāra lomu un misiju, tāpēc no viņa kā no pārpilnības raga Rīgas līdzjutēji ir dzirdējuši stāstus par „labāko pilsētu pasaulē”. Gluži tāpat, kā tagad viņš šo sīrupu neliedz Kazaņā... Lai arī sācis bikli, šobrīd pēc 17 aizvadītajām sezonas spēlēm viņš ar 8 gūtajiem vārtiem ir savas komandas labākais vārtu guvējs un izskatās, ka arī AK Bars treneri ir sākuši izprast talantīgā slovāka specifisko spēles sajūtu. Taču, vienā gan Marselu nevar apskaust – viņam savs līgums jāpelna komandā, kas neko mazāku par uzvaru Gagarina kausā nepaģēr. Ja tā nebūs, tad leģionāri kritīs pirmie. Sezonas pirmajā spēlē Marsels pret Rīgu palika sausā, kas būtu labs rādītājs vārtsargam, nevis KHL labākajam uzbrucējam. Otrais mačs Kazaņā – 12. decembrī.

Dinamo pret Masaļski

Kad Dinamo vasarā ar visām savām darbībām nodemonstrēja, ka vārtsargam Edgaram Masaļskim šajā komandā vieta nebūs, tika ielikts pamats vēl vienai intrigai. Nokļuvis KHL jaunpienācējā Jugrā, Edgars neslēpa, ka pirmais, kas veicinājis šo izvēli, bija līguma lielums, jo hokejista karjeras nemēdz stiepties gadu desmitiem. Tāpat Masaļskis diezgan labi saprata, ko sportiskajā ziņā viņam nozīmē jaunā maize. Par vietu vārtos ir jākonkurē ar bijušo Krievijas izlases vārtsargu Birjukovu. Tas pagaidām izrādās ciets rieksts, lai gan komandas kopējā stratēģijā viss izskatās pārliecinoši – Jugra ar 34 punktiem 17 spēlēs ir Austrumu konferences trešā labākā vienība. Te nu bija Masaļska „nožēlojamā izvēle”... Pats Edgars pie teikšanas un darīšanas ticis sešās spēlēs, kur tīri izcīnījis divas uzvaras. Ironiski, ka pirmo – pret Rīgas Dinamo, pret savējiem. Vērtēt – kurš no šī darījuma ir lielāks ieguvējs, kurš zaudētājs, šobrīd nav godīgi, ja esam vārtsarga un abu komandu ādās. Taču žurnālista uzvalks to ļauj hipotētiski izcilāt: materiāli, lielāks ieguvējs ir Masaļskis. Rīga arī tikusi pie labiem vārtsargiem un mūsu vieta turnīra tabulā neļauj apgalvot, ka esam galīgu nomaukuši garām. Izmaksu ziņā Edgars bija cenā starp Holtu un Telkvistu. Vai varam teikt, ka Rīgai ir pirmais vārtsargs? Nav. Vai Masaļskis ir pirmais Jugrā? Nav. Tas gan nenozīmē, ka pavasarī mums nebūs skaidrība par pirmo numuru un tāpat – nevar teikt, ka Masaļskis ap to pašu laiku nebūs pirmais Hantimansijskā. Pagaidām Edgars pacietīgi sēž rezervē, ko ir darījis arī iepriekš. Pret Dinamo viņš spēlēs 26. decembrī – pēc Ziemassvētkiem... Maz ticams, ka Jugras treneri nedos Edgaram iespēju nosvinēt šos intriģējošos saulgriežus uz ledus, ko viņš pazīst vislabāk.

Dinamo pret SKA

Kaut kā interesanti sagadījies, ka no visām līgas komandām, mums zosāda vai spalvas ir gaisā reizēs, kad pieminam Sanktpēterburgas SKA vārdu. Ja runājam, ka KHL modelis savā ziņā ir PSRS čempionāta nostalģiskais klons, tad toreiz starp Rīgu un Ļeņingradas ASK nebija ne vairāk, ne mazāk kā lietišķu attiecību par punktiem tabulā. Pēc spēka samēra abas komandas bija līdzīgas, pēc budžeta un iespējām – tāpat. Toreiz cilvēki vēl nezināja, kas ir oligarhs, bet zināja, ka iedot pa rīkli jebkurā formātā Maskavas lielajiem zirgu staļļiem (ACSK, Maskavas Dinamo, Spartak) – tā ir goda lieta. Laikam jau lielo sišana Rīgas hokejistiem ir iezīsta līdz ar mātes pienu, jo laiki mainās, iekārtas tāpat, bet mēs – arvien uzrotam piedurknes, ja jālec acīs varenajiem. KHL formātā vareni ir Sanktpēterburgas SKA ar miljonāriem sastāvā un praktiski neierobežotajiem resursiem. Tieši uzvara pār SKA pirms gada iedeva Dinamo komandai to pārliecības dzirksteli, ko meklēja komandas arhitekti pirmajā sezonā. Tieši mūsu uzvara pār SKA izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā, radīja vienu no Eiropas (Austrumu puses) klubu hokeja lielākajām sensācijām. Ar to bija gana, lai mēs šos trīs burtus (SKA) piespraustu pie sienas kā sava gribasspēka un sevis pārvarēšanas mērauklu. Var droši teikt, ka Rīgas Dinamo ir mainījuši SKA jaunāko laiku trenerus: Smits, Zanata... Būs Greckis, gan jau arī viņam tiks, nāks Hārtlijs – arī viņš iepazīs savu jauno komandu caur pārbaudījumu, ko servēs mūsu hokeja kreklos ģērbtie jaunekļi. Pilnīgi iespējams, ka 16. janvārī Rīgā, kad būs abu komandu sezonas ceturtā tikšanās, aktuāls būs jautājums par SKA nākamo grēkāzi. Dinamo ir ārkārtīgi daudz darījuši, lai Gazprom treknākā investīcija kādā hokeja komandā, izskatītos pēc ironijas krievu gaumē.

Dinamo pret citiem bijušajiem...

Hosu un Masaļski izcēlu atsevišķi, jo abiem tomēr Dinamo sastāvā ir bijušas lielas priekšplāna lomas. Bet mums vēl ir daži citi, kas pelna intrigas nozīmīgu pielietojumu. Georgijs „Žora” Pujacs no Sibirj labi atceras, kā viņu pēc Dinamo pirmās KHL sezonas Rīgas komandas akcionāri vienkārši rupji pasūtīja – sezonas vidū komanda pārņēma no bankrotējošās Lada’s aizsarga saistības, taču pavasarī, kad vajadzēja turpināt sadarbību, izrādījās, ka „tādam nav ko tik lielu naudu maksāt”. Šorbīd Pujacs turpina ganīties pa Sibirj, līgā tiek cienīts un respektēts, iedzīvojies pleca savainojumā, bet kopumā – viens no stabilākajiem un drošākajiem komandas aizsargiem. Spēles pret Rīgu viņam ir divtik principiālas, ko viņš parādīs arēnā 28. novembrī. Divas dienas vēlāk mēs zem tām pašām lampām ieraudzīsim uzbrucēju Mārtiņu Cipuli, kas tagad savu karjeru mēģina iesaiņot vistālākajā KHL punktā – Habarovskā. Pārmaiņas viņam devušas pārdomas par leģionāra misiju, jo kolēģis Širokovs no Amur sastāva jau svītrots, acīmredzot – neatbilstoša snieguma dēļ. Ja Cipulis palicis, tad ar viņu pagaidām rēķinās – punktus gan uzbrucējs varētu vēlēties vairāk, taču – kurš teica, ka Habarovskā viņam tos pienesīs uz paplātes? Pašam jāstrādā un jācer uz partneru izpratni. Arī uz meistarību, jo tālajā galā tās nekad nebūs par daudz. Grūti viņiem nokomplektēt sabalansētu sastāvu ar pievienoto vērtību. Bet Cipulis vispirms Rīgā gribēs likt panervozēt Šupleram - citu lielāku kairinātāju mūsu pusē viņambūs grūti atrast. Bet - tas patiesībā nav nemaz tik mazs mērķis...
Šajā sadaļā vēl varētu minēt citus hokejistus, kas šādā vai citādā veidā ir bijuši zem, pie vai ap Rīgas Dinamo un tagad mazliet ieintriģē, bet tās jau būtu drupačas...
Tajā pašā laikā – nebūtu intrigu, nebūtu interesanti.