Kad krievs paliek ar strēmeli...

Padomju laikos Latvijā regbijs nebija tādā pabērna lomā kā tagad – ne nodrošinājuma, ne laba līmeņa komandas un spēlētāju ziņā. Kamēr pasaulē profesionālā regbija vēl nebija, mums bija Jelgavas RAF meistarkomanda, kas amatieri bija tikai uz papīra. Tikai retais reāli strādāja arī rūpnīcā, lai arī visi spēlētāji tur bija noformēti darbā, saņēma tiem laikiem gana lielu algu un trenējās divreiz dienā. 1987. gadā RAF izveidoja 4 gadu plānu – proti, kā tikt PSRS augstākajā līgā? Plānu izdevās izpildīt kā cerēts, pēdējā sezonā pirms PSRS sabrukuma tiekot augstākajā līgā. Taču iekārta sabruka un meistarkomanda palika ar domīgiem ģīmjiem. Visa pasaule bija politisku pārmaiņu krustugunīs, un tas vēlāk pasvieda vēl vienu iespēju.

Kāpēc šāds ievads? Tāpēc, ka tas noņem visus jautājumus no dienas kārtības par to, vai rakstā aprakstītie notikumi pirms 20 gadiem bija nejaušība. Tā bija veiksme, taču brīnums, kā paši saka – visai nosacīti. 1991. gadā notika vēl tikai otrais Pasaules kauss regbijā. Jā, lai cik tas dīvaini arī nebūtu, šis grandiozais notikums, kas ir otrā skatītākā sporta spēle pasaulē aiz futbola, savu pirmo pasaules čempionātu sarīkoja tikai 1987. gadā, kad rūpes uzņēmās Jaunzēlande. Otrais jau pēc 4 gadiem pirmo un vienīgo reizi ceļoja pa visu Eiropu – Anglija, Francija, Īrija un Skotija. Atveroties robežām, uz turieni devās bariņš traku latviešu, tostarp pirmais Latvijas Regbija federācijas prezidents Andris Ozols jeb „Tumba” un sporta veida seja Latvijā Māris Šmits, saukts arī par „Marčello”, kuram pirms sarunas speciāli, valdot smieklus, paprasīju – pats maz atceries, kāds tolaik bija tavs amats? Pauze bija ilga un beigās atbildēja pārējie...It kā viceprezidents.

Mērķis bija ne tikai izbaudīt augstākās klases regbiju, bet arī saņemt starptautisku atzīšanu. „Sākums ir meklējams 1991. gada Pasaules kausā. Mēs, trakie latvieši, bijām tur aizbraukuši, lai skatītos spēles, un īsi pirms fināla tikāmies ar starptautiskās federācijas prezidentu, lai uzrakstītu iesniegumu par iestāšanos lielākajā pasaules regbija organizācija – IRB,” tā laika notikumus atceras Ozols. „Tā attieksme, uzņemot mūs regbija saimē, pat nezinot, kur tā Latvija vispār ir, - tā bija fantastiska,” noteic Māris Šmits un izstāsta, kā pirms fināla tikko iepazītiem latviešiem, tika piedāvāts – klau, kausu rokā paturēt negribat? Sacīts – darīts. Latvieši bija atzīmējušies.
Taču tolaik par svarīgu tika uzskatīta arī iestāšanās Eiropas organizācijā – FIRA. Un tur par labu mums nospēlēja apstākļu sakritības. „Vadītājs bija francūzis, bet liela daļa francūžu, kā mēs zinām, necenšas mācīties citas valodas, it sevišķi angļu valoda viņiem nepatīk – viņiem patīk runāt savā valodā. Viņiem patīk, ja ar viņiem lietas risina kāds franču valodas zinātājs. Tā nu mums veicās ar iestāšanos FIRA, jo mums līdzi bija Māra brāļa sieva, kura labi zināja franču valodu. Izturējām eksāmenu – kāpēc mēs vēlamies iestāties, ko mēs gribam, kā mēs attīstīsim regbiju? Tā tika akceptēta mūsu iestāšanās FIRA,” atmiņas izklāsta Ozols. Leiši, kā jau tas viņiem ir raksturīgi, vēl pirms iestāšanās solīja aizlikt kādu labu vārdiņu, ko, protams, darbos neizdarīja, bet latviešiem skāde maza – visi atbildīgie Eiropas organizācijas funkcionāri jau tika dzirdīti iepriekšējā vakarā...

Un tad pienāca kongress... „Kārtējā FIRA kongresā tika paziņots komandu sastāvs, kas bija izcīnījies tiesības piedalīties 1993. gada Pasaules kausa izcīņā – pirmajā Pasaules kausā regbijā – 7,” stāsta Ozols. „Bija sadalītas 23 vietas, bet 24. – atstāta PSRS. Tā kā jau tobrīd zināja, ka PSRS vairs nebūs, tad paziņošanas reizē nosauca Krieviju.Tā kā Krievija vēl nebija oficiāli uzņemta Starptautiskajā regbija federācijā (IRB), bet mēs jau Pasaules kausa laikā bijām uzrakstījuši iesniegumu un aizsteigušies visām bijušajām padomju republikām priekšā, es piecēlos kājās un uzsprāgu – kāda Krievija, mēs jau arī tie paši PSRS esam!” Jā, latvieši patiešām bija visus apsteiguši, tāpēc viņu brēcienus ignorēt vēl nevarēja – sak, vienīgie oficiāli jau uzņemtie. Varēja iespītēties un pastāvēt uz to, ka vieta automātiski pienākas Latvijai, jo šajā gadījumā tieši latvieši ir PSRS tieši mantinieki. Pārbaudiet dokumentus, kur jūs redzat tādu valsti kā Krievija?

Tomēr galējības nenotika – tika pieņemts kompromisa risinājums, rīkojot atlases turnīru. Tā uzvarētājs dodas uz Pasaules kausu. Krievi iecirtās, ka turnīrs būtu jārīko Maskavā – neviens nevarēja iebilst. Par ceļazīmi jācīnās četrām komandām – Latvijai, Gruzijai, Krievijai un Lietuvai. Latvieši, uzzinot jaunumus par Maskavu, nopūtās – sak, tur jau viss tiks sakārtots pa vecai modei. „Tobrīd mēs uz neko daudz necerējām, jo turnīrs notika Maskavā, bet piedalījās arī gruzīņi, kas jau no PSRS čempionāta bija pazīstami ar savām naudas manipulācijām,” atceras Māris Šmits. Taču tāda nojausma bija arī FIRA, kas atsūtīja divus tiesnešus un komisāru. Izmisuši bija gruzīņi, kas, bruņojušies ar naudas paciņām, burtiski uzbruka atsūtītajam trio, bet apsardze izrādījās pietiekami noturīga – nelaimīgo gruzīnu klāt nemaz nepielaida, viņš ar visām banknotēm pazuda. Tātad – godīga spēle. Un šeit jau parādījās izdevība.

„Turnīrs bija izsludināts, lai ievērotu reglamentu, un mums bija jābrauc. Nācās zvanīt Uldim un teikt: klau, jāvāc kopā komanda, jābrauc uz „septītnieku”. Uldis atbildēja: „Vells’, kā to „septītnieku” lai ēd?!” Mums nevienam nebija skaidrs, kas ir šis regbija paveids,” uz tā laika visai cerības nerosinošo fonu norāda Māris Šmits. Palīgā tika saukts treneris Bobkovs no Ukrainas, kam bija pazīšanās Latvijā. Bobkovs bija PSRS izlases treneris tieši šajā paveidā, kuru latvieši, dažus mēnešus pirms turnīra sākuma, bija spēlējuši vien...divas reizes. „Bobkovs atbrauca uz nedēļu Rīgā novadīt pāris treniņus, daudz man izstāstīja – nu vismaz salika galvā pa plauktiņiem, kas tas tāds vispār ir,” atceras Uldis Bautris, tā laika izlases galvenais treneris. Tomēr komandu veidoja RAF profesionāļi, tāpēc gaisotne, meistarība un fiziskā sagatavotība – par to nebija jāuztraucas. Izpratne par spēli kā tādu – tas gan raisīja šaubas...

Latvija turnīru sāka necerēti pārliecinoši – uzvarēta Gruzija, kas kotējās augstāk par mums, tolaik uzskatot, ka rēķini būs jākārto vien ar Krieviju. Uz emocionālā pacēluma viļņa nākamā spēle ar neapšaubāmajiem favorītiem – Krieviju. Izredzes? „Nebija domas, ka mēs varētu izcīnīt pirmo vietu. Galvenais, ko teicu arī treneriem un spēlētājiem – ieķerieties katrā, kurā var. Viņi par daudz laikam ieķērās...” nosmej Šmits. Un tā arī spēle pagāja – minūti pirms beigām tiek zaudēts ar 5 – 10, bumba krieviem. Kas vēl var notikt? Var...

Uldis Bautris: „Bija spēles beigas, un es kā treneris jutu – komanda sēžas. Vajag piezemējumu, bet to ir grūti uztaisīt un, pats galvenais regbijā-7 – grūti dabūt bumbu. Pirms pēdējās grupu cīņās es skatos, ka laiks ir beidzies, bet bumba krieviem – viss skaidrs, vairāk nekas nebūs. Tajā brīdī bija neveiksmīga izspēlē, bumba atsitās pret zemi nedaudz, un krievu spēlētājs, kas bumbu gatavojās ķert, skatījās apkārt un domāja – kam nu to tagad dos. Bet viņš nebija gatavs tam, ka tā mainīs virzienu, tāpēc neizdevās to noķert tā, kā gribētos, tā atsitās pret zemi, taču viņš to noķēra un neveikli deva tālāk, bet piespēles brīdi mūsu spēlētājs Zavackis viņu nonesa no kājām.”

Un šeit nu par labu nāca ārzemju tiesneši. Visi tagad ir pārliecināti – padomju soģi būtu traktējuši tvērienu bez bumbas, jo piekasīties faktiski varēja. To gaidīja arī abu komandu spēlētāji un apstājās, bet bumba – ripoja... Visi apjukuši, tikai Armands Višņevskis, komandas lēnākais spēlētājs saprata – bumba taču ir spēlē! Viņš aizskrēja, to savāca un sakopoja visus palikušos un arī jau atstātos spēkus gadsimta skrējienam. Tomēr, lai arī ieskaites laukums bija deguna galā, krievi viņu panāca un satvēra aiz šortiem. Krieviem par nelaimi, šorti bija veci un – saplīsa. Krievi palika ar apģērba strēmeli rokā, bet Latvija guva piezemējumu. Neizšķirts, taču Ņikonovs aukstasinīgi trāpīja realizācijas sitienu. Brīnums bija noticis!

Ar to gan turnīrs nebeidzās, Latvija pamanījās piedzīvot kaunpilnu sakāvi pret Lietuvu, kas gan neko vairs neizšķīra, taču arī tagad, pēc 20 gadiem, tā laika federācijas vadība pamanījās nostrostēt tā laika treneri par to, ka tika zaudēts leišiem – komandai, kas allaž sista un spārdīta. Treneris saprot – otro sastāvu laikam likt gluži nevajadzēja. Pēc turnīra bija bankets, kurā bija bēru atmosfēra. Krievi un gruzīņi ar nodurtām galvām un garām sejām, bet Krievijas federācijas prezidents savas komandas trenerim veltīja visu savu vārdu krājumu, izsakot pat draudus. Tomēr latviešiem bija prieks un eiforija, par to uzraukums – nekāds. Tiesa, ne visi varēja relaksēti svinēt panākumu...

„Puiši ar treneri brauca vilcienā, un kupejā svinēja, bet mēs ar Māri lidojām. Es lidmašīnā pie sevis purpināju: nu, ko jūs esat izdarījuši...Sākās neiedomājamas problēmas, lai mēs vispār aizbrauktu uz Pasaules kausu,” savas tā laika izjūtas pauž Andris Ozols. Un tajā brīdī sākās vēl viens leģendārs, kuriozs, slavens un, būsim godīgi, vēlāk arī dažam ļoti drūms stāsts... Bet par to – nākamgad aprīlī, turklāt izskatās, ka dokumentālās filmas veidolā.