Intriga: Luseniusu padzīs vai viņš pats pratīsies...

„Dinamo” kontūras iezīmējas visai pragmatiski. Pa pirmajām maiņām ir izsvaidīti algotņi ar citām pasēm un tas ir pareizi – viņi tiek ņemti, lai darītu laukumā lietas, nevis iespēlētos. Džonsons kā centrs pirmajā, Šremps ar tādiem pašiem pienākumiem – otrajā... Ja Peka meklē savā tuvumā pārus un ap tiem veido virknējumus, tad Žirū blakus Šrempam izskatās loģiskās, nekā Ņiživijs ar Šrempu. Jo pēdējie divi abi kopā ir no radītājiem, ar labu tehnisko arsenālu, tomēr – ar izteiktu tendenci pārkombinēties... Atsevišķos gadījumos tas izskatās skaisti, bet – rezultāts pāri visam. Ja tas nebūs, nebūs arī nekādas jēgas no ripas kontroles, kas pārsvarā tiek turēta aizvārtē. Kura būs triecienmaiņa? Ja Indrašis turpinās sevi pieradināt KHL līmenī tik pat mērķtiecīgi, kā viņš sevi servēja pavasarī izlases kreklā, jautājumu par centrālo uzbrukuma vektoru atkrīt – kopā ar Karsumu un Džonsonu šis trijnieks veidojas par spēcīgu uzbrukuma akcentu. Turklāt, ir acīmredzams, ka Mika personā mums šobrīd ticis uzbrucējs, kam ir vienkārši zvērīgi vārtu garšas instinkti. Ja viņš šo savu dabas dāvanu ne tikai apzināsies, bet arī izkops – pavej, varbūt patiešām būsim izvilkuši no laimes akas kaut ko konkrētu un taustāmu. No augšējā gala aizsardzībā to pašu uzticību, ko pērn, baudīs Guntis Galviņš un, izskatās, ka par treneru favorītu raisās Metjū Karls. Starp viņiem diviem arī tiks sadalītas minūtes skaitliskajā vairākumā, bet interesanti – kam dos lielāko laiku. Starp citu, pēdējās dienās „Dinamo” koridoros atkal aktualizējies cita aizsarga Oskara Bārtuļa vārds – ja viņš nonāk Rīgas apritē, nodreb gan jaunais Porejs, kas pagaidām tīri sakarīgi ierakstās kopējā barā (tātad – pie vajadzības var ielekt sastāvā), gan vecie zirgi – Laviņš un Reķis... Nekā personīga pret abiem pēdējiem, tomēr labas konkurences apstākļos, viņi noteikti atradīsies tuvāk aizsardzības septītajam krēslam, nekā relatīvi drošajam ceturtajam beņķītim.

Tomēr komandas sezonas pieteikumu uz ledus noteiks nevis, cik labas ir mūsu pirmās divas maiņas – tās būs ciešamas, nav šaubu – bet gan, kas notiks trešajā un ceturtajā virknējumā. Ir acīmredzams, ka šobrīd Lusenius neiztur konkurenci par vietu sastāvā. Turklāt, ar piebildi – viņš to neiztur jau kā centra uzbrucējs. Līgums viņam bija uz divām sezonām un, ja turpinājums būs tik pat slābans kā sagatavošanās posms un aizvadītās treniņspēles, nav jēgas tādu barot... Vai nu ir jāsūta pāraudzināšanā uz Liepāju, vai – vienkārši jāizpērk viņa līgums, kā to paredz KHL reglaments. Arī tautietis Rautakalio šobrīd drīzāk redz Niklasu malā, nekā darbībā un tas būs brīnums, ja viņš šajā pašā Dzelzceļnieku kausā vispār tiks pie teikšanas. Vismaz pagaidām treneru korpuss uz Luseniusa pielietošanu skatās skeptiski. Kas viņu aizstās? Pirmkārt, aizstāt tādu kvalitāti, kāda tā somu leģionāram ir šobrīd, vispār nav problēma. Iezīmējas trīs darītāji – Bičevskis, Lipsbergs un Džeriņš. Tieši šie trīs centra uzbrucēji arī visticamāk sadalīs divas vietas pamatsastāvā, turklāt, vecākais no viņiem, kam vārds ir Andris, nevar justies komforta zonā. Bičevskis šobrīd cenšas atgūt iekavēto treniņnometnē, kad mediķi skrupulozi un pamatoti pārliecinājās par viņa veselības stāvokli un Māris vispār nezināja, vai varēs turpināt hokejista karjeru. Bija tādas aizdomas un simptomi... Tagad viss ir sakārtojies, par ko prieks. Tostarp, ja pie sastāva vēl joprojām ir Lipsbergs, tad ir acīmredzams, ka Peku&Co viņš apmierina. Vēl jau liekam iekavās KHL nosacījumus par 1991. gada dzimušo klātbūtni sastāvā, kas atkal pavērš skatus Lipsberga virzienā. Katrā ziņā – Džeriņš sitīsies, bet viegli viņam pret jaunajiem nebūs. Jo arī viņi ir gana labi...

Sezonas sākuma intriga pagaidām apstājas pie Luseniusa – ja leģionārs nav sapratis savu lomu un vietu, par ko liecina visas pazīmes, tad tāds ir jātriec ratā. Un – uz to pusi pagaidām šie rati tiek eļļoti...