Meklējam (pērkam) karali

Šobrīd liekas, ka Kirovs Lipmans ir izdarījis visu, lai Latvijas hokeja izlase paliktu ne tikai bez trenera un valstsvienības apkalpojošā personāla, bet izskatītos no malas gaužām bēdīga. Ar bēdīgu sejas izteiksmi, nevis noplukusi. Jā, izrādās, nav jāizkrīt no A grupas, lai tā justos... Runa ir gan par slaveno grupveida padzīšanu, gan noteikto zīmīgo datumu, pēc kura mūsu hokejā atkal visi būšot atviegloti un laimīgi. Visas pazīmes liecina, ka mēslu dakšas hokeja izlases sakarā varētu būt pagaidām lietderīgāks instruments par hokeja nūju, tomēr paturam prātā – Kirovs nav pirmoreiz uz šī ceļa, viņš kaut ko izdomās. Šobrīd ir pieņemts lēmums, kas neizskatās ne gudrs, ne asprātīgs, kur nu vēl tālredzīgs. Tomēr Lipmans nebūtu Lipmans, ja viņš nekultu zem sevis putas, kas zem viņa un hokeja sabiedrības kājām it kā veido iedomātu cietu vai drošu segumu. Hokeja izlase kā eksperimentāla laboratorija ir allaž bijusi viņa stihija un Kirovs šeit ir izdarījis daudz. Gan labu, gan sliktu. Nav gan skaidrs, kurā brīdī viņš apzinās katras rīcības sekas, taču tās jau ir detaļas. Ja Lipmans sāk kaut ko darīt, tad pārfrāzējot krievus – pasākumu ar orķestri izvada caur anālo atveri (čerez žopu – krievu val.)... Beigas pārsvarā it kā bijušas pieņemamas vai sliktākajā gadījumā – ar Dievu uz četrām daļām, tomēr kaislību un neloģisku lēmumu vilnis ir neizbēgams gandrīz katrā no gadījumiem Vai šis pasākums ar izlasi ir no līdzīga izlaiduma? Paskaitļosim.

Interesanti, ka Kirovs apzināti ir sagrāvis to vārgo uzticības fonu, ko šajā pavasarī ugunsdzēsēja tērpā mēģināja apstāvēt izlases jaunais/vecais menedžeris Sandis Ozoliņš. Runa ir par hokejistu paaudzi, kam jāveido valstsvienības mugurkauls. Ja Sprukts kaut kā mēģināja locīties vai aizbildināties ar sezonas laikā sakrāto nogurumu, kāpēc viņš šoreiz nevarēja palīdzēt izlasei, tad starp rindām tur bija nepārprotams uzbrauciens LHF prezidentam un viņa piekoptajām saimnieciski organizatoriskajām metodēm, kas, maigi izsakoties – cilvēkam ir pieriebušās... Citi tik skaidri savu pārliecību nemācēja nodemonstrēt, tāpēc – vai nu paklusēja, vai ļāvās Ozoliņa pierunāti. Saprotams, ar menedžera mutes virināšanu jau nevienam labāk nepaliek – bija vajadzīgi darbi. Tas nozīmē, ka hokejistiem pie izlases bija jābūt ne tikai gribētiem, bet arī gaidītiem. Cik tas viss maksāja un kāpēc bija vajadzīgs – kāda starpība? Runa ir nevis par spēlētāju untumiem vai pindzelēšanos, bet gan par civilizētu attieksmi, kas balstīta uz abpusēju cieņu un izpratni. To Ozoliņš sakārtoja. Taču viņa kļūda bija tā, ka uz Lipmana galda viņš nolika nevis stāstus par veidu un formu, bet gan naudas čekus, kas tehniski pavadīja šos priekšdarbus. Līdz ar to, Kirovam neizbēgami radās priekšstats, ka patiesībā Sanda loma šajā gadījumā ir nevis viņa personībā vai autoritātē, nemaz nerunājot par kompetenci vai izpratni, bet gan Lipmana maka biezumā. Savā ziņā LHF prezidentam ir taisnība, jo iedotu viņš līdzīgu materiālo atbalstu tam pašam Baldoniekam, gan jau arī viņš spētu atkārtot Ozoliņa tipināšanu menedžera uzvalkā. Jautājums paliek – kāpēc vajadzēja Kirovam nodzīvoties tik tālu, lai nonāktu pie šādām atziņām? Kāpēc šopavasar izlase atgādināja aizdedzinātu kūlas lauku, nevis omulīgu iekurtu kamīnu? Ne jau Ozoliņš savām vajadzībām tērēja naudu, kas paredzēta spēlētāju apdrošināšanai. Turklāt, Kirova lielā atklāsme – sak, kāpēc tieši šogad viss ir tik dārgi?! – patiesībā bija apzināta muļķa laišana, jo apdrošināšanas izmaksas pieaug proporcionāli hokejistu līgumu lielumiem. Tie nav palikuši mazāki. Kā viens no Latvijas lielākā uzņēmuma īpašniekiem to nesaprata vai neredzēja? Saprata...

Kāpēc Kirovs lielajā patriekšanas vai tīrīšanas pirmdienā salika vienā maisā gan pirms piecām minūtēm pieņemto izlases menedžeri, gan citus komandas darbiniekus – gan nav saprotams. Iespējams, Kirovam vienkārši bija dusmas, ka spēlētāji pēc čempionāta sarunās un intervijās uzteica Ozoliņa darbu, veidojot komandas mikroklimatu. Varbūt menedžera personā LHF prezidents saskatīja draudus savai autoritātei un, iespējams, savam krēslam. Citus iemeslus neredz un nedzird. Tad jau sanāk, ka ne jau Kirova maks šajā pavasarī ierunājās, bet gan cilvēciskais komplekss, kas viņu ik pa brīdim atstāja kādas citas personības ēnā. Tātad – ja notiek šādi, tad Ozoliņu labāk patiešām padzīt, kas arī tika negaidīti izdarīts. Bet LHF prezidents ir aizmirsis kādu būtisku niansi – Sandis nekad nebūtu piekritis strēbt Kirova sūdus, ja viņam piedāvātu tikai paniekoties trīs vai četras nedēļas. Viņš redzēja šo sakārtotību ilgtermiņā, tieši tāpēc Lipmana uzmetiens ir nevis vienkārši metiens, bet gan maza neģēlība pret cilvēku, kas piekrita tomēr šajā vircas bedrē iekāpt. Kas notiks tālāk? Ja Kirovs nevēlēsies Sanda darbošanos pie izlases glorificēt vai padarīt par nostalģisku folkloru, viņam vajadzēs tagad tērēties vēl vairāk. Lai nekas neatgādinātu par tā sauktajiem „treknajiem Ozoliņa laikiem”. Kam labāk? Protams, izlasei, kas varbūt arī bija Ozoliņa vienkāršā misija. Iespējams, Sandis nekad vairs neatgriezīsies pie Latvijas izlases un tās jautājuma, taču vienu viņš būs Kirovam parādījis – kas jādara, lai valstsvienība patiešām būtu komanda, nevis nervozs pusaugu bars uz slidām... Vien Kirovam tagad jāsaprot, kādu nospiedumu izlasē atstāja viņa pierunātais menedžeris. Tas nebija puisītis Sandis, kas dalīja hokejistiem ģērbtuvē savus autogrāfus un stāstīja par savu NHL karjeru. Tur bija kaut kas vairāk... Nākamais izlases treneris to sapratīs vislabāk un viņu neviens neapskaudīs.

Par treneriem turpinot. Znaroks ir prom, jo viņš jau agrāk ir norādījis – tikai kopā ar Ozoliņu. Tātad – Lipmans nemaz nevarēja atstāt Ozoliņu kā izlases menedžeri, ja negribēja Znaroku. Interesanti, ka pašam menedžerim nemaz tādas pilnvaras – izvēlēties izlases treneri – nebija, līdz ar to nav skaidrs, kas darījās Kirova galvā, kad viņš sameta podā visu, kas bija ledusskapī, pieliekamajā un atkritumu spainī. Nu, labi – Znaroka un Vītoliņa piecgade ir beigusies. Lipmans maldās, ja domā, ka Oļegs tagad par katru cenu lūgsies – nav vairs tie laiki! Turklāt, var droši pieņemt, ka LHF prezidents pat rēķinās, ka ar Znaroku pie izlase stūres ir noiets posms. Tagad jāmeklē jauns treneris. Jaunais noteikti būs labs vai uz papīra noteikti labāks par Znaroku un Vītoliņu kopā ņemts. Lipmanam tas ir raksturīgi – ja esi mēslos, tad nedrīkst pazaudēt smaidu, vēl mazāk – izrādīt, ka esi apjucis vai vājš, vai pasarg dies’ - smirdi. Tieši tā viņš dabūja līdz uzvarošām beigām Rīgā pasaules hokeja čempionātu, tieši tā viņš šajā pavasarī izspruka no patiešām lielām ziepēm izlases komplektācijas sakarā. Trenera sāga tagad atgādina 2001. gadu, kad bija jāizmet no valstsvienības Haralds Vasiļjevs. Toreiz likās, ka Kirovs ies kāda vietējā čukstētāja pavadā – tas pats Znaroks tur nemierā un revanšismā dīdījās, vēl bija citi, kas alka ieņemt Vasiļjeva vietu, vai sliktākajā versijā – vismaz dabūt nost no krēsla to latviešu nacionālistu... Lipmans atbildēja ar zviedru autoritāti Kurtu Lindstrēmu. Tas nebija lēts prieks, tas patiešām Kirovam izmaksāja pēc pilnas programmas, bet federācijas prezidents vismaz ārēji varēja parādīt – sak, es neskopojos, es gribu tikai labāko... Sakodis zobus, Lipmans sākumā pacieta visus Lindstrēma izgājienus un - kaut ko līdzīgu redzēsim arī tagad. Skotijs Bovmens tas nebūs, bet kalibra ziņā – nebrīnieties, uz to pusi vilks. Kandidāti un versijas?

Viens no pārmetumiem Znarokam – viņš nav spējis savienot darbu klubā un izlasē. Loģiski izriet, ka Lipmans meklēs tādu kandidatūru, kas ir brīvs no saistībām kādā klubā, līgā. Tātad – it kā atkrīt tāds kā Šuplers, kas tagad strādā Maskavā un ap kuru vēl pavasarī Kirovs lakstojās un flirtējam, kā paredzot, ka pienāks tā diena... Tajā pašā laikā Lipmans domā, ka normāli pie izlases varētu izskatīties jaunais Rīgas Dinamo treneris soms Peka Rautakalio. Runājis gan ar viņu vēl neviens nav... Tātad skatīties akli uz pasludināto konceptu - trenerim jābūt brīvam no saistībā ar citiem – nevajag. Atkāpes ne tikai ir iespējamas, bet tās būs. Rautakalio sakarā gan Kirovam vajadzēs palocīt mugurkaulu lecīgo Dinamo cilvēku priekšā, taču, ja būs tā vērts, LHF prezidents to darīs... Visticamāk, viens no zvaniem, ko Lipmans noteikti izlases trenera sakarā izpildīs, būs saviem draugiem uz Šveici. Tur viņam var ieteikt vairākas kandidatūras, bijušo Šveices izlases metru Ralfu Krīgeru ieskaitot. Starp citu, šobrīd Krīgers ir Edmontonas Oilers trenera palīgs. Pēc fasādes – gluži tas, kas Kirovam vajadzīgs. Tiesa, maksātu šis prieks bargi. Tāpat ļoti nopietns ir kāda krieva variants, ko Lipmanam var ieteikt viņa draugs Tretjaks no Krievijas hokeja federācijas. Par naudu runājot – neviens ārzemnieks, izņemot Šupleru, pie Latvijas izlases par santīmiem un latiem nestrādās. Arī eiro santīmi tie nebūs, tā kā trenera ārzemnieka kandidatūra būs par ļoti skaidru naudu. Ar to gan krīzes situācijā Kirovu nenobiedēt – viņš to jau ir izmēģinājis agrāk. Vienīgā nelaime, tagad ir jādomā ne tikai par treneri, bet arī par hokejistiem, kurus šis treneris varētu savākt. Kurš gan no Latvijas izlases hokejistiem to nesaprot – jo būs labāks vai slavenāks treneris, jo mazāk paliks nauda izlases ikdienišķo vajadzību apmierināšanai un, mēs neizbēgami atgriezīsimies pie tā sauktā „menedžera Ozoliņa jautājuma vai faktora”. Viss ļoti vienkārši. Protams, vēl jau ir rezerves varianti vai tā sauktie ugunsdzēšamie aparāti – piemēram, Leonīds Beresņevs tāds ir, viņš pēc pirmā mājiena un par vēdera tiesu pārņems izlases vadību. Tomēr vēsturiski arī viņa kandidatūra nenoņem spriedzi no spēlētāju zemapziņas vai pārliecības, kas diemžēl ir veidota pēc elementāra aprēķina – kas man pa to būs... Šajā pavasarī šī vaga tika paravēta, taču tagad viss atkal pa vecam.

Jūlija beigās tikšot izsludināts konkurss, bet darbs jaunajam trenerim, tāpat kā visai izlasei, sākšoties novembrī... Kāpēc tieši šis mēnesis noteikts par starta līniju – kāda starpība? Vienkārši, tā notiek! Kirovs vada procesus Latvijas hokejā un viņam ir visas tiesības noteikt spēles kārtību. Droši vien Lipmans gaida KHL sezonas sākumu, lai apskatītos, kuram trenerim labi padodas trenēšana un tad viņam izteikt piedāvājumu, ko pavadītu sajūsmināts līdzjutēju pūlis. Bet varbūt viss ir vienkāršāk – federācijai nav naudas... Tas nav netikums, tā ir realitāte. Turklāt, uz visa šī fona Kirovs ir palaidis gar ausīm šī pavasara galveno atziņu – ka ne jau tikai nauda nosaka visu lietu kārtību. Vismaz izlases sakarā tā vajadzētu būt... Trenerus var izlasei nopirkt, noalgot, bet - ko darīt ar hokejistiem? Viņus taču nenopirks, ja kāds pietrūks vai nevarēs spēlēt. Nopirks?! Nu, tad, Kirov – pamēģini...