Zālē uz Rio neaizbrauksi....

Trīs zaudējumi trijās spēlēs kopā ar Mārtiņu Pļaviņu Jānim Pēdam šīs sezonas iesākumā pludmales volejbola laukumos jau bija gandrīz ierēķināti iepriekš. Ja pretī nāk „īstie pludmales volejbolisti”, ne katram ir pa spēkam uzvarēt jau pirmo cīņu. Mārtiņš atgādina, ka arī viņu kopējais sākums ar Jāni Šmēdiņu nebija pretinieku sūtītu rožu kaisīts. Ar ko tas beidzās olimpiskajā Londonā, visi, kuri lasa šīs rindas, zina.

Latvijas duetu cīņām Londonā līdzi sekoja arī nu jau Mārtiņa Pļaviņa pārinieks: „Domāju, ka lielākā daļa volejbolistu sevi ir iedomājušies viņu vietā olimpiskajās spēlēs.” Tad varbūt vajadzēja pirms desmit gadiem uzsvaru likt uz pludmales volejbolu? „Nekad nevar zināt, kā būtu bijis,” pareizi spriež Jānis. „Tikpat labi varējām kaut ko sasniegt, bet varbūt nekas arī nebūtu iznācis. Daudzi mēģina, bet ne visiem sanāk. Turklāt jāatrod finansiālais atbalsts, kas mūsdienās ir grūti,” Jānis cieši stāv uz zemes un ar stāstiem no sērijas „kā mēs būtu griezuši, ja es būtu palicis” neaizraujas. Iespējas pierādīt sevi viņš redz pašreiz, jo „28 gadi – tas jau nav vecums,” iespēju, ka pāriet uz pludmali šajā vecumā varētu nebūt viegli, Jānis noliedz. „28 gadi manā uztverē ir sportista labākais vecums, kad no apmēram 26-27 līdz 33 gadiem fiziski labi jūties un vari sasniegt vislabākos rezultātus.”

Kādi ir rezultāti, pēc kuriem Pēda ir ieradies pludmales volejbolā? Uzvarēt? Jā. Nopelnīt? Jā. Spēlēt Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs 2016. gadā? Kāpēc nē!? Nieku dēļ sportists nebūtu metis ar roku likumīgajam vasaras atvaļinājumam. Kādas ir viņa izredzes? Ņemot vērā Latvijas bīčistu šā brīža pozīcijas pasaulē, nāksies apsteigt kādu no konkurentiem Latvijā – Sašu Samoilovu ar Jāni Šmēdiņu vai Ruslanu Sorokinu ar Tomu Šmēdiņu.

Turklāt izvēle par labu pludmalei ir izdarīta, ja ne apzināti, tad stratēģiski pareizi. Klasikas ierakstos atrodams Latvijas un PSRS bobsleja tēva nelaiķa Rolanda Upatnieka teiciens par Latvijas desmitcīņniekiem, kuri savu mūžu netiks uz olimpiskajām spēlēm (katram savi griesti), bet bobslejā viņiem ir iespēja ne tikai tur piedalīties, bet būt starp labākajiem pasaulē. Tieši tāpat šobrīd Latvijā iespēja izaudzināt kaut sešus – astoņus augstas raudzes meistarus zāles volejbolā, kuri var tikt uz olimpiskajām spēlēm, ir minimāla. Mums ir teicama iespēja šogad kvalificēties Eiropas čempionāta finālturnīram, tomēr tā ir vieta 16 labāko Eiropas komandu vidū, kamēr olimpiskajās spēlēs nokļūst tikai sešas – septiņas labākās izlases. Kā mūsējiem gāja zālē olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā 2011. gada nogalē? Varbūt pretinieki gluži kā tanks pāri nepārbrauca, bet kvalificēšanās Londonai būtu astotais pasaules brīnums. Tas nav noniecinājums, tā ir realitāte tāpat kā sava veida pasaules brīnums un dažādu apstākļu sakritība bija Latvijas futbola izlases kvalificēšanās savam vienīgajam Eiropas čempionāta finālturnīram 2004. gadā.

„Protams, ka pludmalē to izdarīt ir vieglāk, jo zālē pamatā ir jābūt drausmīgi lielam finansējumam,” jaunās iespējas pludmales volejbolā ir skaidras arī Jānim Pēdan. „Šobrīd būtu jānodrošina spēlētājiem algas. Es salīdzinu ar Itāliju, jo man komandā ir bijuši arī izlases spēlētāji, ar kuriem esam daudz runājuši, kā tas ir viņiem. Viņiem izlasē ir labas algas, tā kā par to nav jādomā, un pat vasarā viņi var labi nopelnīt. Turklāt jābūt arī visam apkalpojošajam personālam, kas to māk darīt. Arī šiem darbiniekiem jābūt pieredzējušiem.” Tādā gadījumā varbūt varētu regulāri spēlēt tajos pašos Eiropas čempionāta finālturnīros vai pasaules čempionātos. „Kamēr tā nebūs, klasiskajā volejbolā panākumu nebūs. Pludmales volejbolā ir vieglāk. Ir tikai divi cilvēki, un izmaksas, lai izbraukātu uz mačiem, nav tik lielas. Viss atkarīgs no tiem diviem un no tā, kas trenē,” atšķirības min Pēda.

Kamēr Latvijas izlase vasarās pagaidām tiek noskaņota uz patriotisma viļņa, spēlētājiem neprasot atalgojumu par dalību izlasē, pludmales volejbols ir iespēja ne tikai tikt pie lauriem, bet arī ko nopelnīt papildus ziemā zālē iekrātajam. Taču tad ir jābūt starp pašiem labākajiem. Par to, kādi būs finansiālie nosacījumi šai sezonai, ko Pēdam bez simboliskā Latvijas Olimpiskās vienības finansējuma varēs piedāvāt komanda, kuras loceklis Jānis tagad ir, - Aigara Birzuļa un Mārtiņa Pļaviņa personā, ir bijis laiks izrunāties krustu šķērsu gan ceļā uz pirmo šīs sezonas „Open” posmu Fudžou, gan būs arī līdz atgriešanai Latvijā. Līdz šim volejbolistam maizes darbs ir bijis Itālijā, un par pludmales volejbolu kā par olimpisko ambīciju apmierināšanu īpaši daudz domāts nav ticis: „Svarīgāk bija aizbraukt uz vienu sezonu nospēlēt, kurā tomēr ir stabilais variants. Paraksti līgumu un zini, ka būs. Pludmales volejbolā, kā nospēlēsi, tā tev būs,” Jānis ir reālists un saprot, ka viss būs atkarīgs no pašu snieguma smiltīs. Pēc tam jau varēs mest svaru kausos zāli un pludmali, sasniegumus un darba algu. Ideāli, ja izdotos tikt pie abiem, jo volejbols kā tāds Pēdam ir „hobijs, darbs, un tā ir arī izprieca. Tas viss kopā – kas var būt labāks?”

P.s. Plašāka intervija ar masu mediju "visizķertāko" Latvijas pludmales volejbolistu pirms šīs sezonas Jāni Pēdu nākamajā "Sporta Avīzes" numurā 30. aprīlī.