Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Apdalītais sports

Apdalītais sports
Gribētos cerēt, ka par sportu atbildīgā ministre Ina Druviete ieklausās sporta cilvēkos. Piemēram, Raimondā Bergmanī.
Foto: Ģirts Ozoliņš, f64

Pēdējās dienās plašu rezonansi ir izraisījuši dažādu sporta sabiedrības pārstāvju skandinātie trauksmes zvani, ka nākamā gada budžetā sportam taisās noņemt pāris miljonus. Par spīti vienpadsmit medaļām, ko latvieši pārveda no Sočiem. Jāpiekrīt visiem, kas saka, ka tas nav taisnīgi. Šāds signāls tikai izgaismo lēmējvaras un izpildvaras attieksmi pret sportu. Skaitļiem un gadījumam (nesen noslēdzās latviešiem ļoti veiksmīgas olimpiskās spēles) ir otršķirīga loma.

Tas, ka uzreiz pēc olimpiskajām spēlēm pavīd runas par iespējamo finansējuma samazināšanu sporta nozarei, nav nekas jauns un negaidīts. Pēc svētkiem nereti seko paģiras...Tāpēc nav grūti modelēt ainiņas, kas pavīd budžeta pīrāga dalījumu plānojot. Sak, budžeta pieaugums bija, medaļas dabūjāt, bet olimpiāde taču nav katru gadu - kā jums nav kauna prasīt to pašu un vēl vairāk? Jāatzīmē, ka Latvija nav tā bagātākā valsts, līdz ar to katrai nozarei netrūkst iemeslu, lai uzsistu ar dūri pa galdu un uzskaitītu visu, kā nav, bet pienākas. Un taisnība jau viņiem ir.

Taču ekonomiskā situācija mūsu valstī ir tāda, kāda tā ir. Ja neesam pārtikuši, tad pilnīgi loģisks solis būtu prioritāšu noteikšana. Ikdienā mēs taču paši sev tās izvirzām. Piemēram, normāls cilvēks nedosies ceļojumā, ja nevar samaksāt rēķinus. Vai arī nepirks līzingā automašīnu, ja pārtiek no sievasmātes pensijas. Diemžēl nereti rodas iespaids, ka Latvijas valstij prioritārs ir viss, tajā pašā laikā – nekas.

Grūti atrast kādus argumentus tam, lai sportu atstātu ārpus valsts galveno prioritāšu saraksta. Tajā mums jau tradicionāli tiek minēta veselības aprūpe, bet tās problēmas lielā mērā ir rezultāts valsts attieksmei pret sportu. Piekrītu tiem, kas saka, ka ieguldīt naudu sporta sistēmā ir izdevīgāk, nekā žmiegšanās dēļ pēc tam ieguldīt divreiz vairāk veselības aprūpē. Reiz kāds sporta funkcionārs pauda savu neizpratni arī par to, kāpēc visi bļauj par apdalītajiem pensionāriem, bet daudz mazāka uzmanība tiek pievērsta bērniem un jauniešiem. Sak, vienai mērķauditorijai viss vēl ir priekšā, otrai...Es, protams, neaicinu iznīdēt pensionārus, vien vēršu uzmanību – ir arī tāds viedoklis.

Lai nu kas, bet sports nav meklējams starp mūsu valsts prioritātēm. Protams, kāda gan jēga kaut ko krasi mainīt, ja, piemēram, no Sočiem ar medaļām kaklā pārrodas vienpadsmit atlēti? Tikko pārradušies mājās, viņi apstaigā visas iespējamās pieņemšanas. Tur savukārt kadrā salien „visīstākie” sporta fani uzvalkos, kas reizēm pat skeletonu no kamaniņu sporta neatšķir. Bet nes atbildību par sporta nozari. Ej nu kādam no šiem gadījuma cilvēkiem ieskaidro, ka sporta nozare Latvijā nav perfektā kārtībā! Liela daļa tikai reizi divos gados pieslēdzas sporta notikumiem, kaut kur padzird, ka spēles ir bijušas mums visu laiku sekmīgākās, un ar padarīta darba apziņu dzīvo tālāk.

Signāls par sporta budžeta iespējamo samazināšanos griež ausīs ne jau tāpēc, ka, piemēram, Martinam Dukuram vai Oskaram Melbārdim nākamgad vairs nebūs ko likt uz maizes, bet gan tāpēc, ka šādi ievērojami sarūk cerība ieraudzīt nākamos dukurus un melbāržus. Olimpiskie panākumi ir izcils iegansts, lai beidzot paspertu kādu solīti pretī vispirms jau sporta pedagogiem (kas ir pats pamatu pamats), pēc tam arī sporta skolām, sporta infrastruktūrai. Lai beidzot sporta piramīdu kaut nedaudz pagrieztu pareizajā virzienā. Tā mums jau ierasti stāv kājām gaisā, un nekas šobrīd neliecina, ka kaut kas krasi varētu mainīties.

Sports nav tikai metri un sekundes, ko pēc tam izsaka medaļās. Sports nenoliedzami ir labākā iespējamā dzīves skola. Sports norūda, audzina raksturu, zināmā līmenī arī stiprina veselību. Iemāca darboties komandā, paļauties uz citiem (treneriem, komandas biedriem). Iemāca pieņemt zaudējumus un cienīt līdzcilvēkus, tostarp - konkurentus. Kam izdodas un iespējas (fizioloģiskās, mentālās, finansiālās u.c.) atļauj, tie nes Latvijas vārdu pasaulē. Tādu mums netrūkst, un nez vai kļūs ievērojami vairāk, ja sportam tiks novirzīti vēl lielāki līdzekļi. Lielāks ieguvums valstij būs tie, kas visu bērnību būs pavadījuši sacensībās un nometnēs, savas personības veidojot treneru uzraudzībā, kas paralēli nestrādā par naktssargiem un nedomā, kā klusi piepelnīties uz audzēkņu vecāku rēķina. Pēc tam viņi – uzņēmēji, baņķieri, mūziķi – atbalstīs sportu finansiāli. Pēc tam viņi sportot vedīs savus bērnus.

Jau ilgāku laiku aktīvi tiek cilāts jautājums par sporta stundu skaita palielināšanu vispārizglītojošās skolās. Godīgi sakot, šaubos, ka tas ir labākais risinājums. Atlētus neviena „parastā” skola tāpat nesagatavos, bet, palielinot sporta stundu skaitu, vēl vairāk būs jāmokās tiem, kam sports neiet pie sirds. Daudz vairāk būtu jāuztraucas par tiem, kas būtu ar mieru sportot ārpus stundām, taču šādu iespēju viņiem nav. Ir sanācis izbraukāt dažādas Latvijas nomales, paviesoties to skolās. Tur talantīgus, mūsdienu dzīves īpatnību nesamaitātus bērnus var smelt - es nepārspīlēju! - spaiņiem, bet viņiem sporta zāles reizēm ir pat mazākas nekā Ministru prezidenta darba kabinets (ir sanācis pārbaudīt), normālu sporta laukumu nav. Bet, pats trakākais – tuvākajā apkārtnē nav iespēju trenēties. Ja 30 līdz 50 kilometru attālumā varbūt arī ir kāda treniņgrupa, tad nav transporta utt. Ja man jautā, kas ir lietderīgāk – ieguldīt miljonus Murjāņos, kas tāpēc noteikti pieliks roku vēl kāda olimpiskā medaļnieka sagatavošanā, vai šo bargo naudu ieguldīt, lai nomalē traktoristu ar šņabja pudeli aizstātu treneris ar svilpi, tad es priekšroku dodu otrajam variantam. Pat ja tas nozīmē, ka būs mazāk izcilu sportistu, par kuriem rakstīt. Pozitīvi, ka nesen pieņemtajās Sporta politikas pamatnostādnēs bērnu un jauniešu sports, kā arī tautas sports tiek stādīti augstāk par augstu sasniegumu sportu (kam prioritātes statuss nav atvēlēts). Ja piramīdas pamati būs stingrāki, arī spice būs asāka – par to nav šaubu. Tiesa, nav pārliecības, ka šāds ieraksts uz papīra kaut ko būtiski mainīs Latvijas sporta (bez)sistēmā. Laiks rādīs.

Cilvēku attieksmē pret sportu vienprātības nav un nekad nebūs. Droši vien lielākā daļa apzinās, ka sports ir vērtīga padarīšana, taču paši tam dažādu iemeslu dēļ met līkumu. Vai arī vienīgā saskarsme ar sportu ir Rīgas „Dinamo” spēļu vērošana, patērējot alu lielos daudzumos. Tādi cilvēki, manuprāt, daudz palaiž garām, taču – katram savs. Nenosodu.

Mūsu priekšstāvjiem bija lieliska iespēja izmantot nesen notikušās olimpiskās spēles krasām pārmaiņām. Tās, šķiet, nesagaidīsim. Cilvēki spicē mainās, lietu kārtība – ne. Gribētos piedzīvot laikus, kad pret sportu mūsu valstī izturas kā pret vienu no valsts prioritātēm. Es gan nezinu, kam ir jānotiek, lai mēs ko tādu pieredzētu. Kādam olimpietim jākļūst par premjeru? Sportistiem jādibina sava partija?