Teritorija

Krievus nevajag lamāt – viņi tā būvēti, tā ir viņu tipiskā konstrukcija, kas visvulgārāk atspoguļojas nozelētajā teicienā par karalienes drāšanu un miljona zagšanu. KHL šajā ziņā ir unikāls projekts, kas kā rentgenā parāda lielās valsts īpatnības. Nav vēl bijusi neviena sezona zem šiem trīs burtiem, kas aizvadīta pēc vienas kārtības, sistēmas. Lielākā daļa no KHL reglamenta skaitās uz papīra – ļoti tipiski Krievijai. Ja vajadzēs, varēs uzšķirt lappusi, piemērot skaidrojumu vai sodu, bet citādi – dokuments, kas karams uz nagliņas. Esat kaut ko dzirdējuši par komandu algu griestiem? Tāda kārtība pastāvot, tikai nevienu tas neuztrauc... Vai arī cits hīts – kā jāizmaksā hokejistiem algas? 70 procenti par regulāro sezonu, atlikušie 30 – par izslēgšanas spēlēm... Vai domājat, ka tās komandas, kas neiekļuva play off, saviem spēlētājiem samaksā tikai 70 procentus no līguma? Blefs... Kaut kur pie KHL pastāv tāda organizācija kā Spēlētāju arodbiedrība. Ko tā dara, kādus jautājumus izskata? Janvārī līga izdomāja, ka neveiksminiekiem būs jāspēlē par Nadeždas kausu. Pieņemsim, ka no sportiskā viedokļa šis risinājums un pati ideja nav nemaz tik peļama, ja neskaita to, ka neko tādu citur pasaulē jūs neredzēsiet. Tajā pašā laikā – juridiski nevienā KHL šīs sezonas dokumentā jums nebūs lemts sameklēt kaut mazāko atsauci uz šo kausu. Runa ir par dokumentiem, kas noteica sezonas gaitu – proti, tie papīri, kas pieņemti vēl pirms sezonas. Formāli, nevienam hokejistam nav ne tikai tiesību spēlēt par kaut kādu mistisku Cerību vai Nadeždu, bet – viņi patiešām var to nedarīt. Jo viņu individuālajos līgumos ir precīzi noteikts gan sezonas formāts, gan izspēles kārtība. Te tā sauktajai Spēlētāju arodbiedrībai būtu ko teikt, bet – sanāca kopā klubu vadības, apspriedās un nolēma. Normāli šāda steiga prasītos uz vienu lielu veto, taču tas nenotika, jo KHL jau nav biznesa struktūra vai instruments – tā ir Monako motorjahtu piestātne...

KHL klubi nepelna – tie tērē. Tā ir nauda, kas visos gadījumos ir saistīta ar Krievijas valsts uzņēmumu vai apgabalu budžetiem. Tie ir šīs valsts nodokļu maksātāji, kas tiešā veidā uztur šo līgu. Nekur citur tāds fenomens nebūtu iespējams – bet, Krievija nav nekāda „nekur citur”. Tā ir Krievija! Cilvēki šo izklaidi pieņem kā sava veida rituālu – sak, nu, labi, zog viņi, zog, bet vismaz hokejam dod, atmet kaut ko... Šis „kaut kas” ir simtiem miljonu! Var daudz maz droši apgalvot, ka šobrīd vadošajos desmit piecpadsmit līgas klubos, hokejistu algu līmenis stabili sasniedz NHL vidējo, bet kādi pieci seši krievu klubi pēc atalgojuma cipariem spētu sevi nolikt blakus arī bagātākajām Ziemeļamerikas hokeja komandām. Runāju par naudu, ko hokejisti saņem uz rokas. Radulovs no CSKA noteikti ir vislabāk apmaksātais spēlētājs pasaulē, jo neviens NHL hokejists nesaņem pēc nodokļu nomaksas 8 miljonus dolāru sezonā! Neviens nav pat tuvumā šim skaitlim! Pat tā sauktajos mazbudžeta klubos, pie kādiem mēs varam pieskaitīt Rīgas „Dinamo”, leģionāri tiek uzaicināti spēlēt par summām, kas viņiem iepriekš nav pat sapņos rādījušās. Ja trešās maiņas uzbrucējs uz rokas saņem 250 000 dolāru, viņš nestāsta nevienam skaļi, ka pirms tam Ziemeļamerikas fārmklubā viņam sezonas laikā vairāk par 50 stabiem nesaskrēja... Starp citu, aizvadot KHL komandas kreklā teju uz pusi mazāk spēļu, nekā AHL vai citos spēlētajos krastos. Krievi ir ne tikai uztaisījuši lielu hokeja projektu – viņi grauj un šūpo Eiropas hokeja tirgu. Ne jau velti tās valstis, kuras gadu desmitiem ir slīpējušas savu hokeja saimniecību un centušās ar šiem instrumentiem izveidot kaut kādu mārketinga atdevi, šobrīd diezgan vienoti bloķē jebkuru KHL iniciatīvu, iespraukties šķirbā vai – piesēst uz brīvā ķeblīša... Jo tas kā dara krievi – nav normāli. Tas ir iespaidīgi, tas ir prātam nepatverami, grandiozi, bet – tas ir burbulis... Kāpēc viņi neizvēlas pakāpenību, liekot pamatus nevis uz jumta, bet – gan dažus metrus zem zemes? Atbilde tā pati – viņi mentāli to nespēj.

Aizvadītās nedēļas nogalē bija viens interesants signāls no Minskas – valsts prezidents Lukašenko pavisam nopietni runāja par iespēju baltkrievu hokejam aiziet no KHL. Uzlikt mīksto! Baltkrieviju šajā līgā pārstāv Minskas „Dinamo”. Iespējams, ka tas bija emociju dzīts viedoklis un, pilnīgi iespējams, ka Lukašenko joprojām nevar samierināties ar valsts izlases nespēju kvalificēties Soču olimpiskajam hokeja turnīram, taču doma, ko viņš piedāvāja, bija ar segumu. Lukašenko pavaicāja? Kādu labumu Baltkrievijas hokejam dod KHL? Jo ielāgojiet, kad batjka saka – „mūsu hokejs” – viņš to redz diezgan skaidri, pieliekot klāt naudas resursus, kas tiek tērēti. Minska un Astana (Kazahstanas „Barys”) patiešām tērē KHL projektā savu naudu – lai arī forma un veids kā tā tiek iedalīta vai novirzīta, neko daudz no krievu tradīcijām neatšķiras. Rīgas „Dinamo” administratoriem nekad nebūs iespēja uzdot sev vai citiem šādu retorisku jautājumu par labumiem no KHL un Latvijas hokeja interesēm, jo viņi tiešā veidā barojas tikai no krievu galda, rokas... Tieši tāpat kā to dara Prāgas „Lev”, kas, starp citu, maksā čehu federācijai vienu miljonu eiro gadā – kompensāciju, par KHL komandas klātbūtni šajā valstī. Godīgi. Bet Lukašenko prasa pamatoti – kāda jēga viņam? Starp citu, arī tas, ka KHL spēlē ārzemju komandas, kas var savos sastāvos pieteikt neierobežotu daudzumu leģionāru, bet pašiem krieviem ir noteikta kaut kāda mistiska kvota, izskatās mazākā mērā divdomīgi. Tātad – krievi tā kā no savas puses savu hokeja tirgu sargā, savukārt, tie citi – kā tādi auni, metās atprečot jebkuru summu, ko var iztērēt hokejista iegādei. Komandām var atšķirties saimnieku maku biezumi, bet kāpēc ir jāizveido vienas līgas ietvaros vairākas kastas? Ne jau par velti Lukašenko saka, ka pagaidām no KHL valsts hokeja programmai jēgas nav – jo Minskas „Dinamo” ir pārbāzts ar svešiniekiem. Skaidrs, ka baltkrievi paši muļķi, jo neviens viņiem nespiež tērēt tādas summas, kā viņi to dara, bet – jautājums par lietderību paliek... Jo redz – runa jau ir par dotētu pasākumu, nevis biznesa vidi, kurā tiek veidots apgrozījums, skaitīti ieņēmumi, sabalansēts budžets. Nu, labi – Minskai sava sāpe, bet – vai tad Rīga ar savu krājkasīti izskatās labāk?

Ja būtu jāpavaicā, kāds ir Latvijas hokeja ieguvums no Rīgas „Dinamo”, tad pārsvarā varam runāt par vienas paaudzes hokejistu mākslīgi uzpotētu labklājību. Nesaku, ka tas ir slikti... Nu, protams, tautai ir izklaide. Kas vēl? Vajadzēja piecus gadus, lai saprastu, kā nauda pārbauda virkni no spēlētājiem. No šāda viedokļa raugoties – nebūtu krievi devuši savu tiesu, mēs taču neuzzinātu par untumiem, ko viens otrs te sāka izstarot. Tas tomēr atkal ir labi! Tāpat mēs nebūtu apjautuši, cik lielā mērā valsts bijušās augstākās amatpersonas ir saistītas ar citas valsts speciālo dienestu mērķiem, jo Ulmanis un Kalvītis vienā zīmīgā ložā nudien neizskatās pēc nesavtīgiem hokeja entuziastiem. Atkal – labums! Vismaz noder prātam – informācijai... Varbūt sākumā šķita, ka Latvijas izlasei būs liela priekšrocība no šī pasākuma. Tomēr – tā kā tas tagad ir iegrozījies, redzam - ka ne vella! Olimpisko kvalifikācijas turnīru vinnēja komanda, kuras bāze vai pamats nespēlē un netrenējas Rīgā... Un tas nebija tāpēc, ka trenerim Nolanam nepatika viena vai otra mugura ar „Dinamo” tetovējumu. Nē, nebija vienkārši materiāla. Vai Masaļskis, Dārziņš, Miķelis un Sprukts tiktu pie saviem darbiem Krievijā (arī naudas), ja nebūtu „Dinamo”? Grūtāk būtu, bet – ar viņu talantu un attieksmi, tās lietas tāpat ietu šo ceļu... Vai tad Pujacs, Kulda un Bārtulis pirms tam spēlēja Rīgā „D”? Labie garām letei un kasei nepaiet... Teorētiski un praktiski „Dinamo” ir nopelni Sanda Ozoliņa atkal dabūšanai pie hokeja, kas dažādās sezonās ir radījis atziņas ar pievienotu vērtību. Jā, tas ir svētīgi. Šajā ziņā tas bijis pakalpojums un, ja mēram tālāk – plusu tur ir ar abām saujām raušami... Nu, un nebūtu Ozoliņš atsācis spēlēt? Kas mainītos? Ak, viens bariņš paliktu neziņā par lielā Sanda lielo dūšu. Bet – no otras puses „Dinamo” projekts netieši veicināja Ozo kūleni personiskajā dzīvē, ko noteikti vēl nevaram saukt par paša kapteiņa lielo laimestu... Pilnīgi noteikti „Dinamo” atjaunošana parādīja Latvijas hokeja zināšanu, izpratnes un kompetences bāzi, kas izrādījās – diezgan pliekana. Nu, vismaz tiem personāžiem, kas izkalpojās nonākt pie galdiem, uz kuriem saliktas šļirces (latvieši saka – tika pie šprices!). Redz, atkal labums, jo tagad vismaz nav jādzīvo ilūzijās par kādas personības dievišķo lomu.

Kas interesanti un zīmīgi, atgriežoties pie Minskas vārtiem – kad Lukašenko pateica savu sakāmo par KHL, no līgas puses nebūt neizskanēja bravūra un pohujisms, kā tas vispār krieviem piestāvētu šādā reizē. Tā bija rūpe, kas tika raksturota ar vārdiem par draudzību, solidaritāti un kaimiņu būšanu. Tātad – Baltkrievijas prezidents tomēr bija trāpījis krieviem vārīgā vietā. Lai kāda būtu naudiņa visapkārt, KHL ļaudis vispirms padomāja par izskatu, par savām samocītajām sejām pēc paģiru nakts. Viņi joprojām šo projektu kartē apskata nevis kā sporta, izklaides vai biznesa kontūru, bet gan kā iekrāsotas mistiskas frontes zonas. Te mēs esam, te – būsim! Tagad dienas kārtībā Polija, pēc tam – viņu pašu tālais gals Vladivostokā. Tad – Milāna, pēc tam – Budapešta... Jauno KHL sezonu sākšot 28 komandas! Jūtat, uz kuru pusi velk? NHL šobrīd spēlē trīsdesmit... Kamēr šis cipars nebūs pārspēts, viņi mierā neliksies – un maksās! To var nolasīt no katras KHL kustības. Iespējams, ka Lukašenko brēciens ir gluži vai kā nomērīts pirms jaunās klubu pārdales pa konferencēm – tāda būs, nav nekādu šaubu! Iespējams, ka Minska ar šādu agresīvu izklupienu saredz labumus, ko tā var izspiest no KHL. Ko mēs? Vai mums kāds prasa? Mēs šajās kāzās esam muzikantu instrumentu krāvēji. Pēc tam, kad arēna „Rīga” tiks nodota (pārdota) to krievu rokās, kas kontrolē Rīgas „Dinamo” naudas plūsmu, varēs ar interesi pavērot, kā tiks Latvijas pusē mainīti akcenti visos galos... Jo mēs jau neesam viņiem klubs, kas spēlē vienā lielā līgā hokeju. Mēs esam teritorija, kur viņi atrodas.