Florbola lepnums

Kolhoza vietā florbols

Jānis Dainis tika atzīts par Latvijas lepnumu nominācijā „Jauniešu iedvesmotājs”. Vairāk kā 30 gadus viņš ir neskaitāmiem jauniešiem ieaudzinājis mīlestību pret sportu. Plašākai sabiedrībai pazīstams kā titulēts florbola treneris, kurš ir sagatavojis, kā pats lēš, mazliet mazāk par 10 vīriešu izlases florbolistiem, uzskaitot tikai tos, kas ir piedalījušies oficiālās spēlēs, (starp viņiem arī tagadējās izlases toņa noteicēji Belasovs un Peičs) un mazliet vairāk par 10 sieviešu izlases florbolistēm. Tiekamies Kocēnu Sporta namā, kur namatēvs izrāda savu saimniecību. Izcīnīto kausu nu ir tik daudz, ka nav pat kur visus izstādīt. Taču atsevišķa izstāde pagrabā jau tiek riktēta.

Darbu ar jauniešiem Jānis Dainis sāka jau 70. gadu beigās, kad ar vairāku kolhozu gādību masveidā organizēja jauniešus uz „Magnēta” orientēšanās sacensībām. Ziemā treniņu procesā spēlējuši visu pēc kārtas – futbolu, basketbolu, tautas bumbu, hokeju ar bumbiņu. Vēlāk kolhozi likvidējās, bet orientēšanās pulciņi ap harismātisko treneri palika. No orientieristiem bērni un jaunieši pārauga par florbolistiem. Interesanti, ka Dainis, nezinādams, ka pasaulē eksistē tāda sporta spēle kā florbols, jau bērnus bija pievērsis zāles hokejam – proti, hokeja nūjas rokās, tenisa bumbiņa ir jāraida vārtos, spēle ar visiem spēka paņēmieniem. „Pirmdien mēs svinam 18 gadu jubileju, kopš mūsu dzīvē ienāca florbols. Aināra Zelča klasesbiedrs Jānis Ķivkulis atveda florbola nūjas un bumbiņas. Tad arī sākām piedalīties,” florbola pirmsākumus Kocēnu novadā atceras Jānis Dainis. Tātad pirmdien – pilngadības svētki. Florbola bums sākās nekavējoties, kaut arī sākumā nevienam nebija pat nojausmas, kā šo spēli spēlē. „Sākumā mēs pat īsti florbolā netrenējāmies – mēs spēlējām pēc savām intuitīvajām izjūtām. Es arī sākumā spēlēju pats. Mēs neko nesajēdzām, tikai skrējām kā traki – ka tik skriet un presēt, ka tik kādam bumbiņu atņemt.”

Braucot uz pirmajiem mačiem, protams, nācās smagi jo smagi dabūt iekšā – neviens nemācēja ar florbola bumbiņu apieties. Bez zināšanām grūti. Bet, ja nevienam nekādas pieredzes nav, - ko tad? Sporta fanātiķis Jānis Dainis nolēma uzņemties iniciatīvu. „Jauniešu iedvesmošana – tā nav tikai viņu dabūšana sporta zālē. Es nekad neesmu bijis tāds treneris, kas tikai sēž malā un pūš svilpē. Es pats vienmēr visu esmu darījis viņiem līdzi. Lai varētu viņiem parādīt florbola elementus, pirmajos gados es pats vispirms gāju klētiņā. Ņēmu līdzi nūju un bumbiņu un gandrīz katru dienu trenējos pats. Tas viss tāpēc, lai pēc tam varētu bērniem parādīt, ka bumbiņu var savaldīt. Veicu simtiem tūkstošu sitienu pa bumbiņu, līdz ar to es vēl tagad, neko ikdienā tādu vairs nedarot, varu bērniem parādīt visus trikus. Tas nozīmē, ka iemaņas paliek, bet lai tās attīstītu, sportistam ir jādarbojas pašam – individuāli,” savu florbola trenera karjeras pašu sākumu atminas Jānis Dainis.

Nepagāja ilgs laiks, kad krājās pirmie kausi un medaļas. Florbola vīruss vispirms piespieda pašu treneri stundām ilgi apgūt šo sporta veidu, inficējot arī viņa audzēkņus un audzēknes. „Tagad bērnos ir grūti iedzīt iedvesmu. Kādreiz es nācu ar savu, bet puikas paši atrada savus veidus, kā individuāli strādāt, izdomāja paši savas treniņu metodes,” stāsta Dainis. Tā viņi cits citu mācīja, intuitīvu, pašmācības ceļā ķerot jaunas nianses. Pienāca laiks, kad Rubenes komandas triumfēja Latvijas čempionātā kā vīriešu, tā sieviešu konkurencē. Un izpelnījās florbola galvaspilsētas godu.

Laiki mainās, cilvēki – tāpat

„Kādreiz, kad ar jauniešiem treniņā taisījām sprinta vingrinājumus, es vienmēr biju pirmajā trijniekā. Nelaiķis Uldis Dzenis vadīja fiziskās sagatavotības treniņus, es darīju visu to pašu, ko mani bērni. Gāju pa priekšu, lēcu arī pāri bortiem – darīju visu. Tā es ar savu piemēru esmu centies jauniešus vienmēr iedvesmot – ja varu es, jums arī ir jāvar,” sev piešķirto iedvesmotāja titulu cenšas skaidrot pats treneris. Milzīgais fanātisms allaž ir bijis šā trenera trumpis. Florbolu apguvis pašmācības ceļā, tā izzināšana ir bijis intuitīvs process. Nākotne piederot jaunajiem, laiki ir mainījušies, jaunie treneri, kas paši kopš bērnības ir spēlējuši, strādā efektīvāk.

Mainās arī audzēkņi, secina treneris. „Jaunatne mainās. Agrāk vienīgais veids, kā gūt emocijas, bija laukumā. Tagad emocijas var gūt internetā. Gribi redzēt kādu filmu? Lūdzu! Vari čivināt tviterī, sēdēt „draugos”. Man pat treniņos tagad reizēm ir tā: izdarām vingrinājumu un kāds jau uzreiz ķer pēc telefona – vai kāds nav ko uzrakstījis? Agrāk florbols bija prioritāte, tad varbūt sekoja mācības un viss pārējais. Tagad florbols ir kaut kur labi ja trešajā vietā,” prāto Jānis Dainis. Viņš piekrīt, ka arī trenerim ir jāmainās līdzi laikam, lai labāk saprastu, ar ko treniņā īsti ir darīšana.

Treneris atzīst, ka vienmēr ir bijis demokrātisks, nekad nav izcēlies ar stingrību, vienmēr smaidīgs. Tas būtībā traucējot, ja runa ir par visaugstākajiem sasniegumiem, taču lieti noder, ja vajag vienkārši cilvēkus pievērst sportam. Slavens ar to, ka par katru audzēkni regulāri iet aprunāties ar skolotājiem. Un skolotāji reizi pa reizei kādu atstādinot no treniņiem – un paši nāk pārbaudīt pēc tam. Laiki mainās arī mūsu valstī, kādreizējo saikni visos līmeņos, zinot pilnīgi visu par saviem audzēkņiem, saglabāt ir aizvien grūtāk. „Kādreiz Vaidavā bija ap 1000 iedzīvotājiem – pazinu gandrīz visus! Rubenē bija ap 500 – visus pazinu! Zināju, kuram bērnam kurš ir tētis, kura – vecmamma. Tagad ir citādi, liela daļa vecāku aizbrauc uz ārzemēm, bērni paliek dzīvot pie vecvecākiem. Es visus vairs nepazīstu, ir pazaudēta saikne ar visiem, tāpēc arī panākumi vairs tā nekrājas,” paškritiski novērtē Dainis. Arī jaunatnes aktivitāte tehnoloģiju laikmetā ir apsīkusi – to jūt pat klusajos Kocēnos. „Agrāk zēni un meitenes paši rada iespējas nodarboties ar sportu brīvajā laikā. Viens no manu panākumu stūrakmeņiem – atsevišķi kolektīvu līderi, kas nāca man un prasīja atslēgas vai kaut ko no inventāra un paši visu saorganizēja.” Tagad lietas ir pamainījušās, bet, ko padarīsi – tādi laiki.

Sports dzīvei, nevis naudas makam

Florbols nekur pasaulē nav profesionāls sporta veids. Lai arī Latvija faktiski ir pasaules elitē, trenēšanās šajā sporta veidā nenozīmēs žurnālu vākus un miljonus bankas kontā. Dainis stāsta, ka daudzi vecāki tāpēc tagad bērnus sūta uz Valmieru trenēties hokejā. Taču cilvēku, kam daba vispār ir devusi materiālu, lai kļūtu par augsta līmeņa sportistiem, procentuāli visā pasaulē ir ļoti maz. Atsevišķos sporta veidos vecāki jau pirmajā treniņā redz nākamo Ozoliņu vai Valteru – šādas ilūzijas vismaz nav florbolā. „Attīstītajās florbola valstīs ir daudz dažādu sacensību, kur pat līdz pusaudžu vecumam neskaita rezultātu. Tāpat ir arī citos sporta veidos citās valstīs. Es uzskatu, ka mēs jaunatnes sportu ņemam pārāk nopietni, cerot izaudzināt nākamos miljonārus vai olimpiskos čempionus. Valsts tērē miljonus profesionāliem sportistiem, bet, lai iedotu mums – apakšai – līdzekļus sporta pulciņiem...Tagad liela daļa sporta skolotāju jau četros dodas mājās, bet valsts varētu kaut vai simboliski pabalstīt sporta skolotājus un trenerus, lai viņi ar bērniem dotos pārgājienos, ziemās slēpot. Pēdējos gados ir ļoti labas ziemas, bet mūsu novadā neviens bērns neslēpo...Mēs nevirzām bērnus ārā svaigā gaisā. Bet – ja būtu izveidota programma, ka katrai skolai ir jābūt ziemā nodrošinātai ar slēpēm?” retoriski vaicā Dainis.

Tā diemžēl ir, ka mēs sportu bieži vien uztveram kā tikai varoņu kalvi – sak, ja nepelnīs naudu, tad kāda jēga vienkārši ar to nodarboties? Tajā pašā laikā profesionālais sports nav nekāda medusmaize – kaut vai Lensa Ārmstronga sāga tikai norāda uz daudzajiem zemūdens akmeņiem. „Ja papēta finansējumu sportam, tad Latvijas sporta piramīda stāv otrādi,” trāpīgi teic titulētais treneris.

Florbols Latvijā attīstās, viss lēnām iet savu ceļu. Progresa virzienā, uzskata Jānis Dainis. Tagad varam algot ārzemju trenerus, bet kādreiz ir puse pasaules izbraukāta ar Latvijas izlasēm, ne tikai neko nesaņemot par to, bet arī piemaksājot klāt, piemēram, 250 latus. Grūti iedomāties, ka tā kādreiz bija, taču jāsaprot, ka sporta veida sākšana no nulles arī atalgojuma ailītē nozīmē apaļu nulli.

Pats Jānis Dainis sportam pievērsās, kā pats saka, salīdzinoši vēlu – ieraugot Mehiko olimpiādi 1968. gadā. Vispirms tika lūgts, lai mamma abonē avīzi „Sports”, bet vēlāk – lai uzdāvina hronometru. Un tad sākās... „Hronometrs bija, nu vajadzēja arī kādus rezultātus. Skrēju apkārt šķūnītim. Vēlāk, lai nebūtu es viens, pieaicināju savus klasesbiedrus, kaimiņu bērnus – visi skrējām apkārt šķūnītim. Pēc tam pagalmā ierīkojām tāllēkšanas bedri, bija arī lodes grūšanas sektors. Kā lodi izmantojām 5 kg smago atsvaru svariem (..) Vēlāk pat pašmācības ceļā apguvām kārtlēkšanu,” atminas jauniešu iedvesmotājs. Skaidrs, ka tik tehniski sarežģītā sporta veidā kā kārtslēkšana, kuras dēļ savas karjeras ir spiesti beigt vairāki talantīgi desmitcīņnieki, tehnika, kas apgūta pašmācības ceļā, bija pagalam greiza. Pagalms jau bija pārvērties par stadionu, uz speciālas lapiņas tika fiksēti rekordi, nu laiks bija arī šķēpmašanas sektoram. 11 rubļi un 80 kapeikas – tieši tik maksāja šķēps, kurš tika vests ar riteni no Valmieras. Tumsā. Nekad tik tālu nebija braukts. Šķēpmešanas tehniku apguva, veroties ekrānā uz Jāni Lūsi – pagalam greizi, protams. Zīmīgi, ka tieši Lūsis pasniedza Latvijas lepnuma balvu.

Jānis Dainis ir pārliecināts, ka sports – un nav pat svarīgi kādā līmenī un ar kādiem panākumiem – sagatavo cilvēkus dzīvei. „Sports iemāca plānot savu laiku. Ieaudzina disciplīnu. Sportā var attīstīt iemaņas – jebkuru lietu darot, pēc kāda laika var pabrīnīties, kā man tagad sanāk. Kā es spēju rokas, kājas un domāšanu – visu salikt kopā. Sportā situācijas mainās ļoti ātri – ir jāprot to visu novērtēt un ātri pieņemt lēmumu. Ar visu to mēs saskaramies dzīvē. Ir jābūt plašam redzeslokam, jājūt ar sesto prātu, kurā brīdī nāk briesmas un jāpagūst ar vienu kustību no tām izvairīties. Jājūt savi pretinieki, jājūt arī partneri – arī tāpat kā dzīvē. Sports attīsta mērķtiecību, attīsta darbošanos komandā. Ir jāciena partneri un jāprot noslēpt negatīvās emocijas. Jebkurā situācijā, protams, var atrast, ko partneris dara sliktāk, taču, ejot pats laukumā, tu sevi neredzi. Ir jāprot atrast pozitīvo. Reizēm tieši ar pozitīvu mikroklimatu var vinnēt spēles,” teic treneris un viņu var tikai papildināt – viss kā dzīvē.

Jānis Dainis ir absolūts sporta fanātiķis, kurš par sportu runā ar milzīgu aizrautību un smaidu sejā. Stāsta, kā ar asarām acīs skatījies, kā Andrejs Rastorgujevs stafetē slēpo pirmajās vietās. Pēc tam speciāli skatījies atkārtojumu. Būtu lieki 10 tūkstoši, atdotu Andrejam – lai var pienācīgi trenēties. Jānis Dainis tagad ir treniņu metožu pārplānošanas procesā. Lasa daudz grāmatas un cer, ka kādu dienu iemācīs audzēkņiem katru metienu izdarīt ar ticību, ka bumbiņa būs vārtos un tieši tajā punktā, kur notēmēts. Tas ir daudz efektīvāk nekā vienkārši izmest 10 000 metienus, tajā brīdī neko nedomājot. Pats uz savas ādas rudenī izbaudījis, ka tas strādā – uzkrītot pirmajam sniegam, nedaudz vairāk kā astoņās stundās noskrējis 55 kilometrus, kaut gan nekad pat maratonu nebija skrējis. Tas viss – 57 gados. Protams, trīs mēnešus nācās tam nopietni gatavoties.

Jāņa Daiņa audzēkņu skaitu pat aptuveni ieskicēt ir grūti. Neviens no viņiem nekad nav bijis slavens, profesionāls sportists, kāpis uz goda pjedestāla olimpiskajās spēlēs. Pat ne piedalījies. Mēs par viņiem neko nezinām. Taču tāds nekad nav bijis mērķis. „Es domāju, ka viņi nākotnē izveidosies par labiem ārstiem vai, piemēram, menedžeriem, vai vienkārši labiem darbiniekiem savos darbos. Viņi būs izveidojušies par labiem cilvēkiem sabiedrībā,” tā savus mērķus trenera darbā ieskicē Jānis Dainis – Latvijas lepnums.