Bez pamperiem kraujas malā

Pirms mēneša Kaspars atradās Senators bāzes komandā Binhemtonā un grieza zobus visās nozīmēs – vispirms jau tāpēc, ka pēc labas pirmssezonas treniņnometnes viņu tomēr nosūtīja uz fārmklubu. Otra žokļu kustība bija saistīta ar nu jau mums zināmo gudrības zobu sāpēm... Vēl vasarā, aprunājot ar Daugaviņu viņa izredzes nostiprināties NHL, Kaspars savu apņēmību ik pa brīdim atšķaidīja ar vēsu secinājumu – šajā organizācijā viss pagaidām notiek pret viņa gribu un izmisīgajām alkām. Noskatoties kā viens pēc otra vienvirziena līgumus paraksta viņa bijušie fārmkluba komandas biedri, turklāt NHL drafta dienās Otava iemainīja viena spēlētāja tiesības pret vēl vienu konkrētu uzbrucēju, kas tā jau saasināja piesātināto konkurenci, divdesmit četrus gadus vecais latvietis varēja justies kā negribēts. Viņa lēmums tomēr doties uz Ziemeļameriku vēl pēdējā mēģinājumā, nebija nekas vairāk kā paša hokejista spītība un rakstura nepiekāpība, kas bija sajaukusies ar demonstratīvu pozu – sak, nu labi, izmetāt pa durvīm, iekāpšu pa logu... Līgumu viņš parakstīja tādu, kas noteikti bija izdevīgāks Senators pusei, nekā pašam hokejistam – taču, iekavās palika kāda noruna. Ja līdz decembrim Otava nedod viņam iespēju uzspēlēt vismaz 10 spēles NHL, Kasparas brauc uz KHL – uz Rīgas Dinamo. Ļoti iespējams, ka tieši šis pieteiktais atpakaļceļš, vai sajūta – ka tomēr ir kur palikt – ļāva Daugaviņam rudenī atraisīties ar plašu krūti un bez jaunākā brāļa kompleksiem. Starp citu, vasaras darbs kopā ar Dinamo bija pārliecinoša hokejista vizītkarte Otavas staļļos, jo nometnē viņš burtiski lidoja un... tika nosūtīts uz fārmklubu.

Kasparu NHL klubs nodraftēja 2006. gadā – tā bija trešā kārta, kas zinātājiem pasaka gana daudz, bet pašam spēlētājam ir tikai simbolisks pieraksts. Proti, ēd zemi, ja gribi dzīvot šajā hokeja pasaulē. Kopš tā rudens viņš ir gājis organizācijas noteikto standartu pavadā – spēlējis Ziemeļamerikas klubos junioru un zemākajās pieaugušo līgās, ik rudeni ticis aicināts uz NHL kluba treniņnometni un lielām acīm gaidīja, kas notiks tālāk. Mēģiniet iztēloties, cik daudz jaunu cilvēku vienkārši neiztur šādu kārtību, cik daudziem pietrūkst pacietības. Turklāt, Daugaviņam nebija tā sauktie garantētie talanta pamperi, kad klubs viņu aptecētu no visām pusēm. Tādi pienācās drafta pirmās kārtas censoņiem, bet Kaspars bija tikai, atvainojiet, parasts gaļas gabals – ja izturēs, tad spēlēs... Kad beidzas tā sauktais jaunā kumeļa vecums – tie parasti ir četri gadi, kopš brīža, kad esi nokļuvis konkrētās organizācijas paspārnē – pārsvarā var jau skaidri pateikt, kas šim hokejistam būs nākotnes zīmēs rakstīts. Četros gados, ko Daugaviņš pavadīja Amerikā, Otavas Senators viņam deva tikai vienu NHL spēli un 8 minūtes uz ledus. Kad pērn viens pēc otra uz galveno komandu tika izsaukti viņa Binhemtonas komandas biedri, Kaspars varēja sarunāties tikai ar savu dūšu. Viss apkārt griezās pret viņa izpratni par padarīto darbu un algu, ko esi pelnījis. Pat tad, kad fārmklubs izcīnīja AHL galveno trofeju Kaldera kausu, kur latvietim bija liela loma, Otavas Senators izturējās pret latvieti kā pret, atvainojos vēlreiz, kājslauķi. Kurš tādā brīdī sakniebtu lūpas un teiktu – es tomēr gribu spēlēt NHL! Pat viņa formālie draudi – dodiet vienvirziena līgumu, jo man ir labs piedāvājums Rīgā – Otavā tika tulkoti bez entuziasma un bez atdeves otrai pusei. Nu, skrien, skrien uz savu Dinamo, mums ir sava kārtība, suņuk...

Nonākšana NHL kluba pamatsastāvā Daugaviņam ir samaksa par viņa pacietību, taču – tā gāja komplektā ar apstākļiem, kas pēkšņi sakrita. Savainojumu guva viens no pirmo divu maiņu uzbrucējiem (Regins), komandas kapteinis mocījās ar izoperētās muguras sekām (Alfredsons) un divi no iecerētajiem jaunajiem uzbrukuma līderiem izrādījās par mīkstu šim līmenim (Filatovs un Zibanejads). Pietika kaut vienam no šiem pretendentiem būt uz kājām un Daugaviņa vieta Senators sistēmā tā arī paliktu ierakstīta ar to vienu simbolisko spēli. Bet tā nenotika! Kad 25. oktobra vakarā Kaspars izgāja uz ledus Otavas komandas kreklā, viņš labi saprata, ka Hamleta mūžsenais jautājums piedzīvo konkrētu pielietojumu un pārbaudījumu. Viņš nespēlēja pirmajās divās maiņās, viņam neuzticēja neko lielu no darbiem, bet – arī tad viņš nedrīkstēja šo iespēju izniekot. Pagājis mēnesis, kopš Kaspars tika izsaukts ar domu – lai Alfredsons izveseļojas! – bet latvietis joprojām vēl atrodas NHL ikdienā. Tikai mēnesis bija vajadzīgs, lai mēs gluži neviļus runātu un rakstītu par Daugaviņu kā par pilntiesīgu NHL hokejistu. Turklāt, pa vidu tak’ vēl bija amizantā zobu epopeja... Šobrīd Otavā neapspriež jautājumu par viņa vietu vai atbilstību šim līmenim, tur skatās statistiku un redz: viņš ir atbildīgs aizsardzībā un ļoti vērtīgs skaitliskajā mazākumā. Nofiksēts, ka kopš Kaspara ierašanās, Senators uzlabojuši savus disciplīnas rādītājus (mazāk noraidījumu), turklāt, tas gājis roku rokā ar labākiem procentiem, komandai aizstāvoties mazākumā (mazāk zaudētu vārtu). Kad speciālisti šos skaitļus analizē, protams, viņi norāda uz komandu kopumā, bet izceļ – Daugaviņu. Patīkami. Tāpat viņi saka, ka Kaspara personā Otava ir ieguvusi izteiktu trešās vai ceturtās maiņas uzbrucēju, kas spēj būt lietderīgs arī realizējot savas izdevības. Jaunais krieviņš Filatovs šajās dienās staigā ar uzmesti lūpu, ka viņam nedod iespēju spēlēt galvenajā komandā, bet viņam ar pirkstu rāda Daugaviņa virzienā – lūk, kur piemērs attieksmei, kas jāatdarina.

Filatovu pieminēju tāpēc, ka viņš tiek zīmēts kā viens no Senators nākotnes uzbrukuma līderiem, ar domu par pirmo divu maiņu piepildījumu. Tiesa, krievs vairāk šobrīd kasās un pat ir pratis pierunāt CSKA kluba vadību, lai tā palūdz Otavai viņu izīrēt KHL klubam. Binhemtona un Maskava – tur ir starpība, ne tikai algā... Starp citu, kad uzbrucējs vēl bija Kolumbusas Blue Jackets štatu sarakstos, viņš gražojās tādā pašā vīzē. Ja Filatovs patiešām būtu spējīgs uzreiz iekosties sev pasniegtajā maizes garozē, tad viņš spēlētu Senators pamatsastāvā. Šobrīd kluba vadība viņam lūgusi parādīt sevi no labākās puses līdz novembra beigām un – tad sola pieņemt lēmumu. Izskatās pēc dūmu pūšanas.... Kanādas hokeja apskatnieki ironiski norāda, ka Filatovs noteikti ir talantīgāks par Daugaviņu, ja runājam par hokeja iemaņām, taču krievam pagaidām nekādi nav izdevies saprast, ka bez gribasspēka NHL līmenī nevarēs sevi iecelt. Tagad uzmest Daugaviņu, kas pret organizāciju ir demonstrējis pacietības un lojalitātes paraugstundu – tā būtu sev uzticīga cilvēka nogrūšana no kraujas. Bet viens būs atkal pie kraujas malas jāved.... Runa ir par savainoto uzbrucēju Krisa Neila un Petera Regina atgriešanos ierindā. Tādā gadījumā uzbrukuma līnija atkal tiktu pārkārtota un būs vismaz ar pāris liekajiem. Vienu vai divus no večiem sūtīs uz fārmklubu, kur treneriem varētu būt izšķiršanās starp Kondru, Daugaviņu un, iespējams, Grīningu... Vai mūsējo ar to var nobaidīt? Neticu. Kaspars jau ir bijis tajā kūtī un ēdis mēslus, tāpēc no šāda pagrieziena nebaidās. Jo galveno ir pierādījis – NHL ir viņa līga. Turklāt, to ir sākuši novērtēt un saprast arī citās līgas komandās.