Jums pienācis pasts. No Dinamo? Par Dinamo...

Kamēr Rīgas Dinamo atpūtās pirms nākamā darba cēliena, it kā fonā, it kā starp citu, publiskajā telpā parādījās vairākas ziņas. Par vienu jau esam rakstījuši agrāk – tas bija kluba preses ziņojums par kluba akcionāru pilnsapulci. Tajā kā zināms tika izvērtēts arī komandas sportiskais sniegums, kam deva vērtējumu visi, kam nebija slinkums. Bija teikums par spēlētāju iespējamajām maiņām un sastāva pastiprināšanos. Menedžeris Normunds Sējējs šo rindu autoram pikti skaidroja, ka tas esot bijis domāts savādāk – raug, sastāv pastiprināšana nozīmē - iekšējo rezervju meklēšana. Nekas vairāk. Man savukārt bija viņam jāatbild, ka ne jau centrāltirgū pie gaļas paviljona ieguvām šīs rindkopas. No tā paša Dinamo gala vien viss nāk – ar akcionāru svētību, oficiāli. Tauta, protams, metās virsū iespējamajām spēlētāju maiņām, viļāja pa muti un internetā nu jau galīgi nodrāzto Mikuša kartupeli, kam sekoja pārsvarā nepieklājīga lirika, bet – garām palaida kādu citu motīvu. Līdz ar akcionāra Gunta Ulmaņa nokļūšanu Saeimā, par jauno padomes priekšsēdētāju ievēlēja līdzšinējo Ulmaņa vietnieku Juri Savicki. Formāli – likuma vārdā, praktiski – tāpat bija zināms, ka Ulmanis tajā krēslā bija tikai izkārtne. Savickis legalizēja savu īstā padomes priekšsēža lomu. Vismaz – šīs paslēpes beidzās.

Nākamais – it kā nevainīgā rinda par to, ka „Savickis ierosināja veikt izmaiņas arī AS "Dinamo Rīga" valdes sastāvā, un ar akcionāru kopsapulces dalībnieku lēmumu par AS "Dinamo Rīga" valdes priekšsēdētāju tika apstiprināts līdzšinējais padomes loceklis Aigars Kalvītis.” Vai zinājāt, kas valdes priekšsēdētāja pienākumus pildīja pirms tam? Normunds Sējējs... Ko no tā mums būs secināt? Pirmkārt, bijušā premjera (viņš arī kluba akcionārs) iesaistīšanās kluba tiešajā pārvaldē nozīmē, ka 1) viņu uztrauc kluba līdzšinējā saimnieciskā darbība; 2) akcionāri nav bijuši mierā, kā ar saviem pienākumiem tiek galā Sējējs; 3) ģenerālmenedžera atbrīvošana no valdes priekšsēdētāja pienākuma pildīšanas, nozīmē – Sējējam tiek dots laiks koncentrēties tikai saviem tiešajiem pienākumiem, kas saistīti ar komandas sportisko mērķu sasniegšanu. Var pieņemt, ka šī rokāde ir mājiens ar mietu – ja komandas sniegums neuzlabosies, tad menedžera un trenera atbildība tiks iepakota kā šokolāde twix – divi vienā... Taču sāka Kalvītis pavisam ar citu elkoni – proti, viņa tiešā pārraudzībā esošā kluba administrācija, saņēma jaunā valdes priekšsēdētāja pirmos sveicienus, par ko lielā mērā pastāsta pirmā no anonīmajā vēstulēm, par ko minēju ievadā. Protams, tālāk rakstītās rindas mēs nevaram saukt par nepastrīdamu faktu, vai apzinātu falsifikāciju, lai kādu maldinātu, taču pieņemt zināšanai varam. Uzskatīsim, ka tas ir kāds klubam pietuvinātas personas kliedziens, spiedziens, atriebība vai apjukums. Uzskatīsim, ka cilvēks vienkārši sajauca adreses. Taču rindas ir šādas, citēju:

„Kā vēstīts latviešu sakāmvārdā - jauna ledus mašīna tīri slauka. Ja pirmā diena
ar jaunajiem Dinamo Rīga padomes un valdes priekšsēdētājiem pagāja mierīgi un,
kā ierasts, darbinieki par jaunumiem uzzināja no ziņu portāliem, tad otrajā
varēja novērot soda minūšu rekordskaitu. Bez soda palika tikai daži
administrācijas darbinieki ar zemākajām algām. Lielākajai daļai algas tika
samazinātas par 20%. Noraidījumu līdz spēles beigām nopelnīja mārketinga
direktors - šāds amats reorganizētajā Dinamo vairs nav nepieciešams. Mārketinga
izdevumi tiks samazināti līdz minimumam. Visi veiktie reorganizācijas pasākumi
liecina tikai par vienu - Dinamo Rīga ir īstermiņa projekts, kuram zīmola
attīstība un lojalitātes programmas ir nevajadzīgi izdevumi; citiem vārdiem
sakot, Krievijas nauda jādala šodien, jo varbūt rītdien vairs nebūt ko dalīt...”

Pieņemsim, ka šo ziņu nosūtījis cilvēks, kas ļoti labi pazīst Dinamo virtuvi, vai vismaz zina cilvēkus – kas tajā strādā (-ja). Ja tā ir patiesība, tad nekas slikts jau nav noticis. Klubā optimizē izdevumus – visur tā dara. Mārketinga izdevumu samazināšana arī nav nekāds brīnums – krīzes apstākļos šo sviru parasti uz papīra ierauga pirmo. Jo to nevar pataustīt, tā nepakļaujas mērījumiem. Skaidrs, ka viens no argumentiem, kas ir labākais kluba mārketings, paliek atziņa – ja komanda uzvar, tad puse no vagas ir izravēta. Cita lieta, ka ar uzvarām arī ne visos gadījumos pietiek. Taču – lai dabūtu cilvēkus tribīnēs, kas ģenerē komandai papildus ienākumus, kaut kādu vēstījumu tomēr uzņēmumam jānes arī ārpus hokeja laukuma. Kā viņi tālāk domā šo vīziju zīmēt – gan jau izdomās. Var būt, ka tieši izmaiņas mārketingā ir pirmais, kas parāda, ka Kalvīša personā akcionāri nevēlas šī projekta nogrimšanu. Dzīvot ar stāstu, ka mums ir labākā tirgvedība starp visiem KHL klubiem, nozīmē nekritisku skatu uz lietām sev apkārt. Jo KHL klubu vairums mums vispār nevar kalpot par atskaites punktu. Tātad – izmaiņas kluba mārketingā ir stāsts par produkta pārdošanu. Tajā pašā laikā atzīsim, ka ir virkne piemēru, kas liecina – Dinamo nebija tizleņi šajā sakarā... Viņiem iekšpusē labāk redzams, bet Kalvītis drīzāk mēģinās klubu noturēt, nevis gremdēt – tas gan fakts. Atšķirībā no Savicka, viņš pie hokeja ir vismaz desmit gadu, turklāt, perfekti izprot šīs vides izmaksu būtību. Tātad – pieņemsim, ka pirmo vēstuli rakstīja aizvainots Dinamo darbinieks, kam vienkārši samazināja algu. Ikvienam no mums būtu šādos gadījumos dusmas, slikti ir tas, ka vadība acīmredzot nav pratusi vienot ap sevi kluba idejas patriotus, jo labi darbinieki šādi nedara, pat, ja viņi no darba tiek padzīti vai palūgti aiziet. Par to gan vajag aizdomāties...

Tā bija atkāpe par kluba vadību, ko varam saukt par galvu. Par pūšanu neko nesaku, jo tādu izteiktu galvu līdz šim Dinamo projektam nemaz neredzēja. Tātad – teiciens par zivs trūdēšanu no acu gala, šajā gadījumā nebūs korekti pielietojams, jo – nav jau bijis kam pūt... Tagad, kad par galvu ir pierakstīts un strādās Aigars Kalvītis – viņš arī parādīs, kas lācītim (nejaukt ar Dombrovski) vēderā. Bet tālāk parunāsim par sportu... Otra vēstule arī varētu nākt no komandai pietuvināto personu loka.

„Cien.Armand!
Noinformēšu Jūs par konfidenciālu informāciju,kas nāk no Dinamo spēlētājiem-saņemot algu viņi ir redzējuši(acīmredzot algu sarakstā),ka Mikušs saņēmis aptuveni 20000 EUR par to periodu,ko viņš bijis komandā-ja nemaldos iznāk pusotrs mēnesis.Arī pārējiem spēlētājiem tas bijis liels pārsteigums!
Ar vislabākajiem novēlējumiem,J.”

Kāpēc šim cilvēkam vajadzēja uzrakstīt tieši par Mikušu, bet nevis par Dārziņu (vai Suroviju, vai Hartiganu)? Laikam jau pārāk dīvaina jebkuram vērotājam no malas izskatījās jaunā slovāka uzbrucēja ienākšana komandā, nemaz nerunājot par tiem, kas patiešām to sajuta tiešā veidā – proti, paši spēlētāji. Ja kādam ir krunka – saskaitiet Dinamo šīs sezonas bilanci, pirms un pēc šī darījuma. Skarbs iznākums varētu sanākt galā. Bet stāsts nav par Mikuša meistarību, kas kopumā atbilst vidējam līmenim – runa ir par komandas nervu, psiholoģiju un vēl visādām citām gaisīgām lietām, kuras, tik ļoti padodoties trenera Šuplera dresūrai. Vai viņš nesaprata, ka komandas saspēle ir smalkmehānisms, vai viņš tajā brīdī domāja ar savu, vai tā baltā zirga galvu, kas viņam vasarā pie arēnas bija starp kājām? Lai gan – atvainojos zirgam, no viņa galvas tajā brīdī varētu būt pat lielāka jēga. Jums liekas šīs piezīmes par skarbu? Neesmu izvēlīgs. Ko komandai ir devusi viena konkrēta spēlētāja piesaistīšana? Ja neskaita vairāk izbrīnītu skatienu – neko. Var, protams, ieminēties par soliņu, kas mums neesot garš un tamlīdzīgi. Var ieklepoties par savainojumiem, kas jebkurā brīdī hokeja stāstus var sagriezt kājām gaisā. Taču Mikušs neienāca šajā komandā caur slimnīcas palātu, kurā viņš spieda guļošajiem un novārgušajiem jaunajiem partneriem roku ar vārdiem – veseļojieties, es uz brīdi jums palīdzēšu... Viņam atvēra vārtus un – te nu viņš bija! Vai nav dīvaini – par nevienu komandas hokejistu menedžeris nav teicis vārdus „Sniegums neapmierina.”. Par Mikušu mūsu Sējējs tā pateica. Prasu Šupleram, bet viņš atbild – iespēlēsies... Jātic ir, jo Gada rīdzinieks, par kādu aizvadītajā nedēļā pasludināja Jūli, nevarētu savai goda pilsētai un tās līdzjutējiem nodarīt ļaunu. Bet – runa vairs nav par 2010. gadu. Šos cāļus, kas tagad skraida pa ledu, skaitīsim 2011. gada pavasarī.

Anonīmais lasītājs (vai darbinieks) piemin Mikuša algu. Kāda starpība, cik šim cilvēkam maksā? Ne jau naudā ir sāls, bet gan rezultātā – komandas noskaņojumā. Kad pavasarī Ulmanis ar Savicki ar lielām mutēm skrēja visiem pa priekšu, kliegdami – Šuplers, Šuplers, Šuplers (starp citu, sezona vēl nebija beigusies) – tajā brīdī akcionāri uzvedās kā parasti līdzjutējim, nevis uzņēmuma saimnieki. Paiet seši mēneši un tagad viņi grib dzirdēt no Šuplera plānu – kā uzlabot komandas spēli un sniegumu? Nu, johaidī – paņemiet vecos papīrus un apskatieties – bija tur ierakstīts kluba stratēģiskajos plānos sezonas ceturtajā nedēļā pirkt jaunus spēlētājus vai nebija? Ja nebija, ko tagad meklēt utis? Tik vienkāršoti nevar uz lietām skatīties? Kurš teica – ka nevar? Ja Šuplers (un arī Sējējs) ar vienu darbību izmaina komandā mikroklimatu, tad neizgudrosim te diplomdarba aizstāvēšanu. Ja viņš ir ģēnijs, tad gadījumā ar vienu spēlētāja piesaisti – treneris tāds nebija. Kāpēc sevi mānīt?
Teiksiet – nevar viens spēlētājs tik ļoti ietekmēt komandas sniegumu? Nav viens uzbrucējs visu nelaimju sākums? Piekrītu. Bet – kāpēc, kad treneris ņēma – nē, grāba no plaukta! – Mikušu, kurš tur mētājās kā nevienam nevajadzīgs, un pēkšņi sāka sev un apkārtējiem iestāstīt, ka tas ir vienīgais un īstais? Kurš padarīja Mikušu par vienīgo vai svarīgo kārti ar visām tālākajām sekām, ja ne treneris ar minēto izvēli? Kuram no spēlētājiem, kas ir ienākuši šajā komandā no malas, uzreiz tika izsniegts tik liels uzticības kredīts, ko esam jau apgremojoši agrāk? Noliekam malā Mikušu. Aizmirstam. Treneris Šuplers atbild par rezultātu – no viņa to prasa. Viņam tagad jāparāda, ka komandas groži joprojām ir viņa rokās. Patiesībā, viņam ir kaut kas jādara – tieši tagad ir vajadzīgi pārkārtojumi vai rokādes, kas liecinātu par Šuplera kvalitātēm un šo rindu autors nesaka, ka tas nav šim cilvēkam pa spēkam. Atliek tāds sīkums – tikt galā ar komandu. Tieši tas pats attiecas uz Sējēju. Aizsvilos, atvainojiet...

Par vēstulēm. Ticiet, katru dienu tādu brīnumus žurnālisti nesaņem. Cilvēki, kas vēlas, lai šī informācija tiktu nopublicēta vai padota tālāk, klasiskā veidā manipulē ar sev zināmajiem faktiem. Jā, var teikt, ka esmu iekritis elementārā provokācijas peļķē, taču – tas dažos gadījumos nav nemaz tik slikti. Ja vien apzinies, ka ar tevi patiešām spēlējas. Tā tas noticis arī šajā gadījumā, tāpēc atziņas par krišanu grēkā vai pelnos vēl paturam pie sevis – būs interesanti...

P.S. Kad biju pabeidzis šīs rindas, parādījās Rīgas Dinamo padomes vēstule, kas brīdina, ka „tas ir aizsākums plašākai ideoloģizētai kampaņai, kuras mērķis ir graut Latvijas hokeja un Rīgas „Dinamo” prestižu.” Pasmaidīju – cik jauka sakritība, šodien viņi varēs tupināt – re, re, mēs jau teicām... Bet – par pašu vēstuli – cits raksts. Kā smejies – kampaņa ir sākusies...