Rentgena kabinets. Dr.Malkins.

Tomēr pēc Malkina pilsētā palika komanda, kurai būs šosezon jāspēlē tālāk. Kā viņi to darīs? Treneriem esot it kā dots uzdevums, sešās nākamajās spēlēs atnest 12 punktus. Vienu vakaru jau liekam malā – paliek pieci. Vai tas ir reāli? Vaicā nepacietīgs līdzjutējs. Kas vispār profesionālajā sportā ir realitāte? Statistika. Paņemu šīs sezonas piecus mūsu leģionārus (neskaitot vārtsargu Telkvistu) un saskaitu viņu kopējo varējumu: 12 vārti un 12 piespēles. Nolieku pretī piecus mūsējos: 20 vārti un 22 piespēles. Atšķirību jūtiet? Spēles laiks laukumā apmēram vienāds. Pirms spēles ar magņitku, treneris Rautakalio akcentēja, ka daudziem puišiem tā būšot vienreizēja iespēja karjerā, samērot spēkus ar, iespējams, šobrīd pasaulē labāko spēlētāju, mēģināt viņu nosegt vai atņemt ripu... Ar kolēģi Oļegu Sorokinu pirms mača TV studijā šo jautājumu apspriedām un pieredzējušā valstsvienības aizsarga secinājumi bija apmēram tādi: iespēja tā patiešām ir unikāla, taču Latvijas izlase katru pavasari šādu atskaites punktu saņem – vienā gadījumā tie ir malkini, citos ovečkini vai krosbiji... Doma tāda – pat, ja nāks pretī Malkins, mūsējos viņš nepārsteigs nesagatavotus, vismaz psiholoģiskajā ziņā tie nebūs brīnumi pie rotaļu veikala skatloga. Tas par latviešiem. Bet, ko tādā brīdī padomāja mūsu ārzemnieki, kas teiksim kā ir – šādu iespēju pavasaros savu valsts izlašu sastāvos nepiedzīvo? Ne tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc – ka viņi neatbilst pēc meistarības. Atbildi redzējām uz ledus: aizsargs Karls bija apjukušākais no visiem, kas bija laukumā un viņa lēmumi tika pieņemti ar ievadā uzsvērto attiecību... Snaiperis Žirū centās, bet beigās izraustīja nevis pretinieku vārtu tīkliņu no iekšpuses, bet gan savus nervus – izkaujoties... Džonsons ar Šehuru arī nopelnīja noraidījumus, kas spēles gaitā nekādu cerības dvašu neiepūta, bet Šremps, ielikts ceturtajā virknējumā, bija tikai un vienkārši centīgs daiļslidotājs. Vai viņi varēja labāk? Izskatījās, ka nevarēja, turklāt, ne tāpēc, ka pretinieks neļāva – nē, Magņitagorska spēlēja salīdzinoši miermīlīgu un ātru hokeju – bet gan tāpēc, ka vienkārši labāk uzspēlēt šie puikas nevar. Un tieši Pola Morīsa vadītā komanda vislabāk parādīja, kāpēc katrs no augstāk minētajiem Rīgas leģionāriem, savas karjeras piepildījuši līdz noteiktai robežai, bet tālāk nav tikuši. Līgā, kur leģionāru kvalitāte tiek īpaši rūpīga caurskatīta, jo krievu klubos ir noteikti ierobežojumi, mūsējie šauj pēc jau minētās attiecības – divi pret pieci... Gan pieņemot lēmumus, gan izmantojot izdevības.

Ja noliekam leģionārus, nevaram neminēt arī pašmāju bāleliņus. Rīgā spēlē visi labākie, kas mums ir pieejami – tie, kurus ir nocēluši citi, neskaitās. Tāpat neskaitās tie, kas potenciāli it kā varētu, bet viņiem „Dinamo” nedodot iespēju. Ja nedod Skanstes iela, iedotu citu – protams, ja ambīcijām apakšā ir arī meistarības segums. Kas paliek? Treneru kolektīvs par kapteini ir izraudzījuši Gunti Galviņu, kurš pelna Pekas nedalītu uzmanību. Aizsargs cenšas, viņa spēle kopumā ir daudz kvalitatīvāka un piesātinātāka, nekā tā bija pirms pāris gadiem, tomēr – iespējams, tieši kapteiņa uzšuve šobrīd Gunti nospiež visvairāk. Pēc rakstura un nešpetnuma viņš droši vien ir sava veida līderis. Vai kapteinis? Rautakalio liek uz viņu, jo laikam ģērbtuvē neredz citus... Ja soms neredz, tas nozīmē, ka tādus nesaskata arī viņa palīgi. Tātad – atkal paliekam ar bagātību, kas mums ir, nevis prātojam par tiem, kas nekad nebūs vai nav. No aizsargiem, kas ir aiz vai blakus Galviņam, mums iezīmējas tāda īpatnēja, bet tāpēc ne apkarojama tendence – ir daudz kalēja mācekļu, bet pašu kalēju vēl nemana... Jo tam vajadzīga ne tikai tehnika, bet arī nervs, stāja, pārliecība. Uzbrukumā Karsums ar Daugaviņu strādā, Indrašis uzspīd, Džeriņš un Meija – dzirksteļo, Bičevskis ar Biezo skrien, Ņiživijs cenšas, Ivanāns – meģina pielāgoties apstākļiem... Kas mums pietrūkst? Balerīna un kretīns...

Kurš no visiem šeit sauktajiem, ieskaitot leģionārus, ir izteikts snaiperis? Tāds, kas būs vietā un pieliks nūjiņu, tāds, kurš izgājienu viens pret vienu izmantos, nevis sapīsies meistarībā, tāds, kurš uzšaus ripu devītniekā? Ar pārliecību nevar minēt nevienu. Nevajag jau bariem – parasti pietiek ar vienu, bet viņš noteikti ir, ja komanda tiek būvēta kā māja. Žirū tāds tika vests, bet tagad redzam, ka viņš ir snaiperis noteiktā līmenī - KHL kontekstā kanādietis nevelk. It kā Šrempam tika pierakstīta filigrāna tehnika, bet – viņš pilnībā šobrīd attaisnoja visas tās atsauksmes, kas viņu pavadīja pirms ierašanās Rīgā. Tās bija sliktas vai, ja vēlamies būt toleranti – bija skeptiskas. No savējiem mums talantu, kas staigā meistarības kurpītēs, vēl mazāk – daži veidojas, briest, tīstās... Nu, tādi šobrīd esam. Jauni balderi, fanduļi, beļavski, ozoliņi, nu, labi, ja neņemam tik augstu – tambijevi vai ciprusi - apkārt vēl neklīst. Tāpēc jau bija svarīgi, komplektējot šo sastāvu, atrast labus ārzemniekus – jo viņu vienmēr uz pasaules būs lielākā izvēlē nekā pašmāju centīši. Un – par kretīniem runājot! Nu, labi – provokatoriem. Kurš mums šajā salikumā tāds aktieris rādās? Kad Kerčs krita, tad visu teātru režisori berzēja acis, bet pretinieks zili melns, no dusmām virināja sodītā soliņa vārtus... Atminiet, ar to pašu Hartiganu bija līdzīgi – viņā sēdēja spēlētājs un riebeklis vienā personā. Kā saka padsmitnieki – besīja ārā pretspēlētājus. Nav, nav tādu šajā versijā.

Treneris (-i). Ir vairākas lietas, kas mulsina: vārtsargu peldējums. It kā publiski saka, ka abi ir vienlīdz lielā godā liekami un tas arī tiek darīts – vienīgi, nesanāk uzminēt, kam lielais vakars... Kad Māris sargā kā zvērs, mēs zaudējam, kad Mikaels nodreb – sanāk pa kādai uzvarai, bet pārsvarā – zviedrs psiholoģiski nav spējis sevi savākt kā pirmais. Palikt pie Jučera kā galvenā – atkal nav tādas skaidras izlēmības. Vairākumā pietrūkst radošā lidojuma, kur noteikti lielāka jēga ir no vecā Ņiživija, nekā no leģiona kadriem. Tomēr Saška tiek vairāk turēts kabatā... Karls, kas pavasarī tika ņemts ar piezīmi – ir izteikts uzbrūkošais – šo savu pārgalvību vairāk demonstrē riskantos lēmumos savā zonā, bet ir galīgi stīvs, kad viņam uztic laiku veidot spēli otrā galā. Pacietība – tas ir tas vārds, ko Peka daudz izmanto savā sarunvalodā, uzreiz aiz cita vārda – darbs. Tas agrāk vai vēlāk nesīšot augļus. Nu, labi, gaidīsim. Ja trenerim ir skaidrs, kas ir laika nogrieznis, kad šos augļus novākt. No pirmajām deviņpadsmit spēlēm, kas ir bijušas, tā tīri izgāztas ir kādas divas – ne vairāk. Citās bijis tas piesauktais darbs. Skaisti un, ja gribam – saturīgi zaudējumi. Ja esam godīgi – tad šāda spēle esošajam sastāvam piestāv, jo cits risinājums ar esošo meistarības kapacitāti praktiski ir neiedomājams. Jau minēju Magņitagorskas piemēru – viņi ļāva Rīgai tovakar arī uzspēlēt. Atļāvās iesaistīties provokācijās, no kurām paņēma vairāk... Divām trešdaļām mums krunka pietika, pēc tam – rentgena uzņēmums. Soms no šī sastāva neko vairāk ārā nedabūs. Kurš dabūs? Lūk, arī šis ir interesants jautājums. Nejūt, ka apkārt vai gaisā lidinātos ideja par šīs komandas nākamo kvalitatīvo soli, iztēlotās attīstības vai stratēģijas virzienā. Jo nekā cita, izņemot – mēs esam Latvijas hokeja klubs – jau piedāvājumā nemaz nav... Ja Rautakalio vēl nebūtu nācis ar savu presinga modeli, vispār nevarētu saprast, ko „Dinamo” šajā līgā gaida no sevis.
Ko mainīt? Nē, nu, ja neskaita sastāvu, vēl ir ko darīt. Tādā nenopietnā gaisotnē:
- kreklus mainījām (melnie ir smuki);
- saukļus mainījām (nezin kāpēc tie tagad tribīnēs ir angļu valodā);
- varētu pamainīt pirms spēles LV himnas ritmu, jo kopkora versijā tā rosina nevis spēlēt, bet gan raudāt...

Sastāvs? Būtu jārīkojas jau tagad, bet – kurš to darīs? Menedžera nav, vadība spēlē sunīšus ar Lipmanu... Lielākajai daļai leģionāru ir divu gadu līgumi, tātad – paredzamas kompensācijas, kas ir neparedzētas izmaksas. Tādā garā turpinot, izrādās, ka vieta, kādu šobrīd ieņemam turnīra tabulā, nav nemaz tik nepelnīta. Tiesa, samierināties ar to gan nevajag...