Ainars Podziņš. Hokejista karjeras attīstība Dinamo gaumē?

Kad 2010. gada vasarā Latvijā ieradās un nedzirdēti ilgu – četru gadu – līgumu ar Rīgas Dinamo noslēdza gadu iepriekš tās pašas Dinamo saimniecības draftētais Krievijas latvietis Ainars Podziņš, vairums vietējo mediju un hokeja pazinēju viņu sagaidīja ar pozitīvām emocijām. Podziņš deklarēja savu lojalitāti Dinamo sistēmai, Latvijas sarkanbaltsarkanajām krāsām un bija iemācījies dažus vārdus latviski. Tas viss kopā ar 18 gadu vecumam sakarīgu sniegumu uz laukuma „glāstīja” līdzjutēju acis un ausis.

18-gadnieks uz KHL ledus

Ar savu centību Ainars Podziņš iekaroja Dinamo treneru korpusa, un īpaši galvenā trenera Juliusa Šuplera, simpātijas. Lai arī 2010./2011. gada sezonā dotētajām divām jauno hokejistu vietām vēl derēja 1991. gadā dzimušie, tomēr treneri Dinamo sastāvā par „jauniņo” pieņēma 1992. gadā dzimušo Podziņu. Viņš trenējās un braukāja līdzi komandai ar minimālu spēles laiku vai vispār bez tā. Pirmās divas spēles ar „reālu” spēles laiku KHL oficiālajā čempionātā Podziņam sanāca 2010. gada rudenī – 21. septembrī pret Ņeftehimik (1:20 spēles laika) un 2. novembrī pret CSKA (6 sekundes). Kopumā savā pirmajā KHL regulārajā sezonā Ainars Podziņš bija pieteikts 36 spēlēm – 19 gadījumos viņš uz laukuma vismaz uz dažām sekundēm tika, bet 17 spēlēs – palika tikai uz rezervistu soliņa. Pirmā „zelta oliņa” Podziņa izpildījumā iegadījās 2011. gada 1. februārī – tas bija vienīgais Dinamo vārtu guvums pret CSKA. 2011. gada play off-os Ainars Podziņš reāli spēlēja un cīnījās visās 11 spēlēs, ko aizvadīja Rīgas Dinamo. Viņa kontā ienācās viena rezultatīva piespēle.

2010./2011. g. sezonā Podziņš tika arī epizodiski deleģēts uz HK Rīga sastāvu. Te viņš aizvadīja 17 spēles, iekrāja 8 punktus (2+6) un palika galvenā trenera Leonīda Tambijeva nemīluļu pulkā. Tambijevs mēdza ne tikai Dinamo „jaunās zvaigznes” likt ceturtajā maiņā un atsēdināt, bet arī publiski pakritizēt, izmantojot plašsaziņas līdzekļus. Tiesa, tolaik vairāk kritikas saņēma citi „vainīgie” – arī Ronalds Cinks, Miks Indrašis...

Podziņa lielā sezona atlikta...

2011./2012. gada sezonai bija jākļūst par Ainara Podziņa sezonu. Tāpat kā iepriekšējās KHL sezonās komandā īpašā „papildu spēlētāju” statusā bija jābūt U-20 vecuma spēlētājam, tosezon – 1992. gadā dzimušam vai jaunākam. Podziņš KHL zinībās jau bija ievadīts, centās, un viņam, sākoties sezonai, neuzradās neviens 18 – 19 gadu vecs konkurents uz Dinamo sastāvu. Podziņš sezonu iesāka sparīgi un nelika vilties – jau trešajā spēlē vārtu guvums, septembra beigās jau divi vārtu guvumi, kas uz kopējā Dinamo tā brīža nevarības fona izskatījās itin pieklājīgi.

Oktobrī tika sagaidīts vēl viens vārtu guvums. Un kaut kad ap to laiku Ainaram Podziņam „uzbrauca” KHL reglaments – jau sezonas gaitā, rudenī, KHL vadoņi ieviesa reglamentā jaunu normu – par īpašā statusa hokejistiem kļuva U-21 vecuma (1991. gadā dzimušie un jaunāki) hokejisti. Un tad Podziņam ienācās konkurenti – gadu vecāki puikas, kuriem arī ļoti gribējās un vajadzēja – Juris Upītis, Māris Bičevskis. Turklāt Upītis bija veiksminieks ar vārtu guvumiem, bet Bičevskis – tradicionāli deficītais centra uzbrucējs. Rezultātā sāka iegadīties spēles, kurās atkal Podziņš kā 13.-ais uzbrucējs palika sildīt soliņu vai tika pie spēles laika uz divām minūtēm vai 56 sekundēm. 2011./2012. g. regulārajā sezonā Ainaram Podziņam Dinamo ierindā saskaitītas 38 spēles un 4 punkti (4+0). Uz kopējā leģionāru viduvējību – Melina, Nieminena, Šindela – fona tas bija pieklājīgs sniegums. 2012. gada izslēgšanas spēlēs Podziņš tika pieteikts visām septiņām spēlēm, taču uz soliņa bez spēles laika palika 3 spēlēs, vienā no spēlēm, kurā tomēr tika uz ledus, spēles laiks bija 40 sekundes. Play off-os attiecīgi Podziņš palika bez punktiem.

Joprojām audzinām publiski...

Acīmredzot zinot HK Rīga galvenā trenera Leonīda Tambijeva un Ainara Podziņa savstarpējās saprašanās produktivitāti, 2011./2012. g. sezonā Podziņš uz HK Rīga sastāvu tika sūtīts salīdzinoši retāk. Taču arī, kad tika sūtīts, iestājās „divvirzienu bezjēga” – Podziņš nebija gana labs un rezultatīvs, lai liktu pirmajās maiņās, bet rezultatīvs viņš nebija, jo nebija tāda spēles laika un pirmās maiņas... Pie tā visa Podziņa motivācija bija nekāda, bet savukārt Tambijeva pedagoģijā viņš kalpoja kā paraugs tam, ka HK Rīgas sastāvā nekādas zvaigznes nebūs, visiem ir jāstrādā un treneri nevienam atlaides nedos. Tad nu 2011. gada vasaras-rudens mijā notikušajā Pasaules kausā 2011 Podziņš aizvadīja 3 spēles ar vienu rezultatīvu piespēli, MHL regulārās sezonas 7 spēlēs salasīja 3 punktus (2+1) un piecās spēlēs MHL play off-os – nulle punktu. Bet pēc MHL izslēgšanas spēlēm, kurās rīdzinieki atkal izkrita pirmajā kārtā, Leonīds Tambijevs atkal publiski pakritizēja Podziņu: „Nospēlēja vāji! Spēlētājs, kurš divas sezonas nospēlējis lielajā komandā mums nepalīdzēja pilnīgi ne ar ko. Vienā spēlē pat nācās viņu nosēdināt malā. Ar viņa sniegumu esmu ļoti neapmierināts, tā arī uzrakstiet!”. Mediji tā arī uzrakstīja. Cik noderīgi tas bija trenera un spēlētāju attiecībām, jaunatnes vienības mikroklimatam un paša spēlētāja motivācijai, ir atklāts jautājums.

Par Latvijas Virslīgas zvaigzni nekļuva

Un gala beigās 2012. gada pavasarī vēl Podziņu aizsūtīja uzspēlēt Latvijas Virslīgas izslēgšanas spēlēs Juniors komandas ierindā. Jo nav jau Podziņš nekāda zvaigzne. Interesanti, ko ar to gribēja „teikt” viņa karjeras plānotāji? Motivāciju jaunajam spēlētājam šāda rokāde uz Virslīgu diezin vai varētu stiprināt... Vienīgi, ja Dinamo atbildīgie personāži nolēma Podziņam „ierādīt vietu” vai arī vienkārši nedomāja neko... Vienīgi „slēptā doma” var tikt meklēta kontekstā ar viņa hokeja pavalstniecību...

Uz diviem krēsliem?

Par Podziņa hokeja pavalstniecību ir cits stāsts, kas savulaik ļoti pozitīvi noskaņoja hokeja „sabiedrību” attiecībā uz Podziņu, bet pēc tam vērsa pret viņu tikpat kategorisku kritiku. Ierodoties Latvijā, Podziņš vārdos deklarēja gatavību pieņemt Latvijas hokeja pavalstniecību un, Latvijas izlases intereses gadījumā, būt noderīgs Latvijas valstsvienībai. Tiesa, pat, ja nacionālajai izlasei Podziņš būtu nepieciešams, to uzreiz darīt nevarēja, jo viņam iepriekš bija Krievijas hokeja pavalstniecība ar dalību jauniešu izlases turnīrā. Starptautiskās federācijas noteiktā minimālā „pārejas” forma paredz vismaz 2 gadu „pārbaudes laiku” starp dažādu valstu pārstāvēšanu. Tas, protams, neļāva Podziņam pretendēt uz vietu arī Latvijas U-20 izlasē. Bija vēl jāgaida. Taču 2011. gada nogalē, neskatoties uz saviem agrākiem publiskiem izteikumiem, Podziņš nolēma pieņemt Krievijas U-20 izlases uzaicinājumu uz treniņnometni... Jāatzīst, ka tā bija lielākā kļūda visādi citādi iepriekš labi nostādītā Ainara Podziņa publiskajā tēla uzturēšanā. Liela daļa hokeja interesentu, kas bija augsti novērtējuši Podziņa repatriāciju (atgriešanos vēsturiskajā dzimtenē), no viņa novērsās – „nepiedeva”. Bet citi – vairs par pilnu viņa runāto neņem.

Protams, var atrast racionālu pamatojumu, kāpēc Podziņš bija devies uz Krievijas U-20 izlases treniņnometni. Var saprast, ka hokejs viņam ir pirmā vietā, un to, ka vienīgais, kas pie nosacīti Latvijas hokeja viņu pietur, ir Rīgas Dinamo. Ko gan viņš darītu un cik svarīga viņam būtu Latvijas nacionālā izlase, ja, piemēram, viņu aizmainītu uz Hantimansijsku vai Novokuzņecku? Gala beigās uz 2011./2012. g. sezonas U-20 pasaules čempionātu Krievijas junioru izlases sastāvā viņš neaizbrauca, kas no Krievijas valstsvienības puses tika pamatots ar to, ka Podziņam ir Latvijas hokeja pavalstniecība... Hokeja ziņā viņš ar Krievijas U-20 izlasi nesasniedza, ko gribēja, bet savu Latvijas patriota reputāciju, ko pats iepriekš uzturēja, sabojāja. Laikam jau, neatgriezeniski.

Atkal netīrā veļa...

Tagad, kad tuvojas 2 gadu „aplis” – Podziņš būs sagaidījis tiesības spēlēt Latvijas izlasē, bet vismaz šobrīd ir salīdzinoši maz liecību tam, ka tas tuvākajā laikā varētu būt nepieciešams. Pagaidām ir tikai starpsezona, un patiesība būs redzama sezonas gaitā. Bet šovasar Podziņš pat vēl nav ticis līdz pārbaudes spēlēm Dinamo ierindā. Jau diezgan agri šajā starpsezonā viņš ir aizkomandēts uz HK Rīga, kur tiek turpināta viņa un galvenā trenera „nesadarbība”. Turklāt publiski kritizējot... Protams, ne jau galvenais treneris pats skrien un medijiem sūdzas par Podziņu. Skaidrs, ka ir formula – žurnālisti jautā, bet treneris atbild. Tomēr atkal publiskajā apritē nonāk „netīrā veļa” – konkrēta spēlētāja uzvārds... Vai tā ir metode, kā risināt kaut kādas iekšējas problēmas? Un vai galvenais treneris pats neizskatās bezpalīdzīgs, ja viņam jāsauc vainīgo uzvārdi, pat, ja tie tiek prasīti? Pat, ja tas ir vienīgais veids, kā pamatot savus lēmumus komandas maiņu komplektācijā? Un vai tas ir taisnīgi, zinot, ka spēlētājs nevar atbildēt ar to pašu?

KHL reglaments nav draugs?

Interesanti, ka sagaidot Latvijas hokeja pavalstniecību un jauno KHL reglamentu, Podziņa situācija nekļūst labvēlīgāka. Proti, KHL jaunajā reglamentā ir noteikta jauna formula tam, kas Krievijā ir leģionārs. Tagad tas ir spēlētājs, kuram nav tiesību spēlēt Krievijas izlasē. Attiecīgi, ja starptautiskā hokeja federācija iegrāmato Podziņu kā Latvijas hokeja pavalstnieku, tad Krievijā viņš skaitās leģionārs. Un ņemot vērā Krievijā esošo leģionāru limitu, kam viņš kļūst vajadzīgs?

Tāpat KHL reglaments draud novērsties no Podziņa arī „dotēto spēlētāju” jautājumā. Aizvadītā sezona noslēdzās ar to, ka šis speciālais ir U-21 vecums. Tātad šosezon tas būtu 1992. gadā dzimušie un jaunāki, kuriem būtu priekšrocības iekļūšanai sastāvā, piemēram, salīdzinot ar 1991. gadā dzimušiem vai vecākiem. Tomēr jaunā reglamenta izmaiņas atkal draud ieviest pēkšņas „atlaides” 1991. gadā dzimušajiem. Un atkal Podziņam paliek visas iespējas palikt aiz viņu muguras. Protams, cits stāsts par to – kā sevi cienoša sporta organizācija pēc vienas kārtības pat divas sezonas nevar aizvadīt...

Kas notiks ar Podziņu?

Lai vai kādi šķēršļi būtu sakrājušies Ainara Podziņa karjerā, jādomā, ka tikai viņš pats var „kļūt savas laimes kalējs”. Podziņam, pa lielam, ir divas alternatīvas. Viena – palikt „purvā”, atbilst ne to labvēlīgāko kritiķu apgalvojumiem un lēnām degradēties... Otra – būt „lauvam” un atrast spēkus, spēlējot jebkāda kalibra fārmklubos un mērķtiecīgi konkurējot ar 1 – 2 gadus vecākiem hokejistiem. Un pēc pilnas programmas izmantot saņemtās iespējas. Ja runa ir par Podziņu – hokejistu, tad Rīgas Dinamo nav vienīgais ceļš attīstībai. Viss sākas un beidzas galvā!

Lasāmvielai:

- Leonīds Tambijevs par Podziņa sniegumu Omskas turnīrā (2012-08-22):
Леонид Тамбиев: «Подзиньш не проходит в...
Хоккей на AllHockey.Ru - Тамбиев: Подзиньш...
- Ainars Podziņš par Omskas turnīru (2012-08-20):
Молодежная хоккейная лига - Айнарс Подзиньш: Я...
- Leonīds Tambijevs par HK Rīga un Podziņa sniegumu pēc 2012. gada HK Rīga izslēgšanas spēlēm (2012-03-30):
Tambijevs: "Podziņš mums nepalīdzēja pilnīgi ne...
- Ainara Podziņa statistikas uzskaites:
Континентальная Хоккейная Лига - Игроки
Молодежная хоккейная лига - Игроки : Подзиньш...
Подзиньш Айнарс Гинтович Статистика