1. novembrī ziedēs ievas

Kas bija noticis? Nekas īpašs. LHF valde bija sanākusi kopā un nolēma, ka no darba pie Latvijas izlases ir jāatbrīvo viss valstsvienības personāls – sākot ar treneriem un beidzot ar dakteriem. Arī menedžerim Ozoliņam tika parādīts tas pats virziens. Formāli Latvijas komandas oficiālajā delegācijā bija arī Kirovs Lipmans kā vadītājs (team leader), bet vai tad viņš pats sev teiks, ka jātin makšķere? Lai gan atbildība ne mazāka, piekritīsiet. Tomēr tās jau ir mūsu hokeja nacionālās īpatnības – par tām, protams, pie LHF valdes galda neviens nerunā. Dažas lietas gan ir jāpasaka līdz galam, ja reiz spēlējam tā sauktās izlases un pasaules čempionātus...

Piemēram, kāpēc Kirovs Lipmans sev un citiem grib iestāstīt, ka netika izpildīts noteiktais uzdevums, lai gan pirms čempionāta speciāli sasauktā preses konferencē viņš apliecināja, ka uzdevums ir palikt A grupā, bet komandas mērķis – cīnīties par vietu ceturtdaļfinālā? Komanda mērķi nesasniedza, taču uzdevumu izpildīja. Par to, starp citu, Lipmans katram valstsvienības spēlētājam turnīra gaitā apsolīja iedot prēmiju – 10 000 eiro... Par ko? Par neizpildītu uzdevumu? Kā divas pēdējās uzvaras bija kabatā, LHF prezidents atļāvās principiāli norādīt, ka nauda pienāksies tikai spēlētājiem, nevis „treneriem un pārējiem”. Tagad mēģiniet iejusties Kirova ādā, kurš norāvās no ķēdes ar bezjēdzīgu un pilnīgi izlases veselīgajam garam neatbilstošu solījumu, bet pēc komandas divām šķietami elementārām uzvarām par baltkrieviem un austriešiem, ir spiests šo solījumu izpildīt. Pareiziniet izlases spēlētāju skaitu ar desmit tūkstošiem un arī jums paliks slikti... Vai tādos apstākļos var normāli padomāt vai lemt par valstsvienības nākotni? Izrādās, domai nav nozīmes, bet lemšanai pietiek ar acīmredzamu izrietošo lietu loģiku. Proti, kam mums izlasē vajag trenerus un menedžerus – par ārstiem vai fizioterapeitiem nav vērts pat izteikties – ka visu sakārtoja nauda. Līdz ko puikām piesolīja naudu, tā šie uzreiz nospēlē labākās partijas... Vai kādam ir šaubas vai jautājumi, kurš vadīja Bratislavā Latvijas hokeja izlasi?

Tālāk ir vēl vienkāršāk. Nauda, kas apsolīta, būs jāmaksā. Tas, ka to Kirovs vēl nav izdarījis, par to varam būt droši. Lai gan parādā nevienam nav palicis, par ko sakās esam goda vīrs, bet no laba prāta piķi un zēveli no savām rokām neizlaidīs. Kas uzstājīgāk dīks, tam kaut ko atmetīs. Kas liksies mierā, tas, lai gaida... Strādā, strādā šī formula – un kā vēl strādā! Latvijas hokejistu paaudzes ir izaugušas uz šīs morāles drupām. Blakus prēmijām liekam menedžeri Ozoliņu, kurš izlasei šajā pavasarī sataisīja neprognozējamus tēriņus. Lipmanam likās, ka Sandis varēs pierunāt citus hokejistus plēst valstsvienības kreklu, taču izrādījās, ka Stenlija kausa čempions labākajā gadījumā spēj sakārtot tā sauktos tehniskos jautājumus – apdrošināšanu, inventāru, kārtību... Bet tas taču viss maksā! Padomāja Kirovs... Par naudu jau arī es varētu – no savas puses padomāja Baldonieks. To, ka lietu kārtība ir ne tikai nepieciešama, bet arī pati par sevi pašsaprotama, Lipmans tomēr vēl nav spējis sagremot. Tāpat kā viņš nav līdz galam apjēdzis – nebūtu šogad spēlētāji apdrošināti, izlasē nespēlētu ne tikai Sprukts, bet vēl vismaz divas hokejistu maiņas... Par citām noteiktām sadzīves lietām, kas atvieglo valsts izlasei gatavošanos pasaules čempionātam, pat nerunāsim. Bet tas taču viss maksā! Atkal padomāja Kirovs...

Atbrīvot Znaroku vai Vītoliņu no izlases trenera pienākumiem, tas savā ziņā bija kā izdabāšana tā sauktajai tautas balsij vai Guntim Ulmanim – nekā oriģināla. Abi pirmie piecus gadus ir lauzuši, iespējams – laiks pārmaiņām. Iespējams, ka Oļegam vairs nedeg acis, iespējams, viņš (un Haris arī) nevar savienot šo atbildīgo pienākumu ar darbiem klubā un vispār – tas nav labi, ja treneris strādā kādā KHL kluba sistēmā un tajā pašā laikā nevar pienācīgu laiku veltīt Latvijas izlasei. Tas, starp citu, bija viens no iemesliem, ko minēja Kirovs pēc valdes sēdes. Tas nozīmē, ka nākamais pretendents, visticamāk, nenāks no KHL klubu aprites jeb ideālajā versijā – būs tā sauktais atbrīvotais valstsvienības treneris. Faktiski, tas arī ļauj iztulkot Lipmana frāzi par 1. novembri – pēc kura, daļai no nule kā atbrīvotajiem, atkal varētu tikt piedāvāti darba līgumi ar LHF jeb izlasi. Znarokam diez vai piedāvās un viņš – diez vai gribēs. Tāpat kā to noteikti nedarīs Ozoliņš, kurš jau pateicis – šī spēlīte ir beigusies. Un nevis tāpēc, ka viņš vairs negrib, bet vienkārši – viņa darbam ir izteikta neuzticība. Sandim ar LHF ir līgums līdz 2014. gada 1. jūlijam, kas tika noslēgts pirms pusotra mēneša. Ideja bija skaidra – sakārtot valstsvienības laicīgās vajadzības un ilgtermiņā izlases galvenā menedžera institūciju beidzot padarīt par atbilstošu civilizētās pasaules piemēriem. Tagad Lipmans viņu pastumj malā... Loģiski, ja raugāmies no Kirova pozīcijām, nesmuki - ja domājam par izlases nākotni. Turklāt, LHF valde nav izsvērusi kādu ļoti vienkāršu apstākli – uzmetot Ozoliņu, citiem ir maza cerība palikt sausākiem... To, starp citu, saprot arī hokejisti.

Ko LHF valde ar šo lēmumu vēlas pateikt? Vai to, ka hokeja izlase šobrīd neatbilst savai nopelnītai vietai uz pasaules kartes? Kāds tam ir pamatojums, kas liecina, ka mēs esam labāki par dāņiem vai norvēģiem? Vai lēmums, atbrīvot izlases personālu un atjaunot valstsvienības aktīvo apriti pēc 1. novembra, neliecina ne tikai par mūsu finansiālo nespēju, bet arī par aprobežotību jeb izkropļotajām ambīcijām? Tad kāpēc prasīt augstāku vietu par palikšanu A grupā? Ja reiz mēs sūtam visus pupās, varbūt arī pašai LHF vajadzētu līdz novembrim to bodi klapēt ciet – tā var glauni ietaupīt? It kā jau bija gandarījums, ka mēs palikām starp hokeja lielvalstīm, taču pēc pirmdienas lēmumiem padomāju – varbūt labāk nevajadzēja... Nebūtu Kirovam jāizliekas.

P.S. Nemeklējiet loģiku vai zemtekstus virsrakstā - tās tur nav.