Kalns pie Muhameda nenāks

Kalns pie Muhameda joprojām nenāks. Proti - lai kas vadītu Latvijas virslīgas čempionātu, tik un tā pirmām kārtām par sevi un par savu vidii ir jārūpējas klubiem pašiem. Jāsāk saprast, ka citādi nekas nemainīsies. Vispirms katram jāizravē nezāles savā dārziņā, vispirms katram jauzspodrina savu sētu un tad jau arī viss ciemats spīdēs un laistīsies.

Ko es, kā līdzjutējs, gribētu virslīgas futbola spēlēs? Vispirms man laikam tomēr vajadzētu zināt, kāpēc uz to spēli vispār jāiet, kāpēc man tā varētu būt saistoša un ko interesantu es tajā varu ieraudzīt (var, protams, arī neieraudzīt, jo visu iepriekš paredzēt nav iespējams). Man laikam tomēr gribētos zināt kaut ko vairāk vispirms par paša komandas spēlētājiem, īpaši par jaunpienācējiem, nevis tikai viņu vārdu, uzvārdu, tautību un dzimšanas gadu. Citādi kaut kādi bezpersoniski radījumi mums to futbolu spēlē... Kam tādi interesē? Vēl man gribētos zināt, kādi interesanti spēlētāji ir pretinieka rindās, kuriem vajadzētu pasekot, kurus varbūt varētu no tribīnēm pakaitināt (pieklājības robežās, protams). Vārdu sakot - man jābūt informētam. Derētu spēles programmiņa ar komandu sastāviem, savstarpējo spēļu statistiku, pašreizējo turnīra tabulu, kaut kādi interesanti fakti no savstarpējām spēlēm vai kas tamlīdzīgs. Izdomai te nav robežu. Derētu, lai mani stadionā patiešām gaidītu - lai es tur ierastos kā vēlams ciemiņš nevis vienkārši kaut kāds skatītājs. Būtu patīkami apsēsties tīrā sēdvietā, pirms spēles un pārtraukumā redzēt kādu izklaidi, varbūt pat pašam piedalīties kādā atrakcijā un kaut ko vinnēt vai iegūt. Gribētos, lai būtu iespēja bez stāvēšanas garās rindās pirms spēles un pārtraukumā kaut ko uzkost, panašķēties, padzerties... Būtu patīkami pēc spēles satikties kaut uz dažām minūtēm ar spēlētājiem vai vienkārši uzkavēties stadionā - pasēdēt kafejnīcā vai siltā un saulainā laikā zem klajas debess, pārrunāt redzēto spēli. Vārdu sakot - lai man negribētos pēc iespējas ātrāk steigties mājās arī pēc zaudētas spēles. Jā, vēl man gribētos sajust, ka esmu svarīgs savai komandai arī nākamajā spēlē, tad nākamajā un nākamajā. Ka es arī esmu viens no šīs komandas, kaut gan neeju laukumā un nespēlēju. Lai man būtu iemesls saviem draugiem un paziņām teikt - jāiet uz futbolu, tur čaļi patiešām spēlē mums, mēs esam viņiem svarīgi. Lai gribētos paņemt uz spēli bērnus un arī dzīvesbiedre vai draudzene lai iesaistās, lai pēc tam mani bērni grib vest uz futbolu savus bērnus. Nav mums diemžēl senu klubu tradīciju, kas veidojušās paaudžu paaudzēs, taču pašas no sevis tās arī nesāks veidoties.
Vai tas viss ir tik neiespējams un nereāls? Vienā dienā tas nav paveicams, arī vienas sezonas laikā līdz nepazīšanai neko mainīt neizdosies, taču cerību vieš tas, ka "ledus ir sakustējies" - atkal ir sezonas programmas ar plašu un interesantu informāciju, klubiem ir videopieteikumi, ir jauna mājaslapa, kas sezonas gaitā attīstīsies un pilnveidosies (ar kopīgām pūlēm!), FK "Jelgava" pat izdevis žurnālu, ir vēl dažas ieceres, kas tiks manītas jau tuvākajā laikā. Jāturpina ledu kustināt.
Nekāds brīnumdaris neko nemainīs, ja būs vienaldzība no pašu klubu puses. Čempionāta pirmās spēles tiks aizvadītas rezerves laukumos, bet tiklīdz visas komandas izies savos galvenajos laukumos, tā gan gribētos redzēt pirmās jaunās vēsmas. Visu un uzreiz nevar izdarīt, turklāt ja vēl līdz šim viss lielā mērā kaut kā ritējis savā gaitā. Sāciet ar mazumiņu - ar attieksmes maiņu pret saviem līdzjutējiem, kaut arī pašreiz jums viņu vēl būtu pavisam maz. Tas kalns, kura priekšā stāvēja Muhameds, sākumā arī bija mazs.