Ieraudzīt Arnasonu un... zaudēt

Pa ceļam uz televīzijas studijas ģērbtuvēm, nākas izsoļot cauri laukumam, kur arēnas pažobelē hokeja komandas parasti iesildās. Tas notiek dažādi – vieni lokās, citi uzspārda aplī futbola bumbu, daži imitē mazo stadiona aplīti un vieglā riksītī mēģina iesvīst. Pirms sērijas trešās spēles ar MVD – bija kā parasti. Vienā bariņā tusēja dinamieši, mazliet nostāk – Znaroka puikas. Var redzēt, ka ārēji nepiespiesti, tomēr ar acs kaktiņu pretinieki viens otru izmēra – veči ir treniņtērpos, tāpēc vēl jo iespaidīgāk izceļas viņu būdas vai ar muskuļiem piedzītās kājas. Play off atmosfēru var sajust pat nevaicājot – sak, kas šodien notiek uz ledus? Tā atšķiras no ierastās kārtības, jo gaiss ir smags un pilns ar domām. Tās nelidinās nekur apkārt, bet paliek pie spēlētājiem – tā viņi ievelk sevi pirmsspēles noskaņā, tā viņi sevi sagatavo kaujai.

Eju gar MVD ģērbtuves durvīm un apmulstu... Stāv Mets Elisons un Tailers Arnasons. Abi mierīgi sarunājas, un ķermeņa valoda saka priekšā, ka tēma tiek bīdīta par naudu un vecenēm... Viena no retajām reizēm, kad redzu Arnasonu smaidam – plati, sirsnīgi. Elisons nav labāks – čato kaut ko par sadzīvi, iestarpinot tradicionālos you know un I mean. Ja nepateiktu, ka abi ir no dažādām komandām, padomātu – nu, re, leģionāri klubā turas kopā, tā viņiem ērtāk... Bet šis vairs nav stāsts par leģionāriem. Tā bija aina, kurā MVD sāka savu ceļu pretī tā vakara zaudējumam.
Play off laikā gaisotni ap komandu vai spēlētāja galvās var izšķirt pat vismazākie un šķietami nenozīmīgākie sīkumi. Saprotams, nav jau jābūt kaut kādiem uzpūtīgiem āžiem, taču tas ir nerakstītais likums – kamēr izslēgšanas spēles nav beigušās, pretinieks nedrīkst būt tavs draugs. Ne jau velti tradicionālais rokasspiediens starp komandu spēlētājiem tiek veikts nevis pēc katras play off spēles, bet gan tikai pēc sērijas beigām. Līdz tam – pretinieks tiek ievērots tikai laukumā un arī tad acu kontakts drīzāk atgādina divu vēršu satikšanos pie sarkana galdauta...

Kur nu mūsu Arnasonam līdz vērsim – viņš labākajā gadījumā atgādina kazlēnu, kas iemācījies skaitīt līdz desmit un arī to dara tikai tad, kad viņam to pieprasa apstākļi. Bet tie parasti nav saistīti ar hokeju... Arī viņa loma komandā ir maigi izsakoties, divdomīga. Laikam tikai komandas akcionārs Juris Savickis joprojām dzīvo ar pārliecību, ka šis laiskais amerikānis bija sezonas nozīmīgākais pirkums, jo lika citiem hokejistiem saņemties...Lai nu tā būtu, lai gan vajag ārkārtīgi lielu iztēli, lai noticētu, ka Arnasona klātbūtne kādu var sapurināt. Drīzāk tā lika notrīcēt komandas atbildīgajam par veļu, jo pirmajā mēnesī amerikāņa biksiņas un krekliņu gandrīz vai mazgāt nevajadzēja – sviedrus tie nebija redzējuši. Apmēram tāda izskatījās viņa attieksme gan treniņos, gan laukumā. Tāpēc brīdī, kad pirms trešās spēles sākumā kopā ar pretinieku komandas galveno snaiperi ieraudzīju mūsu mazo – ko nu, izliksimies - slinko varoni, pie sevi nodomāju – ja nu kādam šovakar kaut kas nesanāks laukumā, tad Elisons šīm durvīm būs tuvāk. Tāda maza vaļība, bet tā patiešām var izšķirt daudz – viegla mutvārdu partija pirms spēles spēj uzspiest zīmogu uz visa mača gaitu. Savā sirsnīgajā sarunā ar Arnasonu, smaidīgais Elisons drīzāk atgādināja no armijas parnākušu dembeli, kas stāsta par saviem pēdējā mēneša piedzīvojumiem. Tas viss – nepilnu stundu pirms svarīgas spēles! Kad viņš trešās trešdaļas izskaņā aizlika garām tukšiem vārtiem – tukšāki tie nemēdz būt! – pie sevis smaidot, atcerējos šo sireālo pirmsspēles ainiņu. Kā smejies – ja Arnasons nespēj neko izdarīt laukumā, viņš piebeidz pretinieku pirms mača... Skatoties viņa nogurušajās acīs, tur pat rūdītākais play off karotājs savu gribēšanu piezemētu uz pussešiem, ja saprotat, ko nozīmē alegoriska pulksteņa atrašanās šajā stāvoklī. Pag, bet tad jau sanāk, ka Savickis patiešām mums ir nopircis slepeno ieroci...

Lai nu Arnasons paliek... Emocijas un gribasspēks pāri visam – tas ir Rīgas Dinamo šīs sērijas motto. Masaļskis ar savu atgriešanos vispirms nosūtīja sveicienu pretiniekam, bet pēc tam arī saviem komandas biedriem. Starp citu, tieši tas arī atšķir šo Dinamo, no pagājušā gada versijas. Toreiz viņi nepiedalījās play off sērijā – pareizāk, viņi tur bija, tikai tā bija spēle ar hokeja elementiem. Šogad viņi spēlē hokeju. Ko tas nozīmē? Pavaicājiet komandas ārstam, kas pēc uzvaras pateica īsi: „Ja man būtu teikšana, es piecus vai sešus nelaistu laukumā... Taču viņi ir veči, neklausīs. Es šiem lieku ielāpus kā nonēsātām zeķēm. Paskaties uz kapteini – es viņu ar abām rokām būtu turējis tālāk no ledus, bet šis man pasaka konkrēti – „dok, ja es saku, ka spēlēšu, tas nozīmē, ka es spēlēšu.” Citi to redz un nevienam nav jautājumi – kas šodien ir jāizdara laukumā. Ar tādiem raksturiem var mūri drupināt, kur te vēl SKA un MVD!”

Pēc spēles, ejot gar mūsu ģērbtuves durvīm vēlreiz – dzirdu klusumu. Tas mazliet stindzina, bet saproti – tur nesvin uzvar, tur notiek gatavošanās rītdienas spēlei. Tas ir īsts play off – nevienam nav tiesības būt vājam. Kas notika ar Arnasonu? Nekas. Ceram, ka viņš šonakt izmantos šo lielisko iespēju un aizvedīs uz kādu naktsklubu gan Elisonu, gan vārtsargu Garnetu. Nu, kaut kā taču viņam sava alga ir jāatpelna...