Kuram jānes karogs?

Kādam olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija ir sapņa piepildījums, kādam – viens no apskates objektiem, vēl kādam – pienākums, bet daži atklāšanas ceremonijā mēdz nedoties, ja nākamajā dienā ir jāstartē. Viens šāds sportists mūsu delegācijā ir Andrejs Rastorgujevs, kuram 8. februārī ir 10 km sprinta sacensības. Andrejs būtu viens no tiem nedaudzajiem, kurš būtu cienīgs iesoļot olimpiskajā stadionā ar Latvijas karogu rokās, taču gribētos ticēt un cerēt, ka talantīgajam biatlonistam šāda iespēja vēl būs. Pat vairākas.

Kas vēl būtu cienīgi nest Latvijas karogu? Nebūšu oriģināls, ja vispirms minēšu Sandi Ozoliņu. Hokeja veterānam šīs būs trešās un, ļoti iespējams, pēdējās olimpiskās spēles kā spēlētājam. Ozoliņš, visticamāk, būs arī Latvijas hokeja izlases kapteinis, un hokeja izlases zvaigznēm piestāv karoga nešana. Tā 2002. gadā karoga masts bija Harija Vītoliņa rokās, bet četrus gadus vēlāk mūsu olimpiskā delegācija kārtojās aiz Artūra Irbes muguras. Tāpat kā pirms Turīnas neviens nešaubījās, ka karoga mastam ir jābūt Irbes rokās, tā tagad reti kurš min citu kandidatūru kā vien Sandi Ozoliņu. Zvaigzne (pasaules mēroga), leģenda, autoritāte, līderis. Kādi vēl jautājumi?

Ozoliņš gan nav vienīgā mūsu komandas rota. Droši vien Rīgas ielās nesāktos demonstrācijas, ja karognesēja gods tiktu uzticēts Martinam Dukuram. Titulētais skeletonists ir mūsu galvenā olimpiskā cerība, viņa vārds simbolizē izcilību un stabilitāti. Tiesa, Martins karogu nesa jau pirms četriem gadiem Vankūverā – man kā dažādības piekritējam šķiet, ka tas ir galvenais arguments, kāpēc šoreiz vajadzētu priekšroku dot kādam citam. Un arī tad, ja delegācijā nebūtu tādas figūras kā Ozoliņa, vienalga uzskatītu, ka šoreiz Martinam ir jāiedod atpūta.

Vēl viens sportists, kuram ar mierīgu sirdi varētu uzticēt karogu, ir Tomass Dukurs. Allaž palicis brāļa ēnā, Tomass tomēr ir viens no mūsu spilgtākajiem olimpiskās komandas dalībniekiem. Ja par atskaites punktu ņemam panākumus (un ar to arī parasti sāk kandidātu vētīšanu), tad Tomass ir viens no trim mūsu spicākajiem večiem. Ja ejam tālāk un izvirzām subjektīvākus kritērijus (stāja, attieksme, reputācija), tad Tomasa kandidatūra vēl joprojām paliek stabiņa augšgalā. Kas zina, iespējams, karognesēja gods Tomasam būtu papildus emocionālais lādiņš, lai beidzot pārtrauktu ieilgušo nosacīto neveiksmju sēriju liela mēroga sacensībās.

Jau vēsturiski ziemas olimpisko spēļu delegācija jūtas droši, ja karoga kāts ir bobslejistu rokās. Pirmajās trijās olimpiskajās spēlēs pēc neatkarības atjaunošanas karognesēji bija tieši bobslejisti – Ķipurs, Ekmanis un Prūsis. Ja pēkšņi sagribas šo tradīciju atjaunot, tad kandidāti ir – gan Oskars Melbārdis, gan Daumants Dreiškens būtu cienīgi soļot delegācijai pa priekšu. Ja Melbārdim, līdzīgi kā Rastorgujevam, vēl vairākas olimpiskās spēles ir priekšā, tad Dreiškenam Soči varētu būt (varētu arī nebūt...) pēdējais iznāciens uz olimpiskās skatuves. Latvijas titulētākais aktīvais bobslejists noteikti ir cienīgs nest karogu atklāšanas ceremonijā, taču maz ticams, ka līdz viņa kandidatūrai vispār nonāks. Bet SA+ subjektīvajā uzskaitījumā viņam vieta ir!

Jau tradicionāli kuplu delegāciju uz Sočiem vedīs kamaniņbraucēji. Starp viņiem arī Mārtiņš Rubenis, kuram Soči būs piektās un, iespējams, pēdējās olimpiskās spēles kā sportistam. Jāatzīmē, ka Rubenis bija pirmais latvietis, kurš izcīnīja ziemas olimpisko spēļu medaļu otrās brīvvalsts laikā – fakts, kas Latvijas sporta vēsturē paliks uz visiem laikiem. Un par to ir pelnījis goda izrādīšanu. Sočos nav galvenais favorīts uz medaļām, taču noteikti ir minams starp „melnajiem zirdziņiem” – Mārtiņš varētu pārsteigt, patiešām varētu. Lai nemulsina rezultāti Pasaules kausa izcīņā – Soču trasi Rubenis jau pērn bija atkodis. Ļoti cienījams Latvijas olimpiskās delegācijas dalībnieks, tiesa – ar ļoti pretrunīgu reputāciju pašā komandas iekšienē.

Ozoliņš, abi Dukuri, Melbārdis/Dreiškens, Rubenis un vēl daži citi – neesam zvaigznēm pārbagāti, bet cienīgu kandidātu netrūkst. Solīda mums tā Soču komanda, nudien solīda!