Gribat medaļas? Neieguldiet naudu hokejā...

Deviņas dienas Austrijas ziemas sporta centrā Insbrukā lielā mērā apliecināja to, ko mēs jau zinām – Latvijas sportistu labklājība ziemas sporta veidos atkarīga no prasmes izmantot Siguldas Bobsleja un kamaniņu trasi. Protams, tā prasās pēc uzlabojumiem vai treknākos gados pat jaunas trases būvi, taču par tās lietderību liecina gan skeletonistu, bobslejistu un kamaniņu braucēju izcīnītās medaļas dažāda ranga sacensībās, gan fakts, ka tikai šo sporta veidu pārstāvjiem līdz šim neatkarīgās Latvijas sporta vēsturē ziemā izdevies tikt pie medaļām katra sportista sapņu sacensībās – olimpiskajās spēlēs. Tāpēc tas, ka arī Insbrukā divas no trim medaļām jāliek Siguldas trases produkcijas kausā, ir likumsakarīgi. Zelts individuālo hokeja elementu izpildē ir mazliet no citas operas, jo šādas disciplīnas olimpiskajās spēlēs pieaugušajiem nav. Īstenībā jau vajadzēja būt trim Siguldā ražotām medaļām, taču kļūda izšķirošajā braucienā trases vidusdaļā liedza puišiem medaļu bobslejā...
Tāpēc tiem, kuri ar Siguldas trasi kā morāli novecojušu objektu gribētu redzēt izrīkojoties līdzīgi kā ar Skrundas lokatoru, ir jāpiedāvā citi varianti, kā nopelnīt medaļas distanču un kalnu slēpošanā, biatlonā, snovbordā, hokejā, kērlingā un citos ziemas sporta veidos. Cik grūti to izdarīt bez attiecīgām sporta bāzēm, pirms gadiem desmit rādīja kaut vai Latvijas treka riteņbraucēju cīņa ar vējdzirnavām, gandrīz visu gadu pavadot ārzemēs. Kamēr šādu priekšlikumu nav, izmantojam to, kas mums ir, un turpinām izbrīnīt pasauli ar mazas valsts lielām medaļām.

Ar katru gadu kaut kriksītis Siguldas trasei tiek piemests klāt, bet modernam sporta centram būtu nepieciešama slēgtā halle ar 100 metru skrejceļu un smagatlētikas zāli. Nebūtu slikti, ja turpat būtu arī peldbaseins. Tam visam nepieciešami apmēram 3,4 miljoni latu. Ja tas ir daudz un trases tāme gadā uzrāda zaudējumus, jāatceras, ka to iecienījuši Krievijas sportisti un ka viņi, kā arī dažādu sacensību dalībnieki gadā nodrošina Siguldai vienu miljonu latu lielus ieņēmumus, kas gandrīz trīsreiz pārsniedz mīnusus trases apsaimniekošanā. Vēl apmēram pusotra miljona latu nepieciešams, lai savu laiku nokalpojušos saules sargus trasē aizklātu ar šodienas prasībām atbilstošiem, uzlabotu skaņu, piestrādātu pie starta estakādes. Zinot, kāda ir apkalpošanas kultūra Krievijā un kaimiņvalstī ārzemju komandējumos (arī uz Latviju) piešķiramās dienas naudas, riskēšu apgalvot, ka krievi brauks uz Latviju arī tad, kad viņiem mājās pēc svaigi uzklātas lakas smaržos olimpiskā ledus trase Sočos.

Tāpat riskēšu aicināt noteikt prioritātes sporta veidu atbalstīšanā Latvijā, ziemā tur iekļaujot skeletonu, bobsleju un kamaniņu sportu, bet pārējo sporta veidu pārstāvjus atbalstot iespēju robežās. Arī hokeju, ieguldījumus kurā autors sava mūža laikā visticamāk nekad nesagaidīs atspoguļojamies medaļās lielajās sacensībās un ieguldījumi kurā valsts līmenī noteikti ir lielāki kā tajā pašā Siguldas Bobsleja un kamaniņu trasē. Bet kā tad Vasiļonoks, kurš ieguva zeltu Insbrukā hokeja elementu izpildē? Malacis puika, jo izmantoja viņam doto iespēju, taču jāatceras dažas lietas.

Pirmkārt, elementi vēl nav hokeja spēlēšana. Otrkārt, lai spēlētu hokeju, nepieciešama vesela komanda tādu elementu izpildītāju. Treškārt, latvietis pēc dabas ir vienpatis, domātājs, tehnikas slīpētājs, individuālists ar visām no tā izrietošām sekām. Tāpēc krietni biežāk tieši individuālajos sporta veidos mūsējie ir guvuši panākumus. Komandu sporta veidos pietiek kādam atmest ar roku, un spēle jau zaudēta. Ceturtkārt, Latvijas cilvēku resursi, pat ņemot vērā uz ārzemēm strādāt aizbraukušos un viņu pēctečus, ir pārāk mazi, lai nolasītu kaut desmit spēkos līdzīgus augstas klases hokejistus (basketbolistus, volejbolistus, futbolistus), nemaz nerunājot par hokejam nepieciešamajiem divdesmit. Piektkārt, ieguldījumi hokejā, ko uz saviem spēkiem nes vecāki, bieži nav vērti tā rezultāta, kas galu galā no jaunā ozoliņa, irbes vai skrastiņa sanāk. Tad jau labāk bērnu sūtīt peldēt, nodarboties ar vieglatlētiku vai braukt ar riteni. Sestkārt, jā hokeja prestižs Latvijā ir daudz lielāks kā kaut vai nosauktajiem trim renes šļūcēju sporta veidiem, un lielajos mačos Siguldā vairāk par uz vienas rokas skaitāmām valsts prominencēm nav vērojamas, kamēr ap „Arēnu Rīga” spieto dažāda kalibra ietekmīgi ļaudis. Tomēr, ja jāsalīdzina, vai latvietim ir lielākas izredzes izcīnīt Stenlija kausu (par pasaules čempionātiem un olimpiskajām spēlēm aizmirstam!), vai kļūt par pasaules čempionu skeletonā, bobslejā vai kamaniņu sportā, es atdotu priekšroku otrajam variantam. Vienkārši konkurence tur ir daudz mazāka, kaut gan, tikai zobus bakstot un ar diviem pirkstiem kamanas iestumjot, pie medaļas netikt tāpat.

Bet kā tad ar hokeju? Visu cieņu labākajiem Latvijas hokejistiem, bet nav mums viņu tik daudz... Cik spēlē NHL? Cik ir izcīnījuši Stenlija vai kaut Gagarina kausu? Tā ir aizraujoša spēle, kurā Latvija veiksmīgā dienā ir spējīga pakutināt nervus jebkuram grandam, bet neveiksmīgā – zaudēt jebkuram par pastarīti nosauktam pretiniekam. Vienu spēli mēs varam uzvarēt. Par to mēs pamatoti ceļam hokejistus debesīs. Tomēr visam turnīram ir par knapu... Gribētos redzēt, kā „Dinamo Rīga” tur virs galvas Gagarina kausu un vai vismaz kādreiz piepilda kluba vadības iepriekšējā sezonā komandai izvirzīto uzdevumu – iekļūt Gagarina kausa finālā (vispār jau tāds lūzerisma paraugs – kāpēc iekļūt, nevis vinnēt!), taču esmu reālists un piekrītu divkārtējam olimpiskajam čempionam krievam Jevgeņijam izminam, ka pirmo kārtu dinamieši var sacūkot jebkurai komandai, tomēr kam lielākam nepieciešams vairāk meistarības. Gribētos kļūdīties.

Atgriežoties pie jauniešiem Insbrukā, vēl viens pierādījums, ka neesam lielvalsts hokejā, bija tas, ka mūsu nebija starp hokeja turnīra dalībniekiem. Savukārt no citiem potenciālajiem prioritāšu sporta veidiem Insbrukā iepriecināja un personīgi mani pārsteidza kalnu slēpotāji. Protams, daudzu favorītu izstāšanās un mūsējo nobraukšana līdz galam veicināja augstās vietas (divas 13. vietas Zvejniekam un 16. vieta Āboltiņai), taču iekļūšana otrajā desmitā disciplīnās, kurās piedalās vairāk par 60 sportistiem, jau vien ir ko vērta. Taču ir viens „bet” – Latvija nav Šveice, Austrija vai Itālija, un kalnu Latvijā nav principā. Lai viens sportists izsistos šajā sporta veidā, jāiegulda ne tikai lieli, bet ļoti lieli līdzekļi, tāpat kā tenisā. Un nedomāju, ka tai jābūt valsts prioritātei – eksportēt dolārus un eiro potenciālo talantu apmācībai.

Savukārt slēpotāji un biatlonisti... Biatlona saimniecība ir nolaista blakus „Titānikam”, un atšķirībā no kuģa vraka šobrīd neredzu spēku, kas to varētu izcelt no bezdibeņa. Protams, biatlonisti spirināsies (paldies arī pieaugušo izlases galvenajam trenerim Intaram Berkulim par finansiālo atbalstu), taču visiem nepietiks. Jānāk panākumiem, tad varbūt radīsies jauni atbalstītāji. Tāpēc nav brīnums, ka biatlonisti Insbrukā cīnījās pa pēdējo piecinieku – kā vari trenēties, tā vari startēt.

Slēpotāji? Atsevišķi cerību asni parādās laiku pa laikam, taču arī te ir laika apstākļu un naudas problēmas. Ja Siguldas ledus trasi iekurbulē oktobra beigās, novembra sākumā, bet mākslīgā ledus starta estakādi varbūt par mēnešiem diviem ātrāk, tad slēpošanai (īpaši tehnikas izkopšanai) nepieciešams sniegs. Ja līdz janvāra vidum šogad nestrādāja pat sniega lielgabali kalnu slēpošanas centros Latvijā, jo bija pārāk silts un dabīgā sniega nebija, slēpotājiem jāpaliek gribot... Ja daudz līdzekļu, varētu jau mētāties apkārt pa ārzemēm, kur sniegs atrodams, tomēr līdz skolas beigšanai septiņus, astoņus mēnešus gadā tas nav iespējams. Komiski, ka tieši slēpošana no ziemas sporta veidiem būtu veselīgākā nodarbe bērniem un jauniešiem, kaut gan par panākumiem jāaizmirst. Tomēr tā atšķirībā no prioritāro sporta veidu valstī noteikšanas būs pirmām kārtām vecāku prioritāte, kur bērnu sūtīt.

No sporta veidiem, kuros Latvija nebija pārstāvēta Austrijā, nākotni redzu kērlingam. Šajā sporta veidā liela loma ir pieredzei, kuras mūsu spēlētājiem pagaidām ir pamaz. Frīstails, daiļslidošana, ziemeļu divcīņa, snovbords, tramplīnlēkšana un ātrslidošana atkrīt dārdzības, treniņapstākļu un treneru trūkuma dēļ, iespējas atrodot vien šorttrekam, jo halles mums ir saceltas un Haralda Silova piemērs liecina, ka tas var būt tramplīns arī ātrslidošanai.

Īsi sakot jeb vienā teikumā pārvārot raksta būtību, funkcionāriem ir lieliskas iespējas nospraust prioritātes kaut vai iesākumā ziemas sporta veidos. Ņemot klāt panākumus pasaules un Eiropas čempionātos un olimpiskajās spēlēs pieaugušajiem un atmetot emocijas un sentimentu. No viena banāna vesela ģimene paēdusi vienalga nebūs. Ja valsts sporta vadība, olimpisko spēļu gadījumā – Latvijas Olimpiskā komiteja grib medaļas četrgades svarīgākajos mačos, tai jāizvēlas par labu Siguldas trasē kultivētajiem sporta veidiem, ja tai rūp jaunās paaudzes veselība, līdzekļi ziemā jāatvēl slēpošanai, bet vasarā – vieglatlētikai, peldēšanai un riteņbraukšanai. Un zobi būs savās vietās.

P.s. Man pašam arī patīk pacilāt hokeja nūju, tomēr tādu, kam tas patīk, ir pilna Krievija, Kanāda, Čehija, Zviedrija un Somija. Savukārt tādu, kam patīk pacilāt skeletonu, kamanas vai bobi, ir pilna tikai Vācija. Citās valstīs pārsvarā jukušo ir tikpat daudz (maz) kā Latvijā. Un amatieri šī vārda pozitīvajā nozīmē, Latvijas jaunie sportisti Insbrukā parādīja, kas no tā iznāk.

P.s.2. Ne vienmēr tas, ko mēs saprotam ar prātu, ir īstenojams ar sirdi...