Kāpēc tieši Kaspars Gorkšs?
Tāpēc, ka likumsakarīgi. Savu balsi LFF anketā atdevu izlases pamatvārtsargam Andrim Vaņinam, taču ar abām rokām atbalstu Kaspara Gorkša nosaukšanu par šā gada Latvijas labāko futbolistu. Pelnīti. Likumsakarīgi.
Patiesībā savā izvēlē liktu vienlīdzības zīmi starp Kasparu Gorkšu un Andri Vaņinu, taču pirmais var būt tikai viens. Šoreiz tas ir Kaspars. Andris lieliski aizvadīja spēles Latvijas izlases rindās, kļūdams tās spēlēs aizvadītajā sezonā par vienu nedaudzajiem gaišajiem stariņiem, Andris ir viens no labākajiem vārtsargiem Šveices čempionātā un diezin vai kāds iebilstu, ja pirmais būtu kļuvis viņš. Kāpēc tad tomēr Gorkšs?
Vispirms tad vajadzētu noskaidrot, ko vispār nozīmē labākais gada futbolists (hokejists, basketbolists, handbolists, volejbolists vai kādas citas sporta spēles pārstāvis)... Nav strikta kritērija, pēc kura to var noteikt, visas tamlīdzīgas aptaujas arī tāpēc ir vairāk vai mazāk subjektīvas, taču šoreiz izvēle ir visnotaļ objektīva. Kaspars ir ne tikai viens no Latvijas izlases aizsardzības balstiem, viņš šosezon kļuva par pastāvīgu nevis epizodisku izlases kapteini un - izskatās - ļoti veiksmīgi pārņēma šo godu no Vitālija Astafjeva. Būt par komandas kapteini - tas nav tikai C vai K burts spēles protokolā pretī tavam uzvārdam un apsējs ap roku uz spēles krekla. Lai cik banāli tas skanētu, bet kapteinis ir trenera pirmais vietnieks laukumā. Bieži vien tieši no kapteiņa rīcības, no viņa piemēra laukumā un ārpus laukuma, no viņa teiktā ģērbtuvē vai "zem četrām acīm" bez trenera klātbūtnes lielā mērā ir atkarīgs komandas sniegums un komandas gars. Kaspars, cik nu viņu pazīstu, nekad nav bijis liels runātājs, viņš visu pierāda ar darbiem. Kapteiņa pašaizliedzība, pašatdeve, kapteiņa piemērs, ja gribat, grūtās un kritiskās situācijās ir tās īpašības (par meistarību nerunāsim - tas ir pats par sevi saprotams), kas padara Gorkšu par izlases līderi. Viņš nav par tādu kļuvis pēkšņi vai par tādu iecelts, viņš ļoti daudz un smagi strādājis, lai izsistos no Latvijas 1. līgas komandas līdz Anglijas Championship turnīra vienai no labākajām un pašreizējai līderkomandai, ar pašaizliedzīgu darbu soli pa solim gājis uz augšu. Gorkšs ir piemērs daudziem arī ārpus futbola laukuma un arī attiecībās ar masu medijiem neatkarīgi no spēles galarezultāta, neatkarīgi no tā, kurš "kaut kur kaut ko ne tā" ir uzrakstījis vai pateicis.
Kaspars par labāko gada futbolistu Latvijā tika atzīts arī pagājušajā gadā, taču šogad viņš ir vēl izteiktāk pirmais. Negribu teikt, ka minētās īpašības nepiemīt Andrim Vaņinam, viņš arī būtu pelnījis labākā godu, bet šoreiz tomēr atkal - Kaspars Gorkšs.
Sezonas beigu daļā vairāk nekā par Gorkšu un Vaņinu kopā tika runāts un rakstīts par 22 gadus veco uzbrucēju Artjomu Rudņevu. Vai par labāko varēja kļūt arī viņš? Varēja. Četri vārti UEFA Eiropas līgas spēlēs pret Turīnas "Juventus" (turklāt hat trick pirmajā mačā Turīnā) vien ir ko vārts, 13 vārti sezonas oficiālajās spēlēs, visas Eiropas masu mediju uzmanība un cildinošas atsauksmes - kāpēc ne labākais? Tomēr vēl nē. Un arī likumsakarīgi. Iespējams, ka pāris gūti vārti izlases rindās, kas varēja, piemēram, dot uzvaru mačā pret Gruziju, būtu padarījuši Rudņeva izredzes kļūt par labāko daudz lielākas, taču tik un tā viņa laiks par tādu būt vēl tikai pienāks (cerams). Ne tāpēc, ka Rudņevam ir vēl tikai 22 gadi, ka viņš, kā saka, vēl paspēs savu iegūt un tāpēc labākā tituls jāatdot Gorkšam. Nē, nebūt ne tāpēc. Artjoms vēl nav futbolā kļuvis par tādu personību un autoritāti, kāds tajā jau ir Kaspars Gorkšs, taču viņš noteikti par tādu var kļūt. Labākais - tā nav tikai meistarība un gūtie vārti, kaut gan arī par Rudņeva attieksmi un cilvēciskajām īpašībām var teikt tikai labus vārtus. Šajā sakarā viena būtiska nianse - ne mirkli domādams, Artjoms par šā gada labāko Latvijas futbolistu nosauca tieši Kasparu Gorkšu. Apliecinājums jaunā talanta prasmei adekvāti spriest un vērtēt, apliecinājums likumsakarīgai izlases kapteiņa ievēlēšanai par gada labāko futbolistu.
+1 [+] [-]