Grib, negrib, nevajag...

Nevar teikt, ka kluba menedžeris Normunds Sējējs par to nedomā – piemēram, iedotie divu gadu līgumi Luseniusam un Šindelam ir tieši ar tādu domu. „Mēs rēķināmies, ka pēc sezonas ar visiem spēlētājiem nevarēsim pagarināt līgumus, tāpēc, komplektējot sastāvu, dažiem jaunajiem piedāvājām divu gadu sadarbību.” Abi minētie nav Rīgai dārgs prieks, taču viņu sniegums laukumā gan varētu būt vērtīgāks. Te gan jāsaprot, ko katrs no viņiem spēj un, ko sagaida treneris. Soms pagaidām augstāk par ceturto maiņu netiek vilkts, Rautakalio pret tautieti izturas salīdzinoši principiāli un, ja godīgi – stingrāk nekā pret pārējiem... Tāpēc, ka Niklass patiešām ir talantīgs, bet līdz šim vairāk to izmantojis, nekā slīpējis. Ar Šindelu ir cits stāsts – viņš komandā nokļuva brīdī, kad bija savainoto lazarete un tika meklēts plāksteris. Divdesmit piecus gadus vecais čehs tobrīd tika saukts par snaiperis, bet – ievilksim elpu... Labāk viņu vērtēsim kā centra pozīcijas spēlētāju un tieši to vēlas uzsvērt arī Sējējs. „Nedomāju, ka nākamgad tirgū kaut kas mainīsies – centri vienmēr būs pieprasīti, bet labi centri- arī vēl dārgi... Tāpēc Šindela un Luseniusa klātbūtne ir attaisnojama. Lai viņi šogad tiek iespēlēti, aprod– pieradīs un lielos darbus varēs parādīt savā otrajā sezonā.” Koncepcija nav slikta. No pašreizējā uzbrucēju sastāva līgums ar Dinamo vismaz uz vēl vienu sezonu ir arī Podziņam un Džeriņam. No aizsargiem tādas garantijas ir tikai Cibuļskim, bet vārtsargu līnijā ar līgumu paliks Jučers. Tādi izskatās Dinamo kauli vai skriemeļi, ap kuriem vajadzēs lipināt jaunās sezonas modeli.

Komandai vajag labu pirmo numuru vārtos, jo diemžēl Kriss Holts ir labs, bet viņš nav pirmais. Pagaidām nekas neliecina, ka amerikānim jaunā loma – būt kā galvenajam vilcējam – ne tikai piestāvētu, bet ir pa spēkam. Jā, ir skaistas epizodes, bet teikt ar pārliecību, ka viņš ir vairāk nekā puse no komandas, kā parasti vērtē meistarīga vārtsarga klātbūtni – nevaram. Nejūtam. Var nojaust, ka Dinamo spēlētāju tirgū šajā sakarā nestāv pie ratiem, jo labi saprot, ka Holts ir trausla garantija. Ko viņi grib? Vispirms jāatzīmē, ka meklēt vajag tieši tagad, jo pavasarī būs citas cenas. Tas Rīgai vienmēr būs degungalā. Tomēr, šādi manevri no menedžmenta puses prasa gan kompetenci, gan tā saukto haļavu (cūceni) – neviens no laba prāta jau no labiem vārtsargiem sezonas vidū neatbrīvojas. Bet ir tādi, kas nevar iespēlēties, citiem ir untumi, vēl kāds vienkārši negrib sēdēt aiz kolēģa muguras. Var būt tā, ka mēs uzminam, bet – varam arī izgāzties, kā jau bijis ar dažiem gadījumiem. Vai Holts paliks, vai viņš būtu jāpatur? Ar muti viņš ir apliecinājis, ka viņu te apmierinot pilnīgi viss. Krustēvs Kaspars Daugaviņš (tieši viņš atvilka lielo lāci uz Latviju) apgalvo, ka Krisam patīk arī nauda, ko viņam šobrīd komanda maksājot – nu, tas runājot par prasībām. Lai gan – maz ticams, ka vārtsargs negribēs vismaz pamēģināt nogaršot citu KHL klubu pīrāgus vai kotletes, kas mierīgi var iedot vismaz trīs reizes vairāk, kā Dinamo maksā Holtam šobrīd. Vai to pašu grib un var Sējējs? Šaubos. Tiesa, tiesības uz Holtu KHL apritē tomēr Rīga saglabās arī pēc šī līguma beigām – ar to jārēķinās. Vārtsargu frontē aktualitātes var uzpeldēt kuru katru brīdi un – jau šīs sezonas laikā.

Aizsardzībā būs jānotur Galviņš ar Sotnieku. Pēc reglamenta, viņi ir ierobežotie brīvie aģenti un, KHL ietvaros, abi bez Dinamo brīvas gribas nemaz citur nevar nokļūt. Guntis iepriekšējo līgumu parakstīja bez lielas kaulēšanās – ātri. Grūti iztēloties, ka šoreiz būs tāpat – pirmkārt, spēlētājam ir ko nolikt uz galda (statistika, spēle), otrkārt, viņam var būt azotē kāda cita Krievijas kluba interese. Tad viss būs Sējēja rokās. Rautakalio redz Galviņu kā vienu no komandas aizsardzības pamatiem, ar spēju veidot uzbrukumu – bet neviens nav teicis, ka Dinamo paliks ar šo pašu treneri... Redzot, kā Galviņš ir saspēlējies ar Krišjāni – abiem vajadzētu līgumus pagarināt. Ja Ozoliņš un Laviņš noliek slidas kaktā, tad citus, ko Sējējs varētu uzrunāt – būs Reķis, Jēkabs Rēdlihs, Andersons. Tiesa, Arvīda gadījumā vēl, iespējams, būtu jāgaida ģimenes lēmums, kas allaž patur prātā savas otrās mājas Vācijā. Bet – var prognozēt, ka aizsardzības līnijā parādās arī pa kādam leģionāram. Piemēram, no Somijas. Vai – mājās no Sibīrijas atgriežas Žora Pujacs. Ozoliņa līguma nauda tiks atbrīvota uzbrukumam, jo tur galva sāpēs vairāk.

Komandai ir viena gandrīz vai neiespējama misija – Miķeļa noturēšana. Ja Rīga viņam piedāvātu tos pašus nosacījumus, ko no AK Bars dabūja Lauris Dārziņš – iespējams, Rēdlihs jaunākais domātu. Vai paliktu? Kā pilnīgi brīvais aģents, viņš var bez kompleksiem piedāvāties visiem. Ja puika rikšos līdz sezonas beigām tādā pašā stilā kā šobrīd, Miķelis no KHL tirgus var izcelt vismaz divas reizes vairāk kā Dārziņš pagājušajā pavasarī. Dinamo to nepacels... Pirmā maiņa, kur bez Miķeļa vēl ir arī Sprukts un Karsums, ir kā krustceles pasakā – vienu nevar, otru negrib, trešais – nav izvēles... Jānim pagājušajā gadā neizdevās gājiens pie citiem tējas galdiem Krievijā, taču – no kļūdām un mēģinājumiem mācās. Sējējs nekaulēsies, jo tam būs domāts Karsums. Mārtiņu ierobežo nolikums, bet spārno – aģents. Pols Teofanus saprot, kāda ir viņa klienta pašreizējā vieta un loma Rīgas uzbrukumā. Var pieņemt, ka Karsums kļūs par nākamās sezonas vislabāk apmaksāto Dinamo hokejistu. Kas tālāk? No šī gada leģionāriem palikt varētu Varjs, divi citi – Lundmarks un Nieminens – bez lieliem variantiem. Šos vajadzēs aizstāt un pielikt klāt vēl vismaz vienu vai divus importus, jo pārpalikumi neiedvesmo. Ankipāns – nez vai turpinās KHL līmenī, Ņiživijs – savainojumu risks, Cipulis – gan paliks. Ar Meiju parakstīs, par Štālu – šaubos. Upītim iedos līgumu. Bukarts? Konkurenci starp jaunajiem un ambiciozajiem noteikti starpsezonā saasinās Jekimovs ar Saulieti, bet šīm kaislībām pagaidām gala iznākums nav prognozējams.

Tomēr Sējējam būs jāizcīna vēl viena kauja, kas saistīta ar komandas komplektāciju. Tas būs Krievijas komandu spiediens, runājot par Rīgas Dinamo spēlētāju statusu. Šeit atkāpei jāatceras Kārļa Skrastiņa stāsts... Daudzi līdzjutēji pamanīja, ka oficiālajā KHL mājas lapā, kur tika nosaukts Jaroslavļas Lokomotiv šīs sezonas sastāvs, pretī latvieša uzvārdam bija Krievijas karogs. Mums šī kļūda likās aizvainojoša, jo – kā var nezināt... Var, var. Bet te nebūs stāsts par nezināšanu. Lokomotiv vadība, parakstot līgumu ar Skrastiņu, meklēja iespēju viņu padabūt zem vietējā spēlētāja mēteļa. Kā zināms, leģionāru skaits Krievijas klubos ir ierobežots, tāpat kā ir ierobežots labu spēlētāju loks. Skrastiņa gadījumā krievi nokārtoja tā, ka viņš tomēr KHL ietvaros atbilstu Krievijas hokejista statusam – proti, ja reiz dzimis Padomju Savienībā (tātad – Krievijas vēsturiskais mantojums), tad... nav ārzemnieks. Rīgas Dinamo tobrīd par šādu akcentu vai interpretāciju galvu nelauzīja, lai gan zināja, ka tas īsti godīgi nav. Bet – Skrastiņam deva iespēju... Cienot, respektējot un mīlot. Tagad Kārļa lietu noliekam malā. Zināms, ka ar līdzīgu domu vēl vasaras laikā dzīvoja vairāki citi Dinamo hokejisti, kurus saucam par jaunajiem un perspektīvajiem, bet dažos gadījumos – ne tik jaunajiem... Viņu galvās arī esot maldījusies ideja par piedzimšanu Padomju Savienībā. Krieviem tas ir atvieglojums, jo nebūtu, piemēram, viens jēdzīgs latviešu hokejists jāuzsēdina uz leģionāru kvotas – ko var izmantot somiem, zviedriem vai čehiem. Tomēr, no Rīgas Dinamo interesēm raugoties – šādu precedentu mūsējie apkaros, nepieļaus un tamlīdzīgi. To sarunā ir apliecinājis arī kluba ģenerālmenedžeris, turklāt – mūsējo rokās esot daža laba argumentu svira. Cik varētu būt tādi latvieši (Latvijas pilsoņi), kas krievus šādā kontekstā varētu interesēt? Nav ne jausmas – ne jau kaudzēm. Bet fakts, ka viens otrs redz šajā iespējā karjeras tālāko risinājumu – jāpatur prātā.