Ar labunakti, kungi...
Rīgas „Dinamo” šī brīža kulšanās pa aploku nav sākušās vakar vai – šajā vasarā. Ja palūko, kādus lēmumus kluba vadība ir pieņēmusi vai nogulējusi, tad jāsaka – to pēdējo ir vairāk. Saskaitīju vismaz piecas lietas, kas stratēģiski bija tā sauktā lielā menedžmenta neizdarība jeb vienkārši – kompetences trūkums. Un tas ietekmēja kluba tālāko veikumu uz ledus...
Brīdī, kad uzrakstīju šīs rindas (un arī tās, kas zemāk), vēl nebija redzamas komandas atirušās vīles bikšu kājstarpē, kuras izgaismojās spēlēs pret „Barys” un „Jugra”. Tāpat vēl nebija kluba vadības valdes sēdes atzinums, ka ar pašreizējo rezultātu viņi nav apmierināti, bet... protams, neko nedarīs tādu, kas atgādina karstas putras strēbšanu. Ja nekas netiek likts klāt, lai šīs lietas mainītu, tad varbūt vajag kaut ko ņemt nost? Ar spēlētāju galvām jātiek galā treneriem, bet – kā ir ar pašiem treneriem? Rautakalio ar kolēģiem ir spējis izskaidrot saviem priekšniekiem, kāda būs izeja no pašreizējā dibena, tomēr – tās divas minētās spēles un tajās pieņemtie (vai nepieņemtie) lēmumi, liek ar aizdomām skatīties uz šo tālāko ceļu. Nerunāsim par uzvarām vai punktiem, sāksim ar spēles saturu – ja tas pret līgas grandiem izskatīsies jēls vai nesavākts, tad pašreizējā trenera (-u) dienas nevajadzētu skaitīt. Tām prasītos cits (-i) darītājs (-i). Tomēr „Dinamo” ir īpatnēja organizācija jeb kā saka viens no Juriem, kas tur izpilda Dieva tā tēva, svētā gara un citas funkcijas – „mūsu pieeja komandas pārraudzīšanā ir cilvēciska un rietumnieciska.” Tas domāts tādā nozīmē, ka „Dinamo” ar treneru nomaiņu nekad nav steigušies un nesteigsies arī šoreiz. Kā labais darbs tiek atgādināts Šuplera laiks, kad vadība esot bijusi pacietīga un... rezultāts bijis! Lūk, spilgts apliecinājums, ka šie vīri no ložas patiešām ir tikai tādi krievu naudas izmaksātāji pie kases lodziņa, kas hokeju skatās ar politbiroja acīm un prātu... Ja kungi nav pamanījuši, treneris Rautakalio šobrīd uz krēsla vairs nesēž – viņam tagad darbs ir jādara stāvus, atskatoties. Ja viņš šim sastāvam šonedēļ neuzspiedīs zīmogu, kas liecina par stingra trenera rokrakstu (disciplīna, pašatdeve), tad soms, visticamāk, pats notīsies... Jo palaist vaļīgāk grožus, kas bijuši līdz šim vienīgais, kas deva virzienu spēlei un, pēc tam tos nesavākt, nozīmē – atzīt, ka šajā konkrētajā brīdī Rautakalio procesu nevada. Pieņemsim, ka tās divas pēdējās spēles bija vajadzīgas kā sava veida psiholoģiskais triks, lai arī paši spēlētāji aizdomātos, ko viņi ne tikai spēlē, bet – arī prot uz ledus paveikt. Pieņemsim. Tomēr – komanda ar treneriem ir pie sienas. Tagad viņi tur var palikt un ļauties pretinieku pārspēkam, vai tieši pretēji – iespiesti stūrī, tomēr uzbrukt, aizstāvēties un tamlīdzīgi.
Kas attiecas uz vadības izveicību, saskaitīju piecas lielas lietas, kas iepriekšējos gados tika nogulētas. Un tas, starp citu, lielā mērā nosaka arī pašreizējo toņkārtu gan komandas spēlei, gan retorikai. Savlaicīgi nepieņemti lēmumi dažos gadījumos ir cilvēciski izprotami, taču tiem nav nekāda sakara ar „rietumniecisko”...
Lūk, ko Rīgas „Dinamo” šajos pēdējos četros jubilejas gados ir nogulējis...
Menedžera rotācija
Normunds Sējējs savu darbu padarīja un pirmajās sezonās nemaz labāku atbildīgo nevarēja vēlēties. Tomēr, ja vadība ceturtajā gadā sāka pie sastāva filtrēt klāt psihologus, tad viņiem vajadzēja būt skaidram, ka viena no smagākajām problēmām, kas pavada šo personālsastāvu – savstarpējā komunikācija. Un šajā gadījumā runa nebija par attiecībām, kas veidojas starp spēlētājiem un treneriem. Piekritīsiet, tas nebija normāli, ka kluba ģenerālmenedžeris principā nesarunājas ar galveno treneri (Sējējs – Rautakalio). Par kaķiem, kas skrēja pāri – nerunāsim. Būtība ir apkārtējos, kas bija liecinieki šādai nenormālībai. Ja psihologi par to nerunāja, tad viņi savu darbu nav darījuši. Ja teica vai minēja, tad jābrīnās, ka pēc Sējēja aiziešanas, klubs tik bezrūpīgi attiecās pret tā saukto GM (ģenerālmenedžera) institūciju. Jo vācot komandu, tieši šis postenis ir izšķirošais. Tur nevar strādāt pēc principa v.i. vai pienākumu piesedzējs. Tāpēc tagad var ar ironiju lasīt, ka šos spēlētājus (leģionārus), kas spēlē „Dinamo”, iepriekšējais menedžeris ir atradis, bet parakstījuši esot citi... Nu, kāda starpība, kas parakstīja! Ne jau paraksts nosaka viņu spēles kvalitāti. Ja bija veikta tirgus izpēte, tātad – šie hokejisti bija derīgi „Dinamo” izvirzītajiem mērķiem. Tātad, Normund, arī tev viņi derēja, lai kā šobrīd to negribētos atzīt. Klubā joprojām nav menedžeris un tas nozīmē, ka šajā sakarā septiņi gulētāji Skanstes ielā jūtas kā savā guļamistabā.
Šuplera pārturēšana
„Dinamo” apmēram par vienu sezonu nogulēja manevru, kad vajadzēja veikt treneru maiņu. Jūliuss Šuplers der kā projekta īstermiņa risinājums ar visām savām izpratnēm un iestrādnēm. Ilgtermiņā Šuplers kā treneris nav atbilde. Viņam ir tipiska trenera/leģionāra/patērētāja domāšana, kur priekšplānā vienmēr būs zvaigznes, kas...nav viņa rīcībā. Taktiski Jūlis bija gatavs karot, ja viņam dod papildinājumu– bez šādas injekcijas viņam praktiski ideju nebija un arī treniņdarba kvalitāte bija, maigi izsakoties, vienkāršota. Tāpēc slovāka laikos mēs redzējām tādu „Dinamo”, kuru nespēja prognozēt ne pretinieks, ne... pats treneris, par spēlētājiem nerunājot. Komandas rokraksts bija „ejam un spēlējam”, bez organizētas aizsardzības un vismaz dažiem zīmējumiem uzbrukumā. Uzsvēršu vēlreiz, kas aizmirsuši – bez aizsardzības... Kā tagad redzam, nonākot Donbasā pie pilnas (pilnākas) aptveres vai vēlmju izpildes, Jūlis neko vairāk no sevis nespēj izspiest... Šuplera laikā mēs zinājām, ko nozīmē, ja tevi bezcerīgi iemūrē zonā un nelaiž ārā. Tostarp komanda spēlēja aklās vistiņas un Jūlis miglaini nojauta, ka nejaucoties pa vidu ar savu padomu, viņš var tai pat pakalpot... Tas bija brīnums, ka komandas vadība ar Šupleru nepagarināja līgumu uz vēl vienu termiņu, taču to noteica nevis „Dinamo” apķērība, bet gan CSKA stulbums. Kad Jūli vajadzēja dzīt? Kad viņš otrajā sezonā oktobrī pats bija sakrāmējis mantas.
Ozoliņa liekā sezona
Šupleram noteikti paveicās, ka otrajā sezonā, kas būtu viņa raudošā gulbja dziesma, pie apvāršņa uzpeldēja atkarību un rehabilitāciju klīniku nomocītais Sandis Ozoliņš. Tieši jaunā „Dinamo” kapteiņa atnākšana pagarināja trenera laiku šajā pilsētā, jo klubā pēkšņi bija atnācis raksturs ar lielo burtu. Turklāt, ar pieredzi, kas lielai daļai no vietējiem nebija pat nomodā redzēta, par sapņiem nerunājot. Sandis sev ierastajā stilā pavēroja atpakaļskata spogulī kādu pusotru mēnesi vidi, kurā nonācis un tad – paņēma valdziņu savos pirkstos. Nav jēgas runāt par Ozoliņu kā hokejistu, jo vecums nenāk viens – te bija personība, kas tajā konkrētajā brīdī klubam bija vajadzīga. Starp citu, arī zīmējot uz treneru dēlīšiem taktiskās bildītes. Tiesa, trešais gads kopā ar „Dinamo” jau viņam bija lieks. Gan tāpēc, ka vadība jau netieši bija viņu vainojusi dažādos „play off” grēkos (tāda savdabīga „rietumnieciska pieeja”) un tas hokejistu aizskāra, gan tāpēc - ka savu morālo gandarījumu Ozoliņš jau bija guvis. Viņš bija parādījis, ka karjeras nogalē nav pļēgurs... Vairāk viņš nepaceltu, lai kā vēlētos. Ja tika uzteikts darbs Jūlim, tad vajadzēja ar godu nosvinēt arī Ozo karjeras izskaņu un... iedot viņam darbu kluba menedžmentā. Reprezentatīvu posteni ar lielu pievienoto vērtību. Pie Pekas Sandim vairs nebija vecākā trenera loma un tas viņu samocīja arī citos darbos.
Kulda un citi putni
Par „Dinamo” darbībām tirgū jau ir smaidīts. Klubam joprojām ir ļoti vāja organizatoriskā struktūra, kas izprot komandas sportiskās vajadzības un novērtē viena vai otra spēlētāja nepieciešamību, vai gluži pretēji – nevajadzību... Tās sauktās Sējēja iestrādnes ar ierobežotu aģentu loku, kas silda savas rociņas pie kluba ugunskura, joprojām ir spēkā. Tāpat ir spēkā iepriekšējos četros gados iedēstītā morāle – savējie šeit ir kājslauķi... Pujacu pasūtīja, Kuldu neredzēja, Bārtuli nesaprata, Dārziņu pārdeva, Jekimovu nevajag, Masaļskis neder, Miķelis dārgs... „Dinamo” runas vīri stāsta citiem, ka krievi maksā spēlētājiem vairāk, bet noguļ mirkli, kad paši hokejisti nemaz netic, ka Rīga vispār mēģinās kaut ko piedāvāt. Savējiem... Dinamieši ir nogulējuši to brīdi, kad organizācija tiek uztverta kā darba devējs. To veicināja gan iepriekšējā menedžera savdabīgā komunikācija ar spēlētājiem, gan pašreizējā neizlēmība jumta sakārtošanā. Tāpēc, ja ir iespēja, labākie latviešu spēlētāji šeit nepaliek... Protams, tā ir maināma lieta, bet – vajadzīgi darbi.
Veterānu (ne-)vieta
Tas, ka menedžments patiešām ir tikai un vienīgi kaislīgi hokeja līdzjutēji, parādās arī viņu attieksmē pret tā sauktajiem komandas veterāniem. Tādi spilgtāki gadījumi ir Laviņš ar Ankipānu, kam - te dod, te nedod līgumus, ta’ vajag, ta’ viņus nevajag... Ir redzams, ka ar treneriem šie gadījumi vispār nav apspriesti. Bet, noliekot malā katra varēšanu, vēlējos pavaicāt – kas notiks ar šādiem kadriem tālāk? Patiesībā, komandai savus dēlus vajadzētu pieturēt pie saimes galda, jo hokeja cilvēki klubā ir vajadzīgi. Tomēr pagaidām izskatās, ka tas nav izdevīgi vai – tam nav nozīmes. Nu, piemēram – kāpēc tam pašam Ozoliņam nevarēja piedāvāt GM posteni, kas noteikti būtu bijis liels ieguvums? Aizmirsa pavaicāt... Tostarp, ar kādu centību no organizācija tika izmesti Naumovs, arī Cipruss – kuri it kā nav pēdējie ļaudis hokeja pasaulē un arī komandai ir dažādos laikos kārtīgi līdzējuši. Opuļska nozīmēšana par menedžeri, skaidri parāda, ka vadībai vispirms vajag pelēku, paklausīgu un lokāmu pakalpiņu... Bez sava viedokļa, stājas un tml. Visā pasaulē pēctecība hokeja klubos ir kā organizācijas rota – tas ir reputācijas jautājums. Var jau būt, ka visi nemaz nevēlas palikt pēc aktīvajām karjerām hokejā, tomēr – piedāvājumam allaž ir jābūt spēkā. Tostarp, esošā struktūra un gaisotne ļauj priekšplānā izvirzīt galma intrigas (Pēteris Skudra tika perfekti atšūts) vai iedomātus aizvainojumus (Oļega Sorokina lieta)... Vadība noguļ brīdi, kad Rīgas „Dinamo” pārvēršas par vietu, kuru labāk vērot no malas, nevis ar savu prātu, zināšanām un izpratni veicinātu tās attīstību.
+5 [+] [-]
+7 [+] [-]
-1 [+] [-]
+5 [+] [-]
+1 [+] [-]
+12 [+] [-]
+11 [+] [-]
RD līdzjutējiem principā nav nekāda nopietna pamata (neskaitot katra personiskās ambīcijas) prasīt, lai šī komanda spētu parādīt daudz labāku sniegumu nekā tas ir patreiz.
1. Komandas budžets ir tāds kāds viņš ir;
2. Komandai apakšā nav nekas tāds ko puslīdz varētu nosaukt par attīstības programu;
3. Klubam nav savas infrastruktūras;
4. Klubam nav savu tradīciju (PSRS laiku tradīcijas neskaitās);
U.t.t.
Saliekot visu to kopa, rezultāts ir pat ļoti likumsakarīgs.
+5 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+15 [+] [-]
+3 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
"Itera" taču bija jau no paša sākuma izvēlēts veids, caur kuru nāks finansējums, attiecīgi J.S. tur bija.
V.K. arī pats daudz izdarīja, lai viņam paprasītu aiziet.
+3 [+] [-]
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+5 [+] [-]
+5 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
+10 [+] [-]
-1 [+] [-]
Iespējams viņam nebūtu tās rakstura īpašības, kuras Savickim piedēvā Puče, bet pati lietas būtība no tā nemainās.
-1 [+] [-]
Kur Tu izrāvi tādus brīnumus?
Savickis bija tieši tas, ka faktiski jau no pirmās dienas sāka apsaimniekot RD paredzēto GAZPROM naudu. Savickis tur bija viens no nedaudzajiem akcionāriem ar saviem 4% (vai cik tur ) akciju.
Viņš vienkārši, kā hokeja pārzinošs cilvēks bija izbīdīts priekšplānā.
Domāju, ka man nav jāatgādina kāpēc tieši Koziols pamatā dabūja aiziet?