Pagalmā parādās kaplis un kulaks

Tas Peka Rautakalio, kas pārņēma Rīgas Dinamo komandu no sava priekšgājēja - visa interesantā piedzīvotāja Jūliusa Šuplera - protams, pie mums ir mainījies. Sastapies ar realitāti, viņš akcentus un akordus tagad liek atbilstoši laikam un rezultātiem. No sākotnēji ieplānotā agresīvā un ātrā hokeja, viņš atteicās pēc vasaras sagatavošanās posma, atstājot savā leksikā vien vārdu – ātrs. Ja puikas ar mātes pienu, tēva roku un jaunatnes treneru pletni nav radināti pie spēka spēles, tad pārmācīt viņus šādā vecumā – nav vajadzība. Bet, ja no viņiem citi treneri nav prasījuši kārtību laukumā, tad tas gan netiks atstāts novārtā. Tagad Peka ir sapratis, ka laukumi ir ne tikai lielāki, bet arī pretinieks – labāks, kvalitatīvāks. Līdz ar to iepauzēts tika ar principiālo uzstādījumu - presings pa visu plašumu. KHL komandu aizsargi nav sāls stabi – liela daļa no viņiem prot gan apvest, gan piespēlēt, gan labi slidot. Un, visbeidzot – viņš ir sapratis, ka tomēr vajadzēs Rīgas kampaņā izmantot visas savas rakstura īpašības, arī tās, kas iezīmējas ar uzstājību, prasību un – kulaku uz galda. Jums liekas, ka Rautakalio ir nonācis skaistajā latviešu hokeja rožu dārzā un tagad ar savām lielajām somu pēdām izmīda gadu desmitiem iekoptās dobītes? Varbūt tas ir rožu dārzs, taču Pekam rokā ir kaplis. Ko dara ar kapli? Ravē nezāles...

Pēc zaudējuma pagarinājumā Minskai, mūsu galvenais treneris nepriecājās par vismaz iegūto vienu punktu, kas patiesībā bija veiksme. Tāpat viņš nerādīja ar pirkstu pretinieka virzienā – sak, viņiem tik daudz leģionāru, tik daudz labu spēlētāju un iespējas. Rautakalio paņēma cirvi un noskaldīja – sak, uz laukuma nebija tas Rīgas Dinamo, ko es pazīstu. Nu, vismaz pirmajā trešdaļā - nē. Viņš nesaka – hokejistiem pietrūkst meistarības. Viņš saka – viņi slikti nospēlēja. Viņš nesaka – Ankipāns spēles beigās sēdēja malā, jo mums vajadzēja pāriet uz cīņu trīs maiņās un tādos gadījumos, kāds vienmēr paliek rezervē. Viņš saka – Ģirts bija šajā spēlē vājš. Kāpēc nespēlēja Melins? Mums spēlē labākie... Daudzpunkts. Tātad – zviedrs, kas pēc statistikas un papīriem varētu atbilst vārdkopai – mūsu labākie - uz laukuma tomēr nav labs. Rautakalio nešķiro spēlētājus un hokejistiem mazpamazām tas sāk pielekt. Pat pārejot uz spēli trīs maiņās, laukumā sūtīja tos, kas gribēja un bija dzīvi, nevis tos, kuru maiņas bija iespēlētas treniņos vai citās spēlēs. Rautakalio pret Minsku demonstrēja ne tikai savu principialitāti, bet arī solīdas trenera iemaņas, jo punkts tika izrauts praktiski zaudētā spēlē uz kuru spēlētāji nezin kāpēc bija noskaņojušies kā kristīgā radio cienītāji. Turklāt – divas reizes spēles gaitā nācās atspēlēties, ko paveicām. Un tagad mēs beidzot skaidri zinām, ka pēcspēles metieni nav veiksme, bet gan divu meistarīgu un talantīgu hokejistu pretstāve. Kad Peka to pateica, nevienam neradās šaubas, ka konkrētajā elementā Holts vienkārši tika apspēlēts – kā vārtsargs. Tieši to treneris arī bija domājis. Tiem, kas dzīvo atmiņās par „lielo uzvaru” pār CSKA, atļaujos atgādināt – no Maskavas atbrauca komanda, kas spēlēja kā sētas pagalmā, no Minskas – komanda, kas zināja sava trenera uzdevumu un prata to izpildīt.

Kāds ir sausais atlikums, ar kuru Rīgas Dinamo tagad turpinās sezonu? Treneris nav despots, viņš prasa attieksmi un darbu. Zināšanas, ko liek uz ledus Peka Rautakalio ir piesūcinātas ar tādām hokeja niansēm, kas lielākajai daļai no spēlētājiem pagarina viņu izpratnes apvāršņus, kam līdzi noteikti pavelkas vai pavilksies meistarība. Katra diena, katra nodarbība, katra spēle ir kā play off sērijas septītā mača pagarinājums. Sliktāki viņi palikt nevar – tikai labāki. Komandas komplektācija? Nu, redzam, ka ārzemnieki atbrauca uz Dinamo treniņnometni kā izlaidušās govis – tieši fiziskajā ziņā... To var labot, taču sezonu šajā sakarā neviens neapstādinās. Melina gadījums nav izņēmums – Peka treniņos drāž Luseniusu (atvainojiet, rupji, bet – atbilstoši noskaņai), caur pieri vēro Varju un nekautrējas skubināt Lundmarku. Jo leģionāri šajā komandā ir ņemti kā pastiprinājums, nevis dekorācijas. Jaunais Podziņš, kam vieta sastāvā it kā pienāktos pēc reglamenta kā jaunajam hokejistam (dzimšanas gads 1992. vai jaunāks), starp citu, būtu pamatsastāvā arī, ja viņš neatbilstu šai vecuma kategorijai – Ainārs tur šobrīd atrodas, jo labi spēlē. Skaitliskajā vairākumā sāk iezīmēties speciālās maiņas loma – četri uzbrucēji un Ozoliņš. Nav šaubu – tas uz palikšanu. Pirmā maiņa, otrā... ceturtā. Jāsāk laikam saprast, ka pie Rautakalio šāds sadalījums nav aktuāls, jo visa sākums būs pašatdeve. Uz vienas slidas pat Ozoliņam te neļaus slidināties, nemaz nerunājot par Ņiživiju, vai vēl zemāk – Bukartu.
Tas hokejs, ko prasa no komandas treneris, prasa daudz spēka – tāpēc večiem bieži uz laukuma paliek mīkstas rokas un kājas, kas neizbēgami līdzi nes kļūdas.
Kā to mainīt? Jātrenējas. Viņi to saprot. Sāk saprast... Vai Rautakalio ir ieberzies, vai apdedzinājies? Ziniet, viņš ir vilcis arī lielākus sūdu vezumus...